Sniedz  uzmundrinošas “zāles” pret ikdienas smagumu

Varbūt kādam šķiet – nu jau gan pasākums, tā jau tikai sporta diena, taču cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, šīs sporta dienas dalībniekiem, tas bija Notikums ar lielo burtu.

Viena no viņiem, strencēniete Valda Ostrovska, to raksturo, pārfrāzējot vārdus no Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Dzejnieka dziesmas”, – esot sportošanas azartā un līdzi jušanā, tu izspļauj to čūsku, kas tevī (visas negācijas, kas sakrājušās dvēselē), tu nedomā neko citu, kā vien to, lai uzdevumu izdarītu pēc labākās sirdsapziņas un palīdzētu savai komandai iegūt pēc iespējas augstāku rezultātu.

Uz brīdi piemirst visas nebūšanas

Šomēnes Smiltenes novada Brantu pagastā, Vidzemes ciema sporta stadionā, biedrība “ATBALSTS cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” sarīkoja vērienīgu sporta dienu. Uzaicinājumam atsaucās un savas komandas pieteica invalīdu biedrības no Cēsīm, Gulbenes, Smiltenes, Valkas, Strenčiem, Alūksnes un Rīgas.

Sporta dienā piedalījās 64 dalībnieki (sešas komandas), sacenšoties septiņās disciplīnās: figūrbraukšanā ar ratiņkrēslu, šautriņu mešanā, zābaka mešanā, florbola soda metienos, metienos “grozā”, bočā (boccio) un stafetē ar četrām disciplīnām.

To darot, vismaz uz dažām stundām aizmirstas rūgtums, ko invalīdiem sagādā ikdiena, un tas rūgtums jau ir tā čūska, kas jāizspļauj, sarunā ar “Ziemeļlatviju” uzsver Valda Ostrovska no 11 cilvēku lielās Strenču komandas.

“Daudziem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir depresija, it īpaši tagad, kad dzīves dārdzība ir tik liela. Kāda sieviete, ar kuru sporta dienā parunājos, sūrojās, ka sēž mājās ar savu mazo invalīda pensiju, grib piepelnīties, bet viņu nekur neņem darbā. Mūsu valstī rūpes par invalīdiem ir tikai vārdos, bet ne darbos. Vismaz sporta dienā to piemirsām. Ieradāmies atpūsties, izrauties no ikdienas  rutīnas, jutāmies kaut kam derīgi un vajadzīgi, kaut vai tam, lai iemestu bumbu grozā. Zināt, kā ir justies, ja esi cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem? Normāli, puslīdz domājoši cilvēki jau saprot, ka slima galva nav viņa vaina, bet ir arī tādi, kuri pasaka, ka viņš ir debils, no “psihenes”, kaut cilvēkam ir viena kāja, viņš sēž ratiņkrēslā, bet tāpat mēģina darīt no sirds,” stāsta Valda Ostrovska.

Sporta diena cilvēkiem ar īpašām vajadzībām notiek tikai reizi gadā, tāpēc viņa aicina invalīdu biedrību vadītājus sarīkot vēl citus kopā pulcēšanas pasākumus, piemēram, meistarklases tādu prasmju apgūšanā, kas noderētu abiem dzimumiem, un kuras invalīdi vēlāk varētu izmantot ikdienā,  lai piepelnītos, piemēram, Raunas ceplī viņi varētu mācīties keramiku vai arī varētu aizbraukt ekskursijā uz kādu ražošanas uzņēmumu.

Cilvēkus ar īpašām vajadzībām vajag integrēt sabiedrībā vārda tiešā nozīmē, lai viņi redzētu pēc iespējas vairāk, uzzinātu pēc iespējas vairāk, savukārt sporta diena ir lieliska iespēja satikties un komunicēt pašiem savā starpā, uzsver Valda Ostrovska.

Ņem no dzīves labo

Tādas dalībnieku atsauksmes uzklausījusi arī biedrības “ATBALSTS cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola.

“Invalīdiem joprojām ir ļoti maz iespēju izrauties no savas ikdienas. Sporta diena viņiem ir pamudinājums saņemties, piedalīties un  kopā pavadīt laiku. Satiekoties līdzīgam ar līdzīgu, ikdiena kļūst vieglāka, cilvēks uzzina, ka nav viens savās sajūtās, ir citi, kuriem varbūt ir vēl grūtāk, bet viņi cīnās un ķepurojas,” uzsver Diāna Vītola.

Biedrība “ATBALSTS cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” aptver Smiltenes, Valkas un Strenču pusē dzīvojošos invalīdus un ik gadu rīko viņiem Veselības un sporta dienu, taču šogad tā notika plašākā mērogā, aptverot arī citus novadus. Tas bija iespējams, pateicoties Smiltenes novada pašvaldības piešķirtajam līdzfinansējumam Veselības un sporta dienas sarīkošanai, – biedrība piedalījās pašvaldības rīkotajā projektu līdzfinansēšanas konkursā nevalstiskajām organizācijām un saņēma “zaļo gaismu” pasākuma organizēšanai.

Attiecīgi sportistiem tika arī balvas (medaļas, diplomi, kausi), sertifikāti par piedalīšanos un sātīgas pusdienas.

Sporta dienā sacensības tiesāja galvenā tiesnese Kitija Klempnere un tiesnese Margarita Mikarta.

Rezultāti tika vērtēti gan individuāli, gan kopvērtējumā.

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Margarita Mikarta apbrīno, ar kādu pozitīvu attieksmi sporto cilvēki ar īpašām vajadzībām, – viņi ņem dzīvi, kāda tā tobrīd ir.

“Esmu bijusi tiesnese sacensībās, kurās sporto jaunieši un pieaugušie, viņiem tas azarts ir citādāks, agresīvāks, viņi grib vairāk parādīt savu “es”. Savukārt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir svarīgi  būt dzīvē ar pozitīvismu. Viņu sejās varēja redzēt prieku par to, ka viņiem ir tāds notikums. Viņi varbūt vēlējās izdarīt vairāk, nekā dara ikdienā, un pat katrs šķietams sīkums viņiem bija vajadzīgs. Tas bija pasākums ar mīļu, sirsnīgu gaisotni, kurā cits citu atbalsta,” iespaidos dalās Margarita Mikarta.

REZULTĀTI

Zābaka mešana sievietēm: 1. Inese Sormule (Gulbene), 2. Māra Slempere (Cēsis), 3. Līga Zitāne (Alūksne).

Zābaka mešana vīriešiem: 1. Jānis Kursīts (Gulbene), 2.  Artūrs Ciekurzis (Gulbene), 3. Gunārs Andrītis (Alūksne).

Šautriņu mešana: 1. Igors Maļinovskis (Strenči), 2. Jānis Kursīts (Gulbene), 3. Elīna Vennere (Smiltene).

Metieni “grozā”: 1. Jānis Kursīts (Gulbene), 2. Aivars Luiks (Alūksne), 3. Inese Sormule (Gulbene).

Florbola soda metieni: 1. Agnese Bite (Alūksne), 2. Guntis Maļinovskis (Strenči), 3. Gunta Jermacāne (Alūksne).

Figūrbraukšana ratiņkrēslā: 1. Kaspars Venners (Smiltene), 2. Ainārs Melnis (Gulbene), 3. Elīna Kallisa (Smiltene).

Boča: 1. Cēsu komanda, 2. Alūksnes komanda. 3. Strenču komanda.

Stafete: 1. Strenču komanda, 2. Gulbenes komanda, 3. Alūksnes komanda.

Kopvērtējumā: 1. Alūksnes komanda, 2. Strenču komanda, 3. Gulbenes komanda.