Nez vai gribu dzīvot ilgi

Jūs gribat nodzīvot ilgu mūžu? Līdz pat 100 gadiem? Ilgdzīvotāji pamatoti izpelnās citu cilvēku cieņu un apbrīnu, it sevišķi tad, ja sirmā vecumā joprojām ir ar možu prātu, labu veselību un sildās savu tuvinieku mīlestības saulītē, – tātad mūžs ir nodzīvots tā, lai bērni un mazbērni savas ģimenes vecāko paaudzi lolotu. Taču, kad pati sev uzdodu jautājumu, vai gribu dzīvot ilgi ilgi, tad šobrīd vairāk sliecos uz noliedzošu atbildi.

Pirmkārt, ar savu mazo pensiju, kā jau autoratlīdzību saņēmējiem, negribu finansiālā ziņā būt uz kakla tuviniekiem. Otrkārt, negribu vecumdienas pavadīt pansionātā, bet arī nevēlos savai meitai novēlēt to, kam gāju cauri es, daudzus gadus mājās kopjot savu nevarīgo mammu. Kas zina, kāda pensijas vecumā būs veselība, – ir briesmīgi būt atkarīgam no citu cilvēku aprūpes, kad pats vairs nevari tikt ar sevi galā. Bažīgu dara arī Pasaules veselības organizācijas nesen publiskotā neiepriecinošā prognoze, saskaņā ar kuru līdz 2050. gadam vēža slimnieku skaits pasaulē pieaugs par 77 procentiem (eksperti norādījuši, ka pie vainas ir arī alkoholisms, smēķēšana, aptaukošanās, kaut gan faktiski pasaulē tas nav nekas jauns). Treškārt, nav zināms, kāda vispār būs pensiju sistēma un valsts sociālais budžets nākotnes Latvijā, – sabiedrība noveco, bērni, nākamie nodokļu maksātāji, dzimst arvien mazāk, darbspējīgo iedzīvotāju skaits sarūk jau tagad (par šodienas pensionāriem maksā šodienas strādājošie).

Protams, neizslēdzu to, ka pēc gadiem mana nostāja var mainīties un varbūt vecumā ķeršos pie dzīves jebkādos apstākļos kā slīcējs pie salmiņa. Taču šobrīd ļoti labi apzinos, – ja pensija ir maza, tad tā vairs nav dzīve, bet cīņa par eksistenci. Varbūt tiešām tad jākļūst par izdzīvotāju un laikus jāmācās no šodienas sirmgalvjiem, kā tādam būt. Šobrīd cienījamu gadu slieksni tuvu simtgadei sasniedz tie cilvēki, kuri bērnībā un jaunībā pieredzējuši Otro pasaules karu un pēckara gadu trūkumu, strādājuši smagu fizisku darbu un prot iztikt ar mazumiņu, bez gadžetiem, ekstrām un mājokļu super remontiem. Viņi nebēdājas, ja tā visa nav, un uz dzīvi raugās pozitīvi arī tādos sadzīves apstākļos, kādi tie viņiem ir. Varbūt tiem strādājošajiem, kuriem pensija drīz klauvēs pie durvīm un būs maza, domāšana jāsāk noskaņot līdzīgā virzienā, bet, kamēr vēl var atļauties, jāēd gaļa, šokolādes konfektes un citi dārgie produkti, jo senioru gados par to garšu var nākties aizmirst, lai kaut kā varētu samaksāt vismaz komunālos maksājumus un nopirkt zāles.

Kāds mans draugs teica, ka risinājums varētu būt, ja vairāki seniori sāktu kopā dzīvot vienā komūnā, piemēram, kādā lauku īpašumā. Tā visiem būtu finansiāli vieglāk, turklāt vienā mājsaimniecībā būtu vairāk cilvēku, kuri cits par citu rūpētos. Galvenais nosacījums, – lai viņi visi būtu domubiedri. Ideja ir laba. Tad vēl nesen lasīju, ka ir svarīgi dzīvot bez bailēm un dusmām. Tas ir tikpat svarīgi veselībai un imunitātei kā veselīgs ēdiens un citas aktivitātes. Varbūt viss tiešām ir galvā, arī prasme novecot, dzīvojot trūkumā.