Marts – runču laiks

Marts ir pirmais pavasara mēnesis, ko jau kopš senču laikiem sauc arī par runču laiku. Arī mūsu laikraksta lasītāji ievērojuši, ka šobrīd notiek rosība mūsu mazāko draugu – kaķu – dzīvē un tie vairāk kā ziemā staigā apkārt, “iezīmējot” savu teritoriju.

“Mums mājās ir kastrēta kaķenīte, bet tas nenozīmē, ka pagalmā nenāktu runču. Tie nāk pie mājas durvīm, izdara savu darāmo un dodas tālāk uz citu māju. Drausmīgi smird. Šo smaku var labi atpazīt. Tā ir katru pavasari, ne tikai tagad,” pauž valcēnietis Edgars, kurš neredz kādu risinājumu šai problēmai.

Runcim ir dabiska vajadzība iezīmēt savu teritoriju. Visaktīvāk tas notiek pavasaros.

Pēc veterinārārstu paustā, ir pašsaprotami, ka runcis, meklējot sev partneres, ir ieinteresēts viņas atrast maksimāli daudz. “Jo vairāk tās atradīs, jo raženāks būs viņa ciltskoks. Kaķu psiholoģijā vērtīgāks tēviņš ir tāds, kuram pasaulē ir visvairāk bērnu,  tāpēc runcis iezīmē savu teritoriju, cik vien spēj,” norāda veterinārārste Ingrīda Vilne (veterinārā klīnika “Spoža Spalva”).

Vienīgā iespēja, kā gādāt, lai ierobežotu runču vēlmi kļūt par visvarenāko tēviņu, ir kastrācija. Tā līdz arī mazināt runču dabīgo urīna aromātu, un teritorijas iezīmēšana nav tik traumatiska cilvēkiem. I. Vilne stāsta, ka interese par sterilizācijas pakalpojumiem ir pieaugusi, un parasti tas notiek februārī, martā. Tautā gan pieņemts sterilizāciju attiecināt uz sieviešu kārtas dzīvniekiem, bet kastrāciju – uz vīriešu. Patiesībā veterinārmedicīnā ar sterilizētu dzīvnieku saprot jebkura dzimuma četrkājaino pārstāvi, kurš vairs nav spējīgs radīt pēcnācējus.

Sekas ir skaudras

Atbildīgs saimnieks rūpējas par dzīvnieku veselību un, neraugoties uz pakalpojuma izmaksām, veic kaķu sterilizāciju. “Cilvēki zvana, piesakās rindā, parasti nedēļas laikā arī viss tiek atrisināts. Problēma pastāv, un ne visi ir gatavi to risināt. Kādam varbūt tas šķiet dārgs pakalpojums, bet, ja tev ir dzīvnieks, tad tavs pienākums ir rūpēties par to. Ir cilvēki, kuri redz, – kaķene meklējas, nāk runči, gaužas, ka jāved pie ārsta, bet paiet laiks un nekas nemainās – “gan jau citu reizi”. Sevišķi cilvēkiem gados ir tāds viedoklis – lai kaķis dzīvo savu kaķa dzīvi, kāpēc viņam laupīt kaķa laimi? Tad kāpēc citiem būtu tādēļ jācieš? Privātmāja ir viens, bet ieej daudzdzīvokļu mājā, kur pabijis runcis, deguns jātur ciet, un tas vēl maigi teikts,” pauž I. Vilne un teic, ka gadu gaitā jau nekas daudz nemainās – patversmes pavasarī ir pilnas ar maziem kaķēniem.

Viņa piemin arī skaudrus gadījumus, kad pirms pāris gadiem Pedeles upē maisā tika atrasti slīcināti kaķēni – gana palieli, actiņas vaļā. “Tad vainīgais tika atrasts, jo cilvēki bija redzējuši, kas to dara. Bet cik ir gadījumu, par kuriem neviens nezina? Cik neesam noķēruši pļavās, grāvmalēs atstātus mazus kaķēnus. Uzreiz redzam, ka tie bijuši mājas kaķēni. Vairumā gadījumu cilvēks ir paturējis kaķenei pēcnācējus, tad izdomājis, ka vairs nevēlas paturēt, atstājis likteņa varā ar domu – gan jau kāds paņems. Pavasaros to vien darām, kā šādus kaķēnus vācam kopā un meklējam tiem jaunas mājas. Protams, žēl visu, bet visus jau nepaturēsi. Man pašai mājās ir pieņemtie kaķi, kuri praktiski ir izzīdīti no pudelītes,” viņa stāsta.

Rīkojas atbildīgi

Vakar, kad “Ziemeļlatvija” tikās ar I. Vilni, viņai uz pieņemšanu bija pieteikušies divi saimnieki, kuri uz sterilizāciju bija atveduši savus mīļdzīvniekus. “Kaķu skaita pieauguma ierobežošana ir tikai viens no iemesliem šādas operācijas veikšanai, vēl būtiskāka ir mīluļa veselība. Sterilizējot dzīvnieku, problēmas uz visu dzīvi tiek atrisinātas gan kaķim, gan arī saimniekam turpmāk ir mazāk raižu par savu kaķi. Ir atšķirība, vai kaķis ikdienā dzīvo viens vai tomēr viņam ir saskarsme ar citiem sugas brāļiem,” pamato veterinārārste.

Normundu Gredzenu, kuru satiekam pie I. Vilnes, noteikti var dēvēt par kaķu mīli. Viņš kopā ar ģimeni savās mājās Cēsīs gādā ne tikai par saviem septiņiem kaķiem, bet rūpējas par pieklīdeņiem savas darbavietas teritorijā Valkā. Normunds ne tikai baro kaķus, kuri mistiskā veidā atnāk pie viņiem, bet arī sterilizē, lai tie nevairotos un nerastos nevienam nevajadzīgi kaķi. “Pirms vairākiem gadiem pie mums pieklīda kaķene. Varēja redzēt, ka bija dzīvojusi pie sliktiem saimniekiem – baidījās no noslēgtām telpām. Pagāja kāds gads, līdz kaķis pierada pie cilvēkiem. Bet viņa bija paspējusi palikt grūsna. No trīs kaķēniem vienam atradām citas mājas, bet divi palika pie mums. Protams, kaķeni atvedām uz sterilizāciju. Parasti kaķi vairāk pieklīst uz ziemu. Tie visi principā ir sveši kaķi, kas atnāk un šeit paliek,” stāsta Normunds, kurš arī šoreiz pie veterinārārstes atnācis ar kaķi, kurš mīt viņa darba teritorijā.

“Ko darīt! Pabarojam kaķus,viss kārtībā. Pie mums bieži nāk arī viena melna kaķenīte. Pērn rudenī viņa atnāca ar diviem pāris mēnešus veciem kaķēniem. Bija tādi tramīgi. Tagad dzīvo te. Tad šī pati kaķene atnāk ar vēl vienu kaķi. Domāju, ka noteikti nāksies vest pie veterinārārsta, lai vairs nerada pēcnācējus. Žēl, ka ir tādi dzīvnieku saimnieki, kuri nesaprot, ka savs dzīvnieks ir jāsterilizē. Ja dzīvnieks ir nācis pasaulē, tad kādam par viņu jārūpējas,” pārliecināts Normunds.

Dažviet Latvijā ar bezsaimnieku vai ielas kaķu sterilizāciju nodarbojas brīvprātīgās dzīvnieku aizsardzības biedrības. Aktīvisti ķer kaķus, ved tos sterilizēt un pēc tam ved atpakaļ uz vietu, kur tos saķēra. Tā kaut nedaudz tiek risināta klaiņojošo kaķu problēma.

Grūti atpazīt – mājas vai klaiņojošs

Pēc labturības prasībām mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, kaķis, kas ir vecāks par sešiem mēnešiem, var brīvi uzturēties ārpus tā īpašnieka teritorijas, ja ir sterilizēts. Veterinārārste uzsver, ka dzīvnieka īpašniekam ir pienākums nodrošināt sterilizēta kaķa apzīmēšanu (ar sterilizēta kaķa apzīmēšanu saprotama kaķim aplikta kaklasiksna). “Nemāku pateikt kādēļ, bet cilvēki to neievēro. Sterilizētiem dzīvniekiem būtu jābūt “apzīmētiem”, jo uz ielas jau neviens nevar pateikt, kaķis ir sterilizēts vai nav. Kaklasiksnas ir nepieciešamas, lai saprastu, vai dzīvniekam ir saimnieks. Turklāt uz kaklasiksnas būtu vēlams uzrakstīt saimnieka telefona numuru, vēl labāk, ja ir arī mājas adrese, jo netrūkst arī klaiņojošu dzīvnieku, par tiem cilvēki zvana un informē patversmi. Kaut vai kaķim ir mājas un saimnieks, ja ap kaklu nav šādas siksniņas, mēs viņu varam noturēt par klaidoni,” norāda Valkas dzīvnieku patversmes veterinārārsta palīdze Inga Baltere un apliecina, ka tas jau ir zināms fakts. Pie šobrīd patversmē esošajiem kaķiem pēc mēneša vai diviem cilvēku neatbildīgas rīcības rezultātā pievienosies jauni.