Valkas puses mežos sēnes aug griezdamās, tikai jāuzmanās no ērcēm

Pašlaik viena no aktuālākajām tēmām ir sēņošana. Sociālajos tīklos ieraugot naskāko sēņotāju pilnos grozus ar skaistām baravikām un apšu bekām, rodas jautājums – kur atrodamas tik daudz šīs meža “delikateses”. Šovasar Valkas puses mežos ir bagātīga gaileņu raža, bet baravikas un apšu bekas tikai tagad tā pa īstam sāk parādīties.

Bagātīgā gaileņu raža gan ietekmē tos sēņotājus, kuri salasītās sēnes nodod uzpircējiem. Šonedēļ uzpircēji par vienu kilogramu gaileņu maksā vien 1,50 eiro kilogramā.

Taču vien pārsimts metrus tālāk, šķērsojot Latvijas – Igaunijas robežu, lielveikala “Selver” plauktos pircējiem pārdod 300 gramu iepakojumu ar diezgan neizskatīgām gailenēm par ļoti augstu cenu. Igauņu lielveikalā 300 grami maksā 5,75 eiro, kas kilogramā ir 19,30 eiro.

Arī gaileņu lasītāji “Ziemeļlatvijai” atzina, ka iepirkšanas cena esot smieklīga, bet tā esot katru gadu – ja mežos gaileņu daudz, cena krītas. Lai čaklākie mežā gājēji pielasītu 20 litru spaini, tam jāvelta vismaz trīs stundas.

“Ko tad nu saņēmu? Gandrīz neko, bet maizei sanāks. Uzpircēja teica, ka sēnes tagad esot slapjas un pilnas ar gružiem. Ja lietus līst, tad tiešām gailenes ir piesūkušās ar ūdeni un smagākas. Līdz ar to uzpircējiem jāmaksā vairāk. Jūlija sākumā, kad šķita, ka šajā sausumā un karstumā sēņu nebūs vispār, uzpircēji par gaileņu kilogramu maksāja piecus eiro. Cik nu izdevās atrast, gailenes bija izkaltušas un vieglas kā pūkas,” sūkstās kāds pusmūža vecuma vīrietis. Viņš iztiku pašlaik cenšas nopelnīt, katru dienu braucot uz mežu ar velosipēdu. Vīrietis spriež, ka vieglāk jau būtu braukt ar satiksmes autobusu vai ar mašīnu, bet tad nauda vēl būtu jātērē par biļeti vai degvielu.

Arī valcēniete Astra Kalve bieži dodas uz mežu. Viņa gan atzīst, ka vairāk par sēņošanu patīk retu sēņu meklēšana un izzināšana. Valkas novadā tādu netrūkstot.

“Esmu tāda netipiska sēņotāja. Lasu to, kas patrāpās ceļā, man interesē tās sēnes, kurām citi iet garām. Šodien (trešdien – redakcijas piebilde), ejot tauriņu uzskaitē, atradu dzeltenoranžo stikleni. Tas man ir tas pats, kas normālam sēņotājam atrast baraviku,” smejoties stāsta A. Kalve. Viņa atklāj, ka Valkas puses mežos bieži sastopamas vasaras baravikas.

“Vasaras baravikas man ceļā patrāpījās tik daudz, ka nezināju, kur kāju likt. Tās galvenokārt aug ozolu tuvumā, zālainās vietās. Ir, ir šādas vietas, ejot gar Gauju. Tačos ir,” atklāj sēņotāja. Viņa brīdina, ka sēņotājiem jāuzmanās, jo Gaujas piekrastes mežos šovasar esot daudz ērču. Arī priežu baravikas sākot augt. Tās aug priežu mežos gan pelēkajā, gan zaļajā sūnā. Sēņotāja salasījusi arī apšu bekas. Tām esot vairākas sugas. Parastā apšu beka augot lapu koku un jaukto koku mežos, bet dzeltenbrūnā apšu beka – vairāk lapu koku mežos. Savukārt sila lācītis augot priežu mežos. Tā pēc izskata ir līdzīga apšu bekai, bet cepurīte ir nedaudz tumšāk oranža.

A. Kalve novērojusi, ka Valkas pusē meži ir izcirsti. Līdz ar to ir zudušas vairākas iecienītas sēņošanas vietas, bet, ja labi pacenšas, varot atrast arī jaunas sēņu augšanas vietas. Valcēniete ir viena no tām, kas savā ceļā pie Kokšu ezeriem ir sastapusies aci pret aci ar vairākiem maziem lācēniem. Ir manītas arī lūša pēdas.

“Meža dzīvnieki vairās no cilvēkiem, ja vien nav ievainoti vai nav māte ar mazuļiem,” mierina A. Kalve.