Laukos dzīvo saskaņā ar Dabas, Visuma un Dieva vērtību sistēmu

Pirms diviem gadiem Anita Sukse iegādājusies nekustamo īpašumu Grundzāles pusē, ko pāris gadu laikā jau izdevies pārvērst līdz nepazīšanai.

Pēdējos gados viņa ar ģimeni – vīru un trim bērniem – galvenokārt mitinājusies dzīvoklī Smiltenē, taču, kopš Grundzālē iegādāta māja kopā ar trim hektāriem zemes, visu laiku velk uz laukiem, jo tur viņai izdevies izveidot arī nelielu saimniecību: šobrīd viņai ir divi poļu koniki – Vikings un Huzārs, raibo trušu dārzs ar lieliem un maziem trušiem, divi suņi – zelta retrīveri Modžo un Teila un divi kaķi. Darbošanos laukos un rūpes par dzīvniekiem viņa sauc par sapņu nodarbošanos un savu sapņu piepildījumu.

Vīram darbs Smiltenē, bērniem skola. “Kā mani tuvinieki saka, es vēlos dzīvot laukos, bet ar komfortu, kamēr šis komforts nav nodrošināts, sanāk tāda braukāšana no Smiltenes uz Grundzāli katru dienu. Vasarā gan sanāk vairāk dzīvot pa laukiem, jo esam atjaunojuši māju tik tālu, ka tajā var apmesties, – esam atjaunojuši pamatus, saveduši kārtībā apkuri un ūdensapgādi. Tas viss bija jāierīko no jauna, jo māja tiešām bija ļoti sliktā stāvoklī. Ja tā godīgi, tad tā bija nevis māja, bet nolaists miteklis. Šeit 20 gadus bija dzīvojuši cilvēki, kuri šo māju īrēja, un var redzēt, ka pirkstu klāt nelika. Tā bija drausmīga paskata māja, turklāt apkārtnē bija kas līdzīgs izgāztuvei. Sākumā pagāja ilgs laiks, kādi trīs mēneši noteikti, iekams mēs to visu aizvedām prom un novācām,” iesāk Anita un piekodina, ka visiem, kuri iegādājas kādu īpašumu, kas prasa atjaunošanu, ir jārēķinās, ka nāksies ieguldīt tūksti pēc tūkstoša, jo infrastruktūras atjaunošana un remontdarbi nebūt nav lēts prieks.

Lai gan šobrīd māja un apkārtne ir pārvērsta līdz nepazīšanai, tomēr līdz tādam labklājības līmenim, kādu viņa vēlas redzēt savai ģimenei, vēl ir tāls ceļš ejams. Pat šobrīd šeit notiek remontdarbi. “Kad viss būs pabeigts, viennozīmīgi, nobāzēsimies laukos pavisam,” atklāj Anita, kura ir arī trīs puiku mamma, kuri šajā gadā visi būs skolēni. Viens ies 6., otrs – 7., bet jaunākais dēls uzsāks mācības 1. klasē.

No Rīgas uz Smiltenes novadu

Līdz tam Anita ir dzīvojusi Rīgā un Pierīgā, kur aizvadīta visa bērnība, studiju gadi, kā arī gūta vērtīga darba pieredze. “Tad iestājās dzīvē tāds posms, kad visa mana būtība prasīja nākt atpakaļ uz laukiem. Jo lauku dzīvi atceros no bērnības – vecaimammai bija māja Pierīgā, bet tur bija īsti lauki – ar cūkām, govīm un dārzu,” atminas Anita.

Viņa pabeigusi RTU uzņēmējdarbību un mārketingu. Rīgā strādājusi gan viesnīcā, gan Izglītības un zinātnes ministrijā (darbs ar projektiem), gan pat Rīgas zooloģiskajā dārzā. “Ministrijā ieguvu ļoti vērtīgu darba pieredzi, bet ļoti labi, ka priekšniecība ātri uzķēra to, ka neesmu savā īstajā vietā. Darīju visu apzinīgi, bet darbiņi prasīja lielu piepūli, tā biroja vide nebija priekš manis. Visforšākā darba vieta, kas man patika, bija zoodārzā. Kad pieteicos darbā, sākumā gribēju iet par dzīvnieku kopēju, bet tobrīd tādas brīvas vietas nebija, tāpēc man piedāvāja kļūt par dārzkopi, un es piekritu. Patiesībā tas bija liels ieguvums, jo es ik dienu redzēju visus dzīvniekus. Tas Rīgā bija mans sapņu darbs,” viņa stāsta un min, ka tur strādājusi līdz laikam, kad devusies dekrētā ar pirmo bērnu.

Vēlāk bijis arī dzīves posms, kad ar pirmo vīru dzīvojusi Variņu pagastā, bet pēc dažādiem dzīves pārbaudījumiem un notikumiem viņu dzīves ceļi aizveduši uz Smilteni. “Kā atradu māju Grundzālē? Burtiski piecus gadus diendienā sekojot līdzi ss.lv sludinājumiem. Man bija nosacījums, ka vēlos dzīvot Smiltenes novadā, jo, dzīvojot Variņu pagastā, sapratu, ka šajā novadā vēlos dzīvot. Otrs nosacījums, lai būtu arī nedaudz klāt zemes platības, jo zināju, ka vēlēšos turēt zirgus,” atklāj Anita un uzsver, ka šobrīd iegādāto īpašumu novērtē vēl jo vairāk, jo iepriekšējais saimnieks zemi pārdevis ar visu apaugumu. Gadu gaitā saaugušie koki noderēs malkai, jo mājai ir malkas apkure, un mēs visi labi zinām, cik šobrīd maksā kurināmais.

Uguns un ūdens norāda uz pārmaiņām

Sarunā Anita pastāsta arī par to posmu, kad, dzīvojot Variņos, māja pati teikusi priekšā, ka kaut kas dzīvē jāmaina, ka nevar visam pieķerties tik ļoti, kā viņa to darījusi. “Man bija viss praktiski tieši tas pats, kas šeit, taču beigās to visu pazaudēju, izņemot bērnus. Lai neieslīgtu detaļās – man nācās dzīvē sākt visu no jauna,” uzsver Anita un no pieredzes saka – mājā Variņos nevedās ne privātā dzīve, ne viss pārējais, jo savā laikā tur esot bijuši gan plūdi mājā, gan ugunsgrēks. “Savā laikā pati biju izvēlējusies to māju, tā vieta man patika, bet pati māja, ja tā var teikt, mani nemīlēja, visu laiku piespēlējot dažādus pārbaudījumus un reālas nelaimes. Kā vēlāk secināju, ja tiek sūtītas zīmes no augšas, caur uguni un ūdeni, tad pārmaiņas ir neizbēgamas, uz vietas palikt nedrīkst. Tā manā dzīvē arī notika. Izrādījās, ka tā nebija mana īstā vieta, ka mana vieta ir kur citur,” viņa saka un uzsver, ka tieši tāpēc jaunajā dzīvesvietā primārais, ko viņi sakārtojuši, bija krāsns pārbūvēšana un akas izrakšana, jo ūdens padeves nav bijis vispār. Akai šajā vasarā top jauns un skaists jumtiņš.

Saistībā ar izvēlēto dzīvesvietu liktenis izspēlējis ar viņu interesantu joku. Ja kādreiz viņa Variņos dzīvojusi Meža ielā, tad tagad dzīvo Meža ielā Grundzālē, vien atšķiroties mājas numura zīme. “Esmu daudzreiz pārdomājusi – ko daru nepareizi? Lai neatkārtotos iepriekšējās pieredzes, jo negribu vēlreiz visu dzīvē pazaudēt, esmu sapratusi – jādzīvo saskaņā ar Visuma, Dabas un Dieva likumiem. Tieši tik vienkārši. Ko tas nozīmē? Ja tu kaut kam pieķeries par daudz, tev to atņem. Uz šo atklāsmi esmu gājusi kā naktstauriņš pret gaismu. Man bija tāds gadījums. Kad dzīvoju Variņos, pie manis ciemojās viena paziņa. Es viņai stāstu un rādu – šis ir mans zirgs. Nē, viņa saka, nav vis. Es prasu – kā tā? Viņa atbild – tas ir Dieva zirgs. Tikai ar laiku aizdomājos, ko nozīmē šo vārdu jēga. Nebūt nav tā, ka esmu ļoti reliģiozs cilvēks, baznīcā esmu bijusi vien dažas reizes, taču esmu pārliecināta, ka mūsu dzīves patiešām vada kādi augstāki spēki,” papildina Anita, kura mēģinājusi rast atbildes par dzīves likumsakarībām gan pašmācības ceļā, gan apmeklējot pašizaugsmes kursus.

Lauku sētā gan dārzs, gan dzīvnieki

Grundzālē Anita jau otro gadu iekopj mazdārziņu. Šobrīd viņas dārza lepnums ir dālijas visdažādākajās krāsās un formās. Kā pati saka, gumus viņai bija sanesuši kaimiņi, nu par puķu ziedēšanu dārzā var priecāties visi. Savukārt zirgi – koniki šajā īpašumā ienāca pirms gada. “Zināju, ka gribu arī īru tinkeru, jo viņi ir ļoti skaisti un mīļi, bet pirmais zirdziņš man bija Latvijas ardenis. Tas diemžēl nesagaidīja pārcelšanos uz jauno īpašumu, bija vecs, nomira. To ļoti pārdzīvoju, jo zirgiem manā dzīvē ir karmiska nozīme,” dalās Anita un piebilst – zirgus paņēmusi arī ar tādu domu, ka teritorija bija ļoti aizaugusi un gadiem nekopta. “Šīs šķirnes zirdziņi ir ļoti izturīgi un labi sakopj teritoriju. Bet tie ir gandrīz savvaļas. Sākumā bija ļoti bailīgi, vajadzēja pieradināt pie cilvēka,” viņa saka.

Gluži kā ģimenes locekļi esot arī retrīveri. “Pirms tam man bija labradors, bet vienu brīdi man ļoti iepatikās šīs šķirnes suņi, tāpēc nolēmu, ka man vajag tieši tādus. Tobrīd gan nāca pandēmijas laiks, bet es nenobijos no tā, kā būs, un iegādājos pirmo retrīveru. Bērni bija ļoti priecīgi un laimīgi. Un šajā gadā paņēmu arī otru, kopā tiem jautrāka dzīvošana. Abi ir ļoti mīļi un labsirdīgi. Tagad dzīvo laukos, jo lauku sēta bez suņiem nav iedomājama,” uzskata Anita.

Pirms gada viņa iegādājusies divus konikus – gan tāpēc, ka pašai patīk zirgi, gan ar domu nākotnē attīstīt kādu savu ideju saistībā ar zirgkopību. Tad parādījušies arī truši. Šobrīd to ir desmit. Pagaidām pietiekot, jo, kad piedzimst mazie trusēni un tie paaugas, viņiem tiek meklētas jaunas mājas. Truši dzīvo gan būros, gan speciālā izveidotā trušu mājā – aplokā. Ne visus varot laist kopā, jo tie savā starpā arī kaujas. “Protams, žēl, ka tajā brīdī, kad atgriežamies dzīvoklī Smiltenē, mums dzīvnieki ir jāatstāj vien paši. Kaimiņi brīnās, vai mums nav bail viņus vienus pamest. Es to par problēmu neuzskatu, jo katru dienu šā vai tā esmu pie viņiem klāt. Tāds šobrīd ir mūsu dzīves modelis, bet tas jau tikai pagaidām. Starp citu, ar kaimiņiem man ir ļoti paveicies – viņi izpalīdzēs, ja vajadzēs. Mums te ir tāda īsta lauku idille. Esmu laimīga ar to, kas man ir,” tā Anita.

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.