Krīt trešā īsākā valdība otrā ilglaicīgākā premjera vadībā

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) ceturtdien iesniedzis Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam demisijas rakstu, līdz ar to oficiāli kritusi Latvijas vēsturē trešā īsākā valdība, kuru gan vadījis otrais ilglaicīgākais premjers.

Kā liecina aprēķini, Kariņa otrās valdības mūžs bijis trešais īsākais neatkarīgās Latvijas vēsturē. Tai izdevies nostrādāt kopumā 246 dienas – no 2022.gada 14.decembra līdz šodienai.

Īsāku termiņu nostrādāja vien Viļa Krištopana (LPV) valdība, kas strādāja no 1998.gada 26.novembra līdz 1999.gada 16.jūlijam, tādējādi valdībai noturoties 232 dienas, kā arī Andra Šķēles otrā valdība, kas, strādājot kopumā vien 175 dienas, eksistēja no 1997.gada 13.februāra līdz 1997.gada 7.augustam.

Tikai nedaudz ilgāk par Kariņa otro valdību savulaik nostrādāja Induļa Emša vadītais Ministru kabinets – sākot strādāt 2004.gada 9.martā, tas krita pēc 268 dienām 2004.gada 2.decembrī.

Tikmēr pats Kariņš patlaban ir neatkarīgās Latvijas vēsturē otrais ilglaicīgākais Ministru prezidents. Premjera amatā viņš stājās 2019.gada 23.janvārī, kad ļoti ilgi mēģināts izveidot Ministru kabinetu pēc 13.Saeimas vēlēšanām, amatu saglabājot, arī sākot strādāt nākamajai Saeimai. Kopumā Kariņš valdības vadītāja amatā aizvadījis 1668 dienas.

Ilgāk par viņu Ministru prezidenta amatā nostrādājis tikai Kariņa partijas biedrs, pašreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks jautājumos par ekonomiku cilvēku labā Valdis Dombrovskis. Viņš valdības vadītāja amatā stājās 2009.gada 12.martā un savas gaitas šajā postenī noslēdza pēc 1778 dienām – 2014.gada 22.janvārī. Dombrovskis toreiz atkāpās, uzņemoties atbildību par Zolitūdes traģēdiju.

Visu Kariņa vadīto valdību noturība tika apšaubīta jau no to darbības sākuma brīža. Pēc 13.Saeimas vēlēšanām valdību izdevās izveidot vien ar trešo piegājienu – diviem sākotnēji izvirzītajiem premjera amata kandidātiem valdību izveidot nesanāca, bet Kariņam izdevās iegūt nepieciešamo vairākumu, izveidojot sarežģītu piecu partiju koalīciju. Toreizējai valdībai tika prognozēts īss mūžs, ņemot vērā ļoti atšķirīgos partiju ideoloģiskos vektorus, taču, pretēji prognozēm, valdība noturējās visu 13.Saeimas sasaukuma laiku, gan piedzīvojot būtiskas sastāva izmaiņas.

Kariņa otrā valdība arī tapa pēc sarežģītām pārrunām ar 14.Saeimā ievēlētajām partijām. Šis process vēsturē paliks ar diskusijām par “galda kājām”, proti, to, vai koalīcija būs stabilāka, ja tajā būs trīs, vai četras partijas. Atšķirībā no pirmās Kariņa valdības, kur “Jaunajai vienotībai” bija mazākais balsu skaits, pēc 14.Saeimas vēlēšanām tā ieguva lielāko mandātu skaitu, taču Kariņam vēl valdības veidošanas sākumā neizdevās pārliecināt “Apvienoto sarakstu” un Nacionālo apvienību par nepieciešamību komandā ņemt arī “Progresīvos”. Kariņš vairākkārt norādīja, ka minētie partneri kavē lēmumu pieņemšanu valdībā, savukārt AS un NA ilgstoši uzsvēra, ka līdzšinējā valdība esot labākā iespējamā.

Būtisks pagrieziena punkts bija Valsts prezidenta vēlēšanas, kurās atteicās piedalīties bijušais Valsts prezidents Egils Levits. Koalīcijas partneriem neizdevās vienoties par vienotu kandidātu, un partijas izvirzīja savus – AS izvirzīja uzņēmēja Ulda Pīlēna kandidatūru, bet JV – ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. NA jaunu kandidātu nevirzīja, bet sākotnēji tās kandidāts bija Levits. Vēl pirms prezidenta vēlēšanām sākās spekulācijas par to, ar kādām balsīm tiks ievēlēts nākamais Valsts prezidents, jo bija skaidrs, ka ar koalīcijas balsīm nepietiks. Trīs kandidātu konkurencē par prezidentu ievēlēja Rinkēviču – par viņu no koalīcijas nobalsoja tikai JV, bet pārējās balsis nodrošināja Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) kopā ar “Progresīvajiem”, kuru kandidāte “izkrita” jau vēlēšanu sākumā. Rinkēviča ievēlēšana pavēra iespēju spekulācijām par “parāda atdošanu ZZS un “Progresīvajiem””.

2023.gada vasara tika aizvadīta politiskās konsultācijās, Kariņam mēģinot pārliecināt partnerus par nepieciešamību paplašināt koalīciju, jo būtu nepieciešams palielināt balsu skaitu, kā arī veicināt “dinamismu”, kā valdībai premjera ieskatā esot trūcis. Valdības paplašināšanās būtu panākama, tajā iesaistot ZZS un “Progresīvos”, kam stingri turpināja iebilst NA un AS.

Pēc vasaras brīvdienām un kopumā vairāk nekā divus mēnešus ilgušām sarunām Kariņš pie partneriem nāca ar galīgo piedāvājumu – rotēt dažus ministrus un vienoties par piecām prioritātēm, solot, ka atteikuma gadījumā notiks virzība uz valdību jaunā sastāvā. AS un NA Kariņa piedāvājumu noraidīja, pēc kā Kariņš paziņoja par konsultācijām par jaunas valdības veidošanu. Minētais izsauca neapmierinātību no līdzšinējo partneru puses – viņi pauda, ka minētais esot pretrunā ar Satversmi, jo valdību var veidot tikai Valsts prezidenta izraudzīts kandidāts, bet Kariņš nemaz nav atkāpies. Lai arī sākotnēji Kariņš, vismaz pēc publiski sacītā, bija noskaņots veidot un vadīt arī nākamo valdību, viņš paziņoja par atkāpšanos no amata un nepieciešamības JV virzīt jaunu premjera amatu kandidātu, kas nozīmē, ka Kariņa darbošanās valdības vadītāja amatā noslēdzas.

JV kā Kariņa pēcteci izraudzījusies labklājības ministri Eviku Siliņu, taču tas, vai viņai būs tiesības veidot nākamo valdību, atkarīgs no Valsts prezidenta.