Kur skan leģendārā dziedātāja balss

Madonas novada Meirānos leģendārā latviešu tenora Jāņa Zābera dzimtajās mājās, kur izveidots muzejs “Vecais Ceplis”, ir nelielas izmaiņas ekspozīcijā. Starp citu, Zābera vectēvu barons aizsūtījis uz Austriju izmācīties par ķieģeļu meistaru un viņa dedzinātie ķieģeļi esot iemūrēti Lubānas baznīcā. Šobrīd muzejs ir Zāberu ģimenes privātīpašums, par kuru gādā dziedātāja brāļa Miervalža meita Gunta Brieze.

Pusi savas dzīves pavadījis šeit

“Šinī mājā 1935. gada 11. augustā dzimis Jānis Zābers,” stāstu sāk G.Brieze, fonā skanot Jāņa Zābera balss skaņu ierakstam. “Sešdesmitajos gados viņš bija slavens mākslinieks šeit, Latvijā, un viņš kļuva slavens arī pasaulē, kaut gan viņa mūžs bija īss – tikai pilni 37 gadi. Un arī skatuves darbības laiks bija īss – tikai 10 gadi. Viņš kļuva slavens arī latviešu tautā. Pusi savas dzīves viņš ir pavadījis šeit. Šī ir otrā ekspozīcija kopš muzeja pirmsākumiem. Vislielākā izmaiņa otrajā ekspozīcijā ir improvizētā skatuvīte, uz kuras atrodas viņa tērpi no piecām operu izrādēm, kaut gan viņam ir bijušas pavisam 24 operu lomas. Antiņa tērps ir no operas “Zelta zirgs”. Ar šo tērpu viņš nodziedāja Antiņa lomu 53 reizes. Tas ir diezgan daudz. Šinī telpā mums vēl ir grāmatas. Piemēram, Gunta Eniņa grāmata “Koki mājas nepamet”, kurā aprakstīts Zābera ozols, kas atrodas netālu pļaviņā, kad iet uz upi. Pie šī ozola notiek koncerti, ir atjaunojusies koncertu tradīcija augustā, kad Zāberam ir dzimšanas diena.”

Pie sienām redzamas afišas no koncertiem, operu izrādēm gan Latvijā, gan tolaik plašajā Padomju Savienībā. Telpas stūrī redzams Zāberu dzimtas koks, kas veidots Madonas novadpētniecības muzejā tajā gadā, kad Zāberam būtu palikuši 75 gadi. Nišā var aplūkot Jānim adresētās vēstules, zīmītes, kas liktas gan pie ziediem, gan sūtītas pa pastu, gan telegrammu veidā. Šādu vēstuļu un zīmīšu ir bijis ļoti daudz, viņš glabājis tās savā garderobē lielā maisā.

Pie sienām ir daudz fotogrāfiju. G. Brieze pievērš uzmanību kādai 100 gadus vecai fotogrāfijai, kurā redzams, ka Lubānas baznīca bijusi uzkalniņā un visapkārt bijis ūdens. “Tas nozīmē, ka Lubānas iela, kas tolaik droši vien bija vienīgā, arī bijusi applūdusi, jo ir fotogrāfijas, kur jāj ar zirgu pa ūdeni pa Lubānas ielu. Un šinī baznīcā salaulājušies Emma un Oskars Zāberi. Emma ir no Lubānas puses, bet Oskars – no Druvienas puses. Abi ir bijuši ļoti muzikāli, abi ir dziedājuši Lubānas korī. Tur tad arī sapazinušies un nodibinājuši ģimeni. Kā pirmais ģimenē piedzimst Miervaldis un tikai pēc deviņiem gadiem – Jānis, kuram ir dots arī otrs vārds – Uldis. Šis otrs vārds gan nekur citur nefigurē kā tikai dzimšanas rakstos. Jau no mazām dienām vecāki mazo Jāni nodod vecākā brāļa uzraudzībā, jo vecākiem ir sava zemīte, saimniecība, ir daudz jāstrādā. Taču mazie zēni iet vecākiem līdzi lauku darbos un apgūst visas lauku darbu iemaņas. Kad Jānim jāsāk iet skolā, sākas karš. Un tā viņš skolas gaitas sāk tikai deviņu gadu vecumā. Skola atrodas Meirānos un ir cietusi karā, tamdēļ mācības notiek pagastmājā. Uz skolu ir jānokļūst ar pārceltuvi, jo arī Meirānu tilts ir izpostīts karā. Jau tolaik mūzikas skolotāja Marija Mežule ievēro Jāņa skaisto balsi. Kad Jānis pabeidz Meirānu septiņgadīgo skolu, skolas direktors dod viņam rekomendāciju mācīties mūziku. Sākumā gan Jānis domā, ka viņš nekur nemācīsies, jo viņš taču ir darbus laukos apguvis un pat iemācījies ar traktoru braukt. Tomēr mūzikas aicinājums ir liels, un ģimenē tiek nolemts, ka Jānim jādodas uz Rīgu, uz Jāzepa Mediņa mūzikas skolu,” stāsta G. Brieze.

Jānis brāļa pavadībā dodas kārtot iestājpārbaudījumus, kurus arī sekmīgi nokārto, bet atbildi par uzņemšanu viņš nesagaida. Kad brālis sāk interesēties, izrādās, ka eksāmeni ir nokārtoti labi, taču viņa vietā ir uzņemts cits zēns. “Acīmredzot ir bijušas kaut kādas pazīšanās. Protams, Jānis ir apbēdināts, bet ko darīt – ir jāmācās tālāk. Viņš sāk mācīties Lubānas vidusskolā. Par laimi, tolaik vidusskolā par mūzikas skolotāju strādāja cienījamā Mirdza Tetere, kura jau pirmajā kora stundā ievēro Jāņa skaisto balsi. Viņa sāk Jānim padziļināti mācīt mūziku, un viena gada laikā Jānis apgūst plašu repertuāru. Pēc gada viņš startē Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Tolaik viņa balss ir bijusi kā baritons, tikai, sākot mācīties konservatorijā, viņš kļuvis par tenora balss īpašnieku. Jānis tur tiek uzņemts, un kā pateicību šai skolotājai sūta gan ielūgumus uz koncertiem, gan operu izrādēm. Tas jau tad, kad viņš ir Operas un baleta teātra solists, jo viņš saprot, ka tieši šī skolotāja viņam ir ielikusi pirmos nopietnos mūzikas pamatus,” stāsta G. Brieze.

Dodas uz Itāliju

Kad Jānis mācās Konservatorijas 2. kursā, viņš jau sāk strādāt Operas un baleta teātrī kā solists. Kad viņš beidz Konservatoriju, viņam rodas iespēja braukt uz Itāliju. Pirms tam gan ir jāiztur milzīgs konkurss un jāiemācās arī itāļu valoda. “Itāļu valodas kursi notiek Ļeņingradā. Jānis raksta uz mājām, ka viņam nav pat laika apskatīt skaisto pilsētu, cik ļoti daudz ir jāmācās. 1963. gada rudenī Jānis jau ir Itālijā. Sākumā gan Romas “Santa Cecilia” konservatorijā. Tikai pēc tam, izturot kārtējo konkursu, viņš nokļūst Milānas “La Scalas” operteātrī, kas ir katra mākslinieka sapņu pils. Tā viņš ziemu mācās Itālijā, tad pavasarī brauc uz Latviju. Rudenī atkal Jānis brauc uz Itāliju, lai turpinātu mācīties. “La Scalas” operas direktors viņam piedāvā palikt Itālijā strādāt, taču tie bija citi laiki un Jānis izvēlas, ka viņš tur nepaliks, jo cietēja būtu ģimene. Gan jau uzskatītu viņu par nodevēju. Viņš brauc atpakaļ uz Latviju, intensīvi strādā – tiek ierakstītas skaņuplates, tiek koncertēts. Pavisam viņš savā skatuves darbības laikā piedalījies 1500 koncertos,” saka G. Brieze.

Brīnumi nenotiek

Intensīvā darbā pienāk sešdesmito gadu beigas, kad recenziju slejās sāk rakstīt, ka laikam Zābers neizvēlas pareizo repertuāru, ka laikam viņš ir kļuvis pārāk iedomīgs, jo brīžiem nevar nodziedāt tā, kā to vajadzētu, brīžiem aizmirst tekstu. Taču nevienam neienāk prātā, ka viņš varētu būt slims un šādi izpaužas viņa slimības pirmie simptomi. 1970. gada 30. decembris ir pēdējā reize, kad viņš kāpj uz Operas un baleta teātra skatuves.

“Janvārī viņš nokļūst Paula Stradiņa slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā. Tur tiek veikti izmeklējumi, diagnozi uzstādīt nevar. Beigu beigās diagnoze tiek uzstādīta – galvas smadzeņu audzējs. Protams, tiek darīts viss iespējamais, kas nu bija iespējams tajos gados, taču brīnumi nenotiek. 1973. gada 25. martā viņš no dzīves šķiras. Viņš tika apglabāts Rīgā Meža kapos, izvadīja no Operas un baleta teātra skatuves, atvadīties gribētāju bijis ļoti daudz – ap 40 000 gan Rīgas ielās, gan Meža kapos. Tajā pašā pavasarī uz Meirāniem brauc Sigizmunds Timšāns kopā ar operteātra kolēģi Maiguru Andermani ar domu veidot šeit muzeju. Tā šī doma sabiedrībā tiek atbalstīta un nepilnu triju mēnešu laikā muzejs tiek izveidots. 11. augustā, kad viņam būtu palikuši 38 gadi, tas tiek atklāts. Tā šī viņa piemiņa dzīvo vēl šodien gan skaņu ierakstos, gan dzejā, jo viņam ir veltīts daudz dzejas,” stāsta G. Brieze.

Pārsla Konrāde

+ 7