Sandra Pētersone
Kad “Ziemeļlatvija” izsludināja fotokonkursu “Kas ir tava eksotika!”, aicinot sūtīt cilvēkus savu eksotisko mājdzīvnieku fotogrāfijas, nudien, mums pat prātā neienāca, ka šo mīluļu vidū būs teju trīs metrus gara un aptuveni 30 kilogramus smaga čūska.
Tieši viņa – koši dzeltenā karalisko tīģerpitonu dāma ar mīlīgu vārdu Čabulīte – kļuva par mūsu favorīti, bet viņas saimnieks smilteniešu novadnieks, jau ilgāku laiku Rīgā dzīvojošais Sandris Zvirgzdiņš saņēma gan “Ziemeļlatvijas” balvu (trīs mēnešu abonementu žurnālam “Veselība”), gan arī uzaicinājumu pastāstīt mūsu lasītājiem, kā tas ir – 17 gadus rūpēties par čūsku, turklāt ne šādu tādu, bet iespaidīga izmēra pitonu.
“Čūska izbēgusi!“ – jeb kad kolēģi gaida ārā pie darba
Tieši pirms tik ilga laika – aptuveni 17 gadiem – sākās Sandra un toreiz vēl mazās tīģerpitonu meitenes satikšanās stāsts, un visu šo laiku Sandris rūpējies par savu eksotisko mājdzīvnieku un dara to joprojām.
Pagaidām abi zem viena jumta vēl nedzīvo. Čūska mīt terārijā Sandra darbavietā – viņam piederošajā auto aplīmēšanas uzņēmumā “AAReklāma”, bet, tiklīdz Sandris pabeigs savas privātmājas būvniecību, tā pitonu sola ņemt pie sevis. Terārijs atradīsies apsildāmā garāžā, kuru no mājas viesistabas atdalīs stikla siena.
Bet ko tad par tādu kolēģi kā milzīgu pitonu saka Sandra darbinieki? Tas ir pirmais jautājums, kas ienāk prātā, padzirdot, kur dzīvo Čabulīte. Kolēģi neko nesaka, sēž blakus aiz sienas un ir pieraduši, atsmej Sandris, bet piebilst, ka ne vienmēr viss bijis tik mierīgi.
“Bija kolēģis, kuram ir paniskas bailes no čūskām. Reiz viņš man zvana no darba, – atbraucis klients pakaļ aplīmētajai mašīnai, iegājuši boksā pēc mašīnas, skatās, – būrī vairs nav čūskas. Abi ar klientu ārā, aizslēdz durvis, zvana man. Es saku – “mīļie draugi, es esmu divu stundu brauciena attālumā, tik drīz nebūšu”. “Nu tad mēs gaidīsim ārā!”. Abi divas stundas sēž ārā, ziemā, bet telpās iekšā neiet. Čūska izbēgusi! Vai nu krātiņš bija atstāts vaļā, vai kā, bet viņa bija izlīdusi un aptinusies ap televizora kāju. Televizors stāv pie sienas, izmērā liels, ja neej aiz televizora skatīties, nezini, kur viņa ir. Bet pitons ir pilnīgi nekaitīgs, nav arī indīgs. Neko tev nevar izdarīt. Vienīgi var iekost aiz bailēm. Man Čabulīte vienu reizi sen atpakaļ ieķēra, bet tas būtu tā, kā līdaka iekož. Pitonam ir mazi, smalki zobiņi. Ja viņš iekož, no brūces patek asinis, vēlāk brūce sadzīst, un viss,” stāsta Sandris.
Stāstus, ka pitons guļ gultā blakus saimniekam izstiepies visā garumā, šādi mērot, vai var cilvēku apēst, Sandris nosauc par interneta pasakām. Tā tas nenotiekot.
Jā, pitons ir plēsējs, taču viņš nemedī medīšanas pēc, ja viņš ir paēdis, tad mierīgi guļ un pat izvairās no komunikācijas ar cilvēku, skaidro Sandris.
Pie viņa uz darbu brauc draugi, arī paziņas, kuri grib nofotografēties ar Čabulīti. Drosmīgākie iet pavisam tuvu klāt čūskai. Vienīgi augumā mazajiem bērniem gan to nevajagot darīt, dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks, simtprocentīgi viņa uzvedību nevar prognozēt.
Lētākā “sieviete” uzturēšanas ziņā
Sandris pie tīģerpitona pirms 17 gadiem tika, apciemojot draugu, kurš tobrīd tirgoja dažnedažādu eksotisku radību, arī pitonus.
“Vārds pa vārdam, aliņš pēc aliņa, un es saku, ka arī tādu pitonu gribu. Nekāda racionāla izskaidrojuma tur nebija. Ieraudzīju, paņēmu rokās, un viss. Čabulīte ir no Lietuvas, tur karalisko tīģerpitonu turēja viens motociklists. Viņa čūskai vienā metienā esot piedzimuši 42 vai 43 čūskulēni, tā vismaz man stāstīja. Varbūt tās ir pasakas, nezinu, bet es nebiju vienīgais no Latvijas, kas tajā laikā no viņa nopirka pitonu. Kādas 10 čūskas atbrauca uz Latviju. Cik no viņām palikušas dzīvas, ir labs jautājums, jo pitonu turēšana ir specifiska,” stāsta Sandris.
Viņam stāstīts, ka nebrīvē labos turēšanas apstākļos pitona mūža ilgums var sasniegt 30, pat 35 gadus. Un arī Čabulītes garums – trīs metri – vēl nav robeža, šīs sugas pitoni rekordisti pasaules mērogā sasniedzot 5,7 metru garumu.
Pitonam patīk siltums, tumsa un klusums. Optimālā temperatūra terārijā ir plus 25 grādi. Čabulītei viņas telpā ir nosacīti siltais stūris un nosacīti aukstais stūris, – kur grib, tur arī lien.
Taujāts par pitona ēdienkarti, Sandris atsmej, ka Čabulīte viņa dzīvē ir lētākā sieviete uzturēšanas ziņā, proti, ēd reizi mēnesī, dažreiz – reizi pusotrā mēnesī, bet rekords neēšanas ziņā bijuši trīs mēneši.
“Ēdienkarte viņai ir gaužām vienkārša,” stāsta Sandris. “Sākums bija ar mazām, dzīvām pelītēm. Kad čūska izaug lielāka, viņai dod ko lielāku, piemēram, žurkas, tad vienu labu laiku Čabulītei garšoja paipalas, vienā reizē apēda pat 10. Paipalas pirku no vienas kundzes cienījamos gados. Viņa tirgo dzīvus putniņus. Es viņai stāstu – “man vajag piecas sešas paipalas”. Viņa prasa – puikas vai meitenes, es atsaku, ka man vienalga. Tad viņa man prasa – kam man vajag. Es saku – “laukos draudzene dzīvo, viņai ar savām družkām tur ir ferma, viņām vajag”. Bet kundzīte saprot, kaut kas nav, kā vajag, kas tas par “sviestu”, paņem mani pie rokas un saka – “Sandri, tu man godīgi izstāsti, kāpēc tu pērc tās paipalas”. Es saku – “nu labi, čūskai”, uz ko viņa – “ai, ja es to būtu zinājusi, es tev būtu gan aklas, gan klibas devusi”. Nu bet tagad Čabulīte ēd trusi, vistu vai gaili,” stāsta Sandris.
Kas notiek, kad pitons brauc trolejbusā vai tusē naktsklubā
Izvaicāts par Čabulītes raksturu, Sandris atteic, ka ar lielu intelektu čūska neizceļas. Var dot rokās jebkuram un viņa ložņās, viņai vienalga, vai tas ir saimnieks vai nav (čūska ir auksta, pabrīdina Sandris, ja kādam tas nepatīk, tad lai rokās neņem).
Uz Smilteni, vecāku mājām, Sandris savu pitonu ciemos ne reizi nav atvedis, bet Rīgā gan Čabulīte ir izgājusi ielās tiešā nozīmē. Sandris ar viņu izstaigājis Vecrīgu, bijis veikalos un daudz kur citur, pat braucis trolejbusā.
Kāda ir cilvēku reakcija? Trolejbuss ātri bija tukšs, smejas Sandris. “Čūska ir aplikta ap kaklu, cilvēki pirmajā brīdī nesaprot, kas tas ir. Kad saprot, kāds iekliedzas, bet tantes rāda ar pirkstu pie deniņiem. Parasti vienmēr viena daļa cilvēku man blakus pazūd. Citi mēģina fotografēties. Pašvaldības policija Vecrīgā stāvēja 10 metrus nostāk un lūdza, lai es savācu čūsku un braucu mājās, tā visiem būs labāk. Čabulīte pasen atpakaļ bija arī vienā Vecrīgas klubā, kura īpašnieks man pazīstams. Iegājām klubā ap pulksten 22, uzliku čūsku kādam kaklā, piecos no rīta es viņu savācu un izgāju no kluba ārā. Visu nakti viņa tusēja pa klubu, cilvēki ar viņu fotografējās.
Toreiz “Draugiem.lv” vēl bija populāri, galerijās pēc tam bija daudz bilžu ar čūsku no mūsu viesošanās klubā,” atceras Sandris.
Par viņu un Čabulīti ir rakstījusi arī lielā prese, sižetu uzņēmusi TV3 raidījumam “Bez tabu”. Pieteikties “Ziemeļlatvijas” konkursam Sandri pamudināja paziņas smiltenietes Ilonas Petrovas posts “Facebook”, Ilona konkursā pieteica savu hameleonu un “Facebook” ielika viņa bildi.
“Es pretī viņai rakstīju – “Ilona, neceri, ka vinnēsi konkursu, es vinnēšu!” Un tā arī aizsūtīju konkursam Čabulītes bildi. Ja nebūtu pamanījis Ilonas postu, tad arī nezinātu par tādu konkursu. Tāpēc paldies tev, Ilona!” smaida Sandris.
Jāpiebilst, ka arī Ilona Petrova ar savu hameleonu Koko saņēma mūsu balvu – trīs mēnešu abonementu žurnālam “Una”.
Reklāma