Mucinieka darbs ir ļoti smags

Cēsu novada Raiskuma pagasta “Žagatās” saimnieko Dins Sumerags. Viņš ir ne tikai Latvijā vecākās mucinieku dzimtas tradīciju turpinātājs, bet arī otolaringologs un mūziķis. Vispirms nelielā kamerzālē mājas otrajā stāvā noklausāmies koncertu, ko sniedz Dins ar sievu Dženiferi. Pēc tam Dins pārģērbjas, kā viņš saka, darba drēbēs un stāsta par mucu tapšanu.

“Dzimta, no kuras es nāku, skaitās jau piektā paaudzē mucinieki. Mana vectēva vectēvs uztaisīja savu pirmo mucu 1869. gadā. Tā tie amata noslēpumi gāja līdz šai dienai. Tagad man ir doma uztaisīt, ka varētu te mācekļi nākt un iemācīties taisīt mucas,” stāsta Dins.

Tad viņš jautā, kādēļ mucas vispār tika izgatavotas. Protams, lai uzglabātu produktus, bet ne tikai. “Mucas pirmo reizi radās senajā Mezopotāmijā, Babilonijā tieši transportam. No kuģiem bija dēļi nolikti, un muca, kurai ir vēderiņš, ripo labi un nav jāstiepj uz muguras. Tā nu no vienas valsts uz otru gan siļķes, gan kāposti ceļoja mucās. Tagad gan mucinieku vairs nav daudz, bet vīna ražotņu arvien vairāk pasaulē. Es arī taisīju Sabiles vīna dārziem mucas, tagad visi grib audzēt vīnogas un taisīt vīnus,” stāsta mucinieks.

Ozoli – resni, bet zaraini

Katra mucas stīpa ir konusveidīga. Tagad ir stīpu valcis, bet agrāk to ar āmuru visu sita. Vienai stīpai, lai metālu izsistu konusveidā, jāsit 250 sitieni. Kad muca ir jau uztaisīta, izvārīta, tad visa bija jānopucē ar ēvelītēm, kamēr spīd un laistās.