Pieminēsim un godāsim

Latvijā sestdien, 25. martā, pieminēsim vienu no drūmākajiem notikumiem valsts vēsturē – 1949. gada masveida deportācijas, kad padomju vara no Latvijas teritorijas uz Sibīriju izveda vairāk nekā 42 tūkstošus iedzīvotāju, no kuriem daļa gāja bojā jau ceļā. Daudzām Latvijas ģimenēm šī ir diena, kad atmiņā ataust traģiskie notikumi, kas uz mūžu atstājuši sirdī asiņojošas brūces.

Kopš 2022. gada 24. februārī Ukrainā brutāli un nežēlīgi iebruka Krievija, daudzi atzīst, ka atmiņas par dzimtā piedzīvotajām deportācijas traģēdijām mijas ar bēdām un uztraukumu par iebrukumu Ukrainā. Karš turpinās joprojām. Faktiski Ukrainā ir iebrucis tas pats ienaidnieks, kas bija 1949. gadā.

Personīgi es ar izsūtītajiem cilvēkiem esmu tikusies, viņus aicinot uz intervijām vai ar diktofonu un fotokameru piedaloties atceres pasākumos. Teikšu godīgi, šīs sarunas nav saules gaismas apspīdētas, bet gan sāpju pilnas. Taču jāteic, apbrīnoju šos cilvēkus, jo vairākumam smags liktenis bija jāizdzīvo ne tikai Sibīrijas skarbajos laika un dzīves apstākļos. Arī totālā nabadzībā, kad nav pilnīgi nekā.

Atgriežoties Latvijā, savās mājās, viņus tālaika sabiedrība izstūma un uzskatīja par otrās šķiras cilvēkiem – padomju varai nelojāliem un aizdomīgiem tipiem. Taču viņi savā sirdī saglabāja cerību, ka Latvijā kādreiz atkal plīvos brīvības un neatkarības karogs, ka varēs saimniekot savās mājās un apkopt savu tēvu zemi. Un vēl – viņi nebija zaudējuši spēju mīlēt.

Ja godīgi, es nemaz negribu iztēloties, kas notika 25. martā – vēl agrā un aukstā pavasara dienā, kad daudzās mājās iebruka bruņoti krievu zaldāti un pavēlēja atstāt savas mājas kopā ar sirmgalvjiem, zīdaiņiem un maziem bērniem. Negribu iedomāties par daudzo māšu vārdos neizsakāmām sāpēm, zaudējot ne tikai savus bērniņus, bet arī vīrus, vecākus un citus tuvus cilvēkus.

Mūsu paaudzei ir pienākums pieminēt un neaizmirst šos notikumus, godāt vēl dzīvos izsūtītos un atcerēties, ka varam būt no sirds pateicīgi liktenim vai Dievam, ka mums nekas tāds nav bijis jāpiedzīvo.