Kā un kāpēc bērns saslimst, ja dzīvo regulārā stresā

Hronisks stress ietekmē gan bērna smadzenes, gan ķermeni. Mūsdienu drudžainajā dzīves ritmā pārmēru lielam stresam jeb distresam ir pakļauti arī bērni un pusaudži. Dažādiem bērna attīstības posmiem ir dažādi kritiskie punkti, un hronisks stress normālo attīstību nomāc. Par to, kā stress ietekmē bērnus un pusaudžus un kā vecākiem bērna distresu pamanīt, stāsta ārste psihoterapeite, Rimi Bērniemlabsajūtas eksperte Laura Valaine.

Īslaicīgs stresors jeb stresa cēlonis nozīmīgas izmaiņas bērnam nenodara: ķermenis ir adaptīvs – kolīdz stresu izraisošais notikums ir pārgājis, tas ātri spēj atgriezties miera stāvoklī. “Turpretī hroniska stresa rezultātā stresors saglabājas, un ķermeņa spējas atgriezties pie normālas funkcionēšanas izsīkst,” uzsver ārste psihoterapeite Laura Valaine.

Kas bērniem un pusaudžiem rada ilgstošu stresu?

Bērnībā un pusaudžu gados hroniski stresori ir ne vien smagas situācijas, piemēram, vardarbība, nevērība, institucionalizācija, bet arī daudz vienkāršākas un biežāk sastopamas, piemēram, regulāri vecāku strīdi, finansiālas problēmas, ēdiena nepietiekamība, vecāku psihiskās slimības, diskriminācija, nestabila dzīvesvieta, nelabvēlīga sociālā vide, mobings, emocionāli nedroša ģimenes atmosfēra, hroniskas slimības, traumas utt.

Bērna ķermeņa reakcija uz stresu

Stresa atbildes reakcijā ir iesaistīta virkne bioloģisku vielu, kas ietekmē ķermeņa funkcijas: novājinās imūnā sistēma, tiek ietekmēta apetīte, vielmaiņa, reproduktīvā funkcija (piemēram, izmainīts pubertātes sākums, meitenēm aizkavējas mēnešreizes), iespaidots glikozes transports, kognitīvie procesi u. c. Tāpat var būt gremošanas trakta problēmas, parādīties liekais svars, miegainība, ātra nogurdināmība, ātra aizkaitināmība, grūtības apvaldīt emocionālus impulsus, var tikt ietekmēta augšana. Bērniem var parādīties arī grūtības ar atmiņu – rodas sarežģījumi atcerēties, iegaumēt lietas, bērni kļūst aizmāršīgi, apjukuši.

Kā organizēt ikdienas dzīvi, lai tajā “neieperinātos” stress?

* Ieviest ikdienā rutīnu. Bērnam, arī pusaudzim, ikdienā mieru rada rutīna, paredzamība – lai ir noteikts režīms. Ja tāds ir, arī vecākam ir vieglāk pamanīt uzvedības izmaiņas savā bērnā, jo viņš ievēro – režīms ir tas pats, bet, pārnākot mājās no izglītības iestādes, bērns negrib iesaistīties ģimenes aktivitātēs un citās ierastās darbībās. Tad var skatīties soli atpakaļ: kas notika? Var gadīties arī otrādi: ir radušies apstākļi, kuru dēļ bērns negrib nākt mājās, jo, piemēram, vecāki sākuši daudz strīdēties. Tāpat jāpievērš uzmanība, ja bērns ir sācis noslēgties, nerunāt, biežāk ieslēgties savā istabā.

* Nodrošināt vietu izjūtu un emociju paušanai. Normāli bērnam vai pusaudzim vajadzētu verbāli vai ķermeniski signalizēt – esmu distresā. Ir svarīgi, ka vecāki šos signālus savlaicīgi pamana un meklē risinājumus, kā situāciju mainīt. Lai tā notiktu, vecākiem jārada apstākļi, kuros bērns droši var paust, kā viņš jūtas, un sajūtas un emocijas tiek pieņemtas. Svarīgi, lai, dzirdot bērnu sūdzamies, pretī neatskan: “Ko tu te stāsti, nevar būt, ka šobrīd tev sāp galva/vēders!”

Tas nenozīmē, ka vecākiem ir jāklausa visām bērna paustajām iegribām vai sajūtām, taču tās ir jāuzklausa, nevis jānoliedz.

* Pietiekams miega daudzums. Bērna attīstībai adekvāts miega daudzums ir vitāli svarīgs, vecākiem jāseko līdzi, vai tas ir atbilstošs konkrētajam vecumposmam.

* Regulāras fiziskas aktivitātes. Ja bērns ir fiziski aktīvs, tas palīdz izreaģēt stresu.

* Sabalansēts uzturs. Jāraugās, lai ikdienā nav saldumu pārbagātības – tie ķermeni lieki trigerē.

* Pamanīt bērna individualitāti. Ja ģimenē ir vairāki bērni, jāņem vērā – katrs ir citāds. Ja vienam der vienu pulciņu klāsts, otram varbūt ir vajadzīgi citi, vēl kādam, iespējams, pulciņus nevajag vispār. Ir svarīgi pamanīt bērna individualitāti, nevērtējot pēc savas, brāļu/māsu vai citu bērnu skalas, jo katrs bērns ir ar savu stresa noturību, un to, kāda tā ir, var pamanīt jau ļoti agrīni – bērna pirmajos dzīves gados.

* Vecāki rāda piemēru ar rūpēm par sevi un sava stresa mazināšanu. Vecākiem jāstrādā arī pie sava stresa mazināšanas, lai nav attieksmes: ai, miegam nav nozīmes, esmu pārguris, strādāju ar nepatiku utt. Bērns šo uzvedības modeli iemācās. Mūsdienās hroniskā distresā dzīvo arvien vairāk pieaugušo, un jāatzīmē: hroniska stresa ietekme uz pieaugušajiem ir līdzīga. Tas nozīmē, ka pieaugušais, kurš ir stresā, nespēj objektīvi paraudzīties uz situāciju un izprast, kas notiek ar bērnu.

Piemēri, kā var izpausties bērna distress

Distress ir pārmērīgs, kaitīgs, neveselīgs stress, un tā izpausmes bērnā var būt dažādas. Piemēram, bērnudārznieka vecumā tas var parādīties kā bērna knibināšanās – bērns sācis knibināt nagus, lai gan iepriekš tā nedarīja. Knibināšanās ir trauksmes uzvedība. Vecākiem jāapdomā: kad šis simptoms sākās? Varbūt tolaik ģimenē kaut kas izmainījās? Varbūt ģimenē ienāca vēl viens bērns, varbūt nomainījās dzīvesvieta, varbūt ģimenē ir notikusi šķiršanās?

Cits piemērs: bērns iepriekš labprāt gāja uz skolu, bet tagad saka, ka neies, jo sāp vēders – vēdersāpes bērnudārza un sākumskolas vecumā ir biežākais minētais simptoms. Ja vēdersāpes regulāri ir skolas vecuma bērnam, vecākiem jāsāk vērtēt, vai skolā nav mobinga, bulinga, izsmiešanas, apkaunojošu situāciju. Varbūt ir pārslodze no skolas, pulciņiem?

Arī izteikti bieža bērna slimošana var būt distresa pazīme. Jā, var būt vecumposms, kurā ir normāli, ja bērns slimo pat 8–12 reizes gadā – tas ir aptuveni vecumā no pusotra līdz trim gadiem. Ja skolas vecumā bērns regulāri ir slims (neizskaidrojamas iesnas, klepus, temperatūra) un ķermenis dod signālus, mainīgus simptomus, kam ģimenes ārsts nevar atrast izcelsmi, ir jāizskata versija par distresu.

Ja pamanītas pazīmes, kas liecina, ka bērns dzīvo hroniskā stresā, ir būtiski meklēt tā cēloņus un mēģināt tos novērst. Ir vērtīgi ar bērnu pārrunāt situāciju, viņa izjūtas un emocijas. Tomēr, ja, novēršot cēloņus, simptomi saglabājas, ir jāvēršas pie bērnu psihoterapeita.