Vai viņi ir pamestie? Pieminekļu stāsts

Nesen “Ziemeļlatvija” saņēma kādas mūsu lasītājas vēstuli ar aicinājumu uzrakstīt par diviem pieminekļiem Smiltenē, kurus viņa dēvē par “pamestajiem”.

Tas ir  revolucionāra Jāņa Palkavnieka piemineklis Meža ielā un Jakoba Langes piemineklis Smiltenes Vecajos kapos (netālu no Raiņa ielas).

Viņš nebija nacists, bet revolucionārs

Sievieti uzrakstīt par šiem pieminekļiem mūsu redakcijai rosinājusi nejauši dzirdēta saruna netālu no Palkavnieka pieminekļa. Viņa mēdz pastaigāties pa Meža ielu un pēc kādas pastaigas aizdomājusies, cik daudz jaunieši zina par šo piemiņas vietu.

“Man pa priekšu gāja bariņš jauniešu, kuri paskaļi diskutēja par konkrēto pieminekli, ka šeit esot nošauts fašists. Kāds iesaucās – “kāds te fašists, tas ir nacists”. Tad rodas jautājums, kas notiek mūsu sabiedrībā, mūsu skolās un vēstures stundās? Vai revolucionāru var nodēvēt par fašistu vai nacistu? Domāju, ka ne. Vai vietējās skolās neizstāsta Smiltenes vietējo vēsturi? Un vispār kurš ir atbildīgs par konkrēto pieminekli Meža ielā Smiltenē? Varbūt tomēr tas ir aizliegtais piemineklis?” taujā mūsu lasītāja (redakcijai viņas vārds ir zināms, taču sieviete lūdza to publikācijā nenorādīt).

Jura Zušmaņa grāmatā “Smiltene. Laiki un Likteņi” rakstīts, ka soda ekspedīcija Jāni Palkavnieku un viņa dēlu apcietināja par 1905. gada revolucionāro darbību Gaujienā, atveda uz Smilteni un ievietoja cietumā. Pēc spīdzināšanas 1906. gada 13. aprīlī mežmalā pie Tepera ezera Jāni Palkavnieku nošāva. Dēlam lika noskatīties tēva noslepkavošanā, dēls to neesot pārdzīvojis un kļuvis vājprātīgs.

Soda ekspedīcija Smiltenē nopēra 25 cilvēkus (katram līdz 200 sitienu) un darbojās visu 1906. gadu, lai gan nekāda aktīva revolucionārā darbība šajā pusē vairs nenotika.

Par Jāni Palkavnieku grāmatā “Smiltene. Laiki un Likteņi” ir lasāms vēl kāds stāsts. Kad Smiltenē 1922. gada martā viesos ieradās slavenais dzejnieks Rainis, smiltenieši līdz ar citām savas pilsētas ievērojamākajām vietām viņam parādīja arī vietu, kur 1906. gadā Meža ielas galā revolucionārs Palkavnieks tika nošauts. Rainis nofotografējās pie žuburotas priedes, kas auga netālu (pieminekli Jānim  Palkavniekam atklāja padomju gados).

Jau no attāluma redzams, ka laikazobs Jāņa Palkavnieka pieminekli ir pagrauzis – piemineklis augšpusē ir apsūnojis un, iespējams, mitruma ietekmē kļuvis pleķains. Ar sūnām apaudzis arī laukakmens pieminekļa pakājē un dolomīta apmale un pakāpieni, kas no Meža ielas ved uz piemiņas vietu.

Sava laika vēstures liecinieki

“Ziemeļlatvijas” lasītāja vērš uzmanību arī uz Jakoba Langes – baltvācu mācītāja, valodnieka, tulkotāja, publicista – pieminekli Smiltenes Vecajos kapos, aizrādot, ka šis vēstures mantojums ir pamests likteņa varā (piemineklim ir nolauzts krusts).

“Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka visi publiskie pieminekļi Smiltenē ir novada pašvaldības objekti un tās atbildībā.

Smiltenes novada pašvaldības  teritorijas apsaimniekošanas speciāliste Agija Kukaine skaidro, ka, piemēram, Langes pieminekļa apkārtni pašvaldība appļauj divas reizes sezonā.

Savukārt, lai pieminekļus restaurētu, ir nepieciešams daudz lielāks finansējums pašvaldības budžetā, tāpēc šis jautājums joprojām ir atklāts. Smiltenes novada muzejs savulaik cerēja piesaistīt līdzfinansējumu, lai atjaunotu Langes pieminekļa krustu, taču projekts netika apstiprināts, piebilst Agija Kukaine.

Viņa gan uzsver, ka ir lietas, ko var izdarīt ar mazāku finansējumu. “Pērn Lielajā talkā notīrījām vairākus pieminekļus Smiltenes kapsētā. Aicinu iedzīvotāju grupas, kurām ir interese, pašām organizēt individuālas talkas sadarbībā ar pašvaldību un vērsties Saimnieciskajā nodaļā pie manis. Iedosim maisus un vajadzīgos materiālus,” rosina Agija Kukaine.

Savukārt  Smiltenes novada pašvaldības Kultūras un tūrisma pārvaldes vadītāja Velga Mālkalne, taujāta, vai ir nepieciešams sabiedrībai vairāk publiski stāstīt, kādi pieminekļi un kam  Smiltenē atrodas, atteic, ka, piemēram, pie Palkavnieka pieminekļa jau ir norāde, kam šis piemineklis veltīts.

“Ja ir interese uzzināt vairāk, kas tāds par cilvēku bijis un kāpēc viņam ir piemineklis, tad katrs pats var meklēt plašāku informāciju. Jebkurš piemineklis jau stāsta tā laika vēsturi. Nedomāju, ka padomju laikā uzstādītie pieminekļi ir jādemontē, jo tiem ir izglītojoša funkcija. Pie reizes var uzzināt un redzēt, kādi pieminekļi bijuši svarīgi tā laika iekārtai, piemēram, sociālismam. Padomju laikos taču Brīvības piemineklis netika nojaukts.  Un, cik zinu, skolā Smiltenē vēstures skolotāji par Smilteni vēl īpaši māca un stāsta. Bērniem daudz prasa ģimenes vēsturi. Vēsture ir dzīva, ja to skatās caur ģimenēm. Piemēram, revolucionārs, kuru nošāva, kādam bija dēls vai brālis un kādam ļoti sāpēja,” domā Velga Mālkalne.