Nav sliktu vai labu profesiju – Dainis Rungulis perspektīvu saskata gaļas liellopu audzēšanā

Uzsākt kaut ko jaunu kādam var būt liels izaicinājums, taču ir cilvēki, kuri gatavi dzīvi mainīt tieši tajā brīdī, kad neredz vairs esošajā formātā izaugsmi un kāds augstāks spēks pasaka priekšā, ka tas ir jādara. Tā ir arī ar Daini Runguli, kura vārdu pirmoreiz dzirdēju pirms vairākiem gadiem, kad viņš vēl strādāja Zemkopības ministrijā, kur bija Lauksaimniecības departamenta direktores vietnieks.

Citiem viņš vairāk asociējas kā bijušais kooperatīva “ABC projekts” valdes loceklis, kurš savā laikā viesojies daudzās saimniecībās, tostarp Vidzemes pusē. Tagad, satiekot viņu Smiltenes tehnikumā, kur vada lekcijas jaunajiem speciālistiem (lopkopības tehniķiem un veterinārārsta asistentiem), rodas sajūta, ka arī šeit viņš ir īstajā vietā, jo par lauksaimniecības pamatprocesiem viņš daudz runā un stāsta no savas pieredzes. Zinot, ka Dainis ir strādājis dažādos amatos un arī vada savu saimniecību, ne vienam vien būs radies jautājums, kā tas nākas, ka viņš ir kļuvis par vienu no jaunajiem mācībspēkiem, ko tehnikumam izdevās piesaistīt šajā mācību gadā, un kā izdodas visu tik veiksmīgi apvienot. Tas viss vēl ir sākums un mācāmies to visu apvienot. Galvenokārt tas ir iespējams, jo saimniecībā strādājam divatā, kopā ar Mārtiņu Vāgneru, kurš ir SIA “Grasland” vadītājs. Abas saimniecības gan “Rustupe”, gan “Grasland” jau daudzus gadus strādā kopā, tas atvieglo saimniekošanu un arī attīstības virzieni abiem uzņēmumiem ir līdzīgi.

Šis gads viņam ir bijis arī lielu pārmaiņu laiks, jo vasarā no Kurzemes ar visu mājdzīvnieku un liellopu ganāmpulku pārcēlies uz savu dzimto pusi Bilskas pagastā, kur attīsta bioloģisko saimniecību “Rustupes”. Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Dainis atklāj, ka nav sliktu vai labu profesiju, viss ir atkarīgs no paša cilvēka interesēm un motivācijas darboties konkrētajā nozarē.

– Pievēršanās lauksaimniecībai ir likumsakarība vai nejaušība?

– Mana mamma ir no Smiltenes, viņas tēva mājas “Pujas” ir netālu no pilsētas, taču lielāko dzīves daļu viņa ir dzīvojusi Bilskas pusē. Te esmu pavadījis bērnību. Var droši teikt, ka interese par lauksaimniecību man ir no mammas, jo viņa savā laikā bija visiem labi pazīstama zootehniķe un slaucēja, strādājusi arī kolhozā “Druva”,  slaukusi govis, kopusi zirgus un ko tikai vēl nav darījusi. Visa bērnība pagājusi laukos ar dzīvniekiem, tāpēc mani tas viss interesēja, un likumsakarīgi, ka aizgāju mācīties uz Smiltenes lauksaimniecības tehnikumu un arī tālāk turpināju apgūt tieši zootehniķa profesiju, bet jau augstskolā Jelgavā. Ja tā parēķina, tad lauksaimnieciskās izglītības apguvei esmu veltījis deviņus gadus. Mana pārliecība ir tāda, ja esi tik daudz laika atvēlējis izglītības ieguvei, kas pašam patīk, tad ir jādara viss iespējamais, lai iegūto profesiju var maksimāli izmantot dzīvē.

– Tātad iegūtā izglītība deva iespēju strādāt Zemkopības ministrijā?

– Zemkopības ministrijā sāku strādāt 1994. gadā. Var teikt, ka tā bija sava veida liktenīga apstākļu sakritība. Tas bija tāds pārmaiņu laiks, bija jāsāk pielietot angļu valoda, bet ne visiem ar to tik labi gāja. Es jau tobrīd varēju runāt, rakstīt angļu valodā, un viens no būtiskākajiem argumentiem, lai tobrīd tiktu darbā ministrijā, bija angļu valodas zināšanas. Mani pieņēma darbā un visu pārējo jau pamazām apguvu, strādājot uz vietas. Tas bija tāds interesants laiks, no jauna veidojās arī normatīvo aktu bāze lopkopībā, veidojām jaunas institūcijas, piemēram, Lauksaimniecības datu centru, bija interesants laiks, kad pieņēmām daudzus jaunus normatīvos aktus, kas attiecas uz lauksaimniecības attīstību. Ministrijā nostrādāju piecpadsmit gadus. Ja tā var teikt, tad sāku kā parasts ierēdnis. Tikai strādājot un sev pierādot, ar laiku kļuvu par Lauksaimniecības departamenta direktores vietnieku. Darbs ministrijā noteikti bija dinamisks un interesants, zinu, kā lietas lauksaimniecībā tiek virzītas. Esmu pieredzējis septiņu zemkopības ministru darbu, un man ir ko salīdzināt. Uzskatu, ka visam dzīvē ir savs laiks. Noejot kādu posmu dzīvē, mēs nogriežam zināmu nogriezni, paņemot no tā līdzi svarīgāko pieredzi. Kad gāju prom no ministrijas, daudzi draugi bija neizpratnē, kā es varēju aiziet no tik laba darba, taču, ja neredzi savu izaugsmi, tad ir pienācis laiks ko mainīt. Tāpēc priecājos, ka apstākļu sakritības dēļ bija iespēja tikt pie īpašuma un pārcelties uz Kurzemi. Tāpēc tolaik sāku pievērsties savas saimniecības attīstībai Kuldīgas pusē. Pirms pārnākšanas uz Bilsku, iepriekš saimniekojām Kurzemē, kur mums bija gan gaļas liellopi, gan sākotnēji arī piena govis. Lai gan arī tur ir perspektīvas, slaucamo govju ganāmpulku likvidējām tā iemesla dēļ, ka nebija vienkārši ar atbilstošu darbaspēku. Proti, nebija cilvēku, kam mēs gribētu un varētu uzticēt savus dzīvniekus. Sapratām, ka mūsu gadījumā racionālāk būs palikt pie gaļas liellopiem, jo tur varam iztikt saviem spēkiem.

Jāmin, ka lielu pieredzi un zināšanas ieguvu, strādājot kooperatīvā “ABC projekts”, kur iepazinu gaļas liellopu nozari no A līdz Z. Tur sanāca braukāt pa saimniecībām vērtēt dzīvniekus, meklēt labākās realizācijas iespējas un tamlīdzīgi. Pabraukāju pa saimniecībām ne vien Latvijā, bet arīdzan ārpus valsts robežām. Kooperatīvā “ABC projekts” bija 50 biedri. Viņus tajā ar varu neviens nevilka, saimnieki paši iestājās, meklēja sadarbības iespēju. Saimnieki vēlas kopā darboties, vēlas adekvātu samaksu par savu darbu, informācijas apmaiņu, grib kaut kur aizbraukt un redzēt, kā darbojas citi. Nepiekrītu, ka gaļas liellopu audzētāji nevēlas sadarboties. Un lielākā daļa arī saprot atšķirību starp kolhozu un kooperatīvu. Mazo lauksaimniecības nozaru specifika ir tāda, ka tās nespēj naudu ieguldīt kopējā lietā. Lielās nozares, kur ir liels naudas apgrozījums, spēj atlicināt naudu kooperatīvam un spēj arī no nozares ministrijas izdabūt atbalstu.

– Kas pamudināja atgriezties Bilskas pusē?

– Tikai kopš šīs vasaras Jāņiem esmu šeit. Dažas dienas pirms svētkiem atbraucu kopā ar suņiem un kaķiem. Govis attransportējām pamazām, bija jāorganizē trīs braucieni ar lopu pārvadājamo transportu. Jo kā nekā liels attālums sanāk no Kuldīgas līdz Smiltenei, par laimi, visi lopiņi šādu ceļojumu izturēja godam. Nevaru gluži teikt, ka man ir kāds atgriešanās stāsts. Mums nebija uzstādījuma par konkrētu vietu, bet galvenais, lai saimniekot varam vienā vietā, tāpēc visu noteica apstākļi. Tā kā mums īpašumi sanāk vairākās vietās, skatījāmies, kuru ātrāk varēs pārdot. Kurzemē ātri vien pieteicās pircējs – jauns puisis, kurš tagad nodarbojas ar aitkopību un piena govīm. Tieši Bilskas pagastā ir reģistrēta saimniecība “Rustupe”, tātad visu laiku kā saimniecība apsaimniekojām arī šīs puses laukus. Sapratām, ka Bilskas pusē šobrīd ir iespējams nodarboties ar to, ko darām, te ir zināma un saprotama vide un varam turpināt iesāktos darbus. Turklāt jau esošajām platībām tepat klāt piepirkām zemi, ko pārdeva kaimiņos dzīvojošie. Pašreiz esošajam dzīvnieku skaitam arī zemes platības ir pietiekamas, pavisam kopā apsaimniekojam līdz simts hektāriem zemes.

– Cik liels šobrīd ir gaļas liellopu ganāmpulks?

– Mums patlaban ir 50 zīdītājgovis, bet kopējais liellopu skaits nedaudz lielāks. Sākām ar divām telēm no manas mātes piena ganāmpulka, piecpadsmit gadu laikā esam tik tālu tikuši. Viena ģimene ar šādu skaitu liellopu var tikt galā. Ziemas sezonā ieliek siena rituli, iztīra aizgaldus, vasarā jāpārrauga ganību aploki un dzirdināšana, tas arī viss darbiņš kūtī plus, protams, būvniecība, tehnikas parks, lopbarības gādāšana, dzīvnieku pārdošana, darbs ar dokumentiem. Kad no marta līdz maijam dzimst teļi, tad gan ir darbs dienu un nakti. Visu laiku kaut kas notiek, gadās, ka jāpalīdz gan govīm, gan jaundzimušajiem teļiem. Šī vasara kopš ganāmpulka pārvešanas uz Bilskas pagastu pagāja, lai sagādātu lopbarību ziemai un aprastu ar situāciju. Kurzemē mums bija vairākas saimniecības ēkas un dzīvniekiem lielāki plašumi, bet šeit ir cita situācija. Piemērotas saimniecības ēkas ir minimāli, tāpēc tagad būvējam liellopiem jaunu angāru, pēc mēneša tam būtu jābūt pabeigtam.

Mums ir Limuzīnas šķirnes liellopu ganāmpulks. Pamatā tīršķirnes, bet ir arī pa kādam krustojumam. Uzskatu, ka jāaudzē tas, kas patīk, jo ilgtermiņā tas ļoti atmaksājas. Man šī šķirne patīk, un to arī attīstām visus šos gadus. Tajā ir apvienojušās daudzas saimnieciski noderīgas īpašības, kas sastopamas arī citās gaļas liellopu šķirnēs. Protams, limuzīniem nav tik kvalitatīva gaļa kā Angusa šķirnei, nav tik daudz gaļas kā Šarolē, tas nav tik pieticīgs kā herefords un nav tik pienīgs kā simentāļi. Tomēr limuzīni no visām iepriekš nosauktajām īpašībām ir arī kaut ko paņēmuši – tie ir gana pienīgi, ar gana labu gaļas kvalitāti, gana lieli. Universāla šķirne. Limuzīnu var izmantot krustošanai ar piena govju šķirnēm, kā arī ar dažādiem gaļas šķirņu krustojumiem. Govīm ir viegla atnešanās. Trūkums ir šīs šķirnes dzīvnieku raksturs – tie ir diezgan neatkarīgi, patstāvīgi. Herefordas šķirnes dzīvnieki ir mierīgi un draudzīgi, Šarolē – flegmatiski, bet Limuzīnas dzīvnieki, ja tiem kaut kas nepatiks, pārlēks pāri sētai un aizies savās gaitās. Tos salīdzinājumā ar citām šķirnēm ir grūtāk pārvaldīt. Jārēķinās un jāpielāgojas, ka dzīvniekam pašam ir sava domāšana un darīšana. Visu laiku jāatceras, ka šī nav draudzīga, mīlīga šķirne, tomēr galvenokārt viss atkarīgs no saimnieka. Ja būsiet bieži pie saviem dzīvniekiem un strādāsiet ar tiem pārdomāti un mierīgi, arī ar limuzīniem visu varēs sarunāt. Savukārt bioloģisko saimniekošanu izvēlējos tāpēc, ka savās platībās jau visu laiku strādājām ar bioloģiskām metodēm, tāpēc sertifikācija bija tikai loģisks tālākais solis. Protams, arī iespēja saņemt lielākus platību maksājumus. Cerams, kādreiz būs noiets arī bioloģiskajiem produktiem, kas būs par augstāku cenu nekā konvencionālie.

Kas attiecas uz gaļas liellopu realizāciju – pieprasījums ir, sadarbojamies ar Cēsu gaļas kombinātu, pārdodam jaunlopus pa tiešo uz citām saimniecībām gan tepat Latvijā, gan ārpus valsts robežām.

– Vai lektora statuss jums ir kas pilnīgi jauns?

– Uzstāšanās, lekciju vadīšana man nav nekas jauns, jo savā laikā diezgan daudz vadīju dažādus seminārus, izglītojošus ciklus sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajām aktivitātēm. Neierastais varbūt ir tas, ka jāpavada liels laiks sagatavojot nodarbību materiālus un pēc tam arī pārbaudot zināšanas, jāliek vērtējums. Tā kā es strādāju tikai ar pieaugušo tālākizglītības grupām, tas noteikti man ir vienkāršāk nekā strādāt ar jauniešiem pēc pamatskolas. Vismaz manā gadījumā. Ja kādam no malas šķiet, kas tad tas ir novadīt lekciju, patiesībā tikai tagad saprotu, cik daudz laika un personīgo resursu jāiegulda, lai pienācīgi sagatavotos lekcijas novadīšanai. Ja ir sava saimniecība un papildus citi pienākumi, tad šis ir gana liels izaicinājums. Piekritu strādāt arī tāpēc, ka man ir iespēja mazliet piedalīties metodiskajā darbā, pilnveidot mācību programmas, saprast un vērtēt, kas ir tās lietas, kas šajā programmā būtu jāpamaina vai jādara citādāk, lai cilvēkus tajā ieinteresētu. Grūti pateikt, kāpēc lopkopības tehniķu mācību programma negūst tikpat lielu interesi kā, piemēram, veterinārārsta palīga profesija. Varbūt kādu mulsina nosaukums un nav skaidrības, ko īsti apzīmē lopkopības tehniķis. Nav svarīgi, kā mēs to saucam – par zootehniķi vai lopkopības tehniķi –, ir skaidrs, ka, zemnieku saimniecībām modernizējoties, darba tirgū pieaug arī pieprasījums pēc lopkopībā izglītotiem speciālistiem. Īpaši lielajos uzņēmumos, kur saimniekiem ik dienu jāparūpējas par simtiem mājdzīvnieku labturību, ganāmpulka atražošanu un produkcijas realizāciju. Līdz ar to šādiem speciālistiem ir ļoti labas perspektīvas darba tirgū. Arī Smiltenes tehnikuma jaunais direktors Rolands Aģis šajā programmā saskata potenciālu, kurā jāmāk izvērst un attīstīt. Turklāt nu jau ir pienācis laiks, kad no sabiedrības vajadzētu mēģināt izskaust mītu, ka būt par slaucēju vai traktoristu ir teju vai pēdējā profesija, ko dzīvē vajadzētu darīt. Ja vecāki visu laiku ir stāstījuši – ej izmācies, lai nebūtu jāslauc govis vai jākratās traktorā, tad, ko redzam tagad? Laba slaucēja un labs traktorists saņem četrciparu algu. Tātad faktiski situācija ir tāda, ka var nopelnīt daudz vairāk kā pedagoga profesijā. Turklāt attīstītajās saimniecībās darba apstākļi ir pavisam citi. Laiks iet uz priekšu, un nav pareizi šīs profesijas saistīt ar kādreizējo lauku darbu pieredzi, agrāk vai vēlāk tā paliks pagātnē. Ko tikai tagad neaizstāj tehnika. Ir fermas, kur slaucējas galvenais uzdevums ir pielikt aparātu, pat nost nav jāņem pašai, ir arī slaukšanas roboti, kur tikai jāpieskata to darbība. Tāpat ir mīts, ka govis slaukt var tikai sievietes, citur pasaulē jau sen vairs tā nav, tā ir kļuvusi gana tehniska un universāla profesija.  Līdz ar to cilvēkam, kurš strādā mūsdienu lopkopības uzņēmumos, būtu jābūt ar plašām zināšanām par tehnoloģijām un dzīvniekiem, lai būtu gana konkurētspējīgs. Tas viss ļoti noder arī darbam savā saimniecībā. 

– Vai laukos varēsim sagaidīt atdzimšanu?

– Ir skaidrs, ka laukos darbs būs vienmēr, taču runāt par masveida dzīvības atgriešanos vēl pāragri. Jo, ko mēs realitātē redzam, attīstās lielās saimniecības, intensīvā ražošana. Tas īpaši labi redzams Kurzemē, kur tādu nišas saimniecību kļūst arvien mazāk. Jā, arī pilsētnieki nāk uz laukiem, bet lielākā daļa – vienkārši mierīgi dzīvot, nevis ar mērķi strādāt lauksaimniecībā. Katrs izvēles savu dzīves modeli, tas vien ir pozitīvi. Kā mēs redzam pēdējos gados, attālinātais darbs nav nekas pārsteidzošs. Tāpēc var dzīvot laukos un mierīgi strādāt kā ministrijā, tā citos darbos, ja vien tas ir saistīts ar datorā veicamiem darba pienākumiem.   Arī bez pandēmijas šis viss ir topā, strādāt attālināti šobrīd veicina arī daudzi citi apstākļi, piemēram, komunālie rēķini birojos, līdz ar to darbs no mājam vienkārši ir lētāks. Jau tagad daļu darba attālināti veic arī mani bijušie kolēģi ministrijā, arī tehnikumā daļa nodarbību ir attālināti.   

– Ko ieteiktu tiem, kuri šobrīd vēl pārdomā – palikt laukos vai pilsētā.

– Viss atkarīgs no personīgajām ambīcijām, dzīves mērķiem un nākotnes vīzijas. Laukos var strādāt, dzīvot, atpūsties un galu galā no sirds pievērsties arī saviem hobijiem. Viens no tādiem man ir biškopība. Bites lauku sētā ir bijušas kopš bērnības. Esmu iemācījies ar tām labi saprasties. Strādājot pie bišu stropiem, ievācot medu, tā man ir reizē atpūta, reizē arī tāda kā dabīga meditācija. Bišu drava ir vieta, kur es smeļos pozitīvo enerģiju. Šobrīd mums ir pārdesmit bišu saimes, tāpēc nekāda lielā bišu saimniecība nav. Un pilnīgi pietiek ar iegūto produkciju, nesanāk liels bizness, bet pašpatēriņam, kā arī  labu draugu un paziņu apgādāšanai ar bioloģisko medu pietiek.

Manuprāt, nevajadzētu nevienam liegt iegūt tādu pieredzi, kādu cilvēks pats vēlas. Dzirdam, ka valdība kliedz un vaimanā, – jaunie brauc uz ārzemēm, nepaliek Latvijā. Mans uzskats ir, lai noteikti brauc, apskata pasauli un gūst dzīves pieredzi un atgriežas vēlāk, ja to jūt par pareizu. Nav vērts palikt un uzkavēties tur, kur iestājusies rutīna un vairs nevar ieraudzīt potenciālu vai nesaskata motivāciju. Tas viss neļauj virzīties uz priekšu. Stagnācijai nav vietas mūsdienu sabiedrībā. Un galu galā, kur nobāzēties, tas ir katra paša ziņā, tam noteikti nav jābūt no malas uzspiestam lēmumam, kā, piemēram, palikt vecāku saimniecībā vai strādāt darbu, kas nemaz nepatīk. Arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas cenšas nepieķerties lietām un vietām. Tātad, ja saprotu, ka ir īstais laiks, ja ir noslēdzies kāds dzīves posms, kuram gribas vērt ciet durvis, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem varu mainīt darbu vai dzīvesvietu.

Pasaulē ir tik daudz, ko redzēt un piedzīvot, un kad tad to darīt, ja ne jaunībā vai laikā kad vari vēl daudz ko izdarīt? Man grūti iztēloties, ka jauniešiem pēc vidusskolas vai augstskolas beigšanas ir tikai viena iespēja palikt laukos vai kādā birojā pilsētā.  Bet kā iepazīt un atklāt pasaules plašos apvāršņus, kā saprast, kas tev patiesi patīk un interesē? Tikai un vienīgi izkāpjot ārpus savas komforta zonas, pārkāpjot pāri kaut kādām apkārtējo iztēlotām robežām, ko darīt ir pareizi un ko nepareizi. 

DAINIS RUNGULIS

Izglītība: Smiltenes lauksaimniecības tehnikums (zootehniķis), Latvijas Lauksaimniecības universitāte (zootehniķis), Latvijas Universitāte (neklātienē mācās par juristu, pašlaik mācību pārtraukums), sertificēts liellopu vērtēšanas eksperts un pārraugs.

Darbavieta: z/s “Rustupes” īpašnieks, Smiltenes tehnikumā metodiķis un lektors.

#SIF_MAF_2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.