Iedegt gaismu sirdīs un cerību dvēselēs

Gaidot gada skaistākos svētkus – Ziemassvētkus, jau šo svētdien adventes vainagos iedegsim pirmo svecīti. Advente ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem. Advente ir kristiešu liturģiskā gada sākums. Advente tiek saistīta ar gavēni, mieru, klusumu un pārdomām. Kā atklāj Valkas – Lugažu luterāņu baznīcas draudzes palīgmācītājs Andris Reiters, kamēr vēl gaidām un gatavojamies Ziemassvētku notikumam, šis ir laiks, kad pārdomāt sev svarīgus jautājumus, novērtēt to, kas mums ir dots, būt priecīgiem par katru Dieva dāvanu dienu no dienas.

– Ko nozīmē advente?

– Advente ir laika posms no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem, tas ir pieklušanas un pārdomu laiks pirms Kristus piedzimšanas. Baznīcā vairāk šo vārdu lieto vīriešu dzimtē. Interesanti arī, ka Ziemassvētki baznīcas tradīcijā tiek saukti kā Ziemsvētki, ar vienus s.

Gads baznīcā beidzas ar Mūžības svētdienu, un ar adventes svētdienu kristīgiem cilvēkiem sāksies jauns gads ar Ziemassvētku gaidīšanu jeb adventes laiku, kad katru svētdienu iededzam jaunu svecīti Ziemassvētku vainagā, tā simboliski parādot, ka gaismas kļūst arvien vairāk un vairāk. Baznīca māca, ka adventes laiks jāpavada klusumā, dziļās pārdomās un lūgšanās. Tas ir laiks, kad katram pašam sevī jānožēlo grēki un jāpiedod visiem vienādi.

Cilvēkiem ir vajadzīgi arī simboli. Ziemassvētki pats par sevi ir tāds zīmīgs simbols – tas ir robežpunkts, tāda iekšēja atskaite, ko šajā gadā esam paveikuši, kā mums veicies, ko būtu varējuši darīt citādāk.

Simboliska nozīme ir arī adventes rotai – vainagam un svecītēm. Priežu, egļu, tūju vai kadiķu zari, no kuriem pin vainagu, liecina par cerību un mūžīgo dzīvību. Vainags veido apli, tas nozīmē mūžību un vienotību. Sveces iedegšana katrā no četru nedēļu svētdienām simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu, piedzimstot Kristum. Ir dzirdēts, ka kāds domā, jo lielāka svecīte vainagā, jo labāk. Tā nav, svarīgākais ir, ar kādām domām, vēlēšanām aizdedzam šīs svecītes. Par to ir jāpiedomā, vai tas būtu klusībā tādā kā lūgšanā pie sevis, vai vārdos pausts sakāmais. Tā ir enerģija, ko mēs sūtām Dievam – domām ir sekas garīgajā un arī materiālajā pasaulē.

– Kas ir būtiskākais šajā laikā?

– Kā zinām, šis ir gaidīšanas laiks. Šogad mēs īpaši gaidām kaut ko, gaidām, kad karadarbība Ukrainā rimsies, kad ļaunums – agresors – tiks uzvarēts. Klausoties ziņas par to, ka atkal gājuši bojā cilvēki – ģimenes un bērni, mēs turpinām ticēt, ka tas viss nav veltīgi, ka labais uzvarēs ļaunumu. Gaidām un ceram, ka tas notiks jau drīz. Gaidīšana nav viegla, jo nevienam nav zināms, kad tas notiks. Taču šī ticība brīnumam mums ir. Adventes laiks kristīgajā tradīcijā ir arī gavēnis, to sauc par mazo gavēni, jo lielais gavēnis ir pirms Lieldienām. Gavēšana nav vien atteikšanās no kāda noteikta ēdiena jeb diēta. Ja kāds tā apgalvo, tad pašos pamatos pārprot šīs garīgās prakses būtību. Gavēšana ir sevis disciplinēšana, tas ir ceļš uz sevis sakārtošanu un iepazīšanu un uz garīgu izaugsmi. Tas nozīmē, ka jāgavē ir ne tik daudz miesai, bet garam un dvēselei. Miesu var atturēt no noteiktiem ēdieniem (piemēram, pārmērībām saldumu patērēšanā vai neveselīgā pārtikā), bet gars jāattur no ļaunām domām. Gavēnis kopā ar lūgšanām ir daļa no mūsu garīgā ceļa pretī garīgai izaugsmei un Dievam. Gavēnis aicina uz brīdi izkāpt ārā no mūsu ikdienas un pievērst mūsu uzmanību lietām, kuras par mums ir lielākas. Gavējot mēs cīnāmies pret ienaidnieku – pret mūsu grēcīgo dabu, kas izpaužas kā mūsu dvēseles slimības. Tās ir dusmas, mantkārība, patmīlība, lepnums, skaudība un tā tālāk. Varam sākt ar mazumiņu, izvairīties no nesmukiem un sliktiem vārdiem, nepacelt balsi ikdienā uz saviem tuviniekiem un tamlīdzīgi. Varam sev uzstādīt mērķi – četras nedēļas BEZ. Tas BEZ katram var būt kas cits.

Tas var būt gavēnis attiecībā pret kādiem elkiem vai laika zagļiem, ierobežojot to patērēšanu. Ar to domājot sociālos tīklus, laika pavadīšanu viedtālruņos un datoros. Nevar cerēt uz panākumiem uzreiz, un tas ir tikai likumsakarīgi, jo cilvēks, kurš grib sākt gavēt, nedrīkst aizmirst, ka atturēšanās no kāda konkrēta ēdiena vai nodarbes ir tikai viena daļa no garīgās dzīves. Mēs garīgus mērķus sasniegsim tad, ja neaizmirsīsim par lūgšanu un sevis disciplinēšanu arī ikdienā.

– Adventes, Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir arī ziedošanas laiks.

– Tiesa, lai sagādātu gaišus un priecīgus svētkus tiem, kuriem ir vientuļi un ikdienā pietrūkst it kā tik pašsaprotamas lietas, cilvēki Ziemassvētku laikā atver savas sirdis un maciņus. Arī šogad būs dažādas akcijas, piemēram, Latvijas Radio 5 – Pieci.lv labdarības maratonā “Dod pieci!” aicinās sabiedrību atbalstīt Latvijā nonākušos ukraiņu bērnus, jo daudziem ukraiņiem dzīve Latvijā ir jāsāk no nulles – pagaidu mājoklis, pagaidu darbs, pagaidu skola un draugi. Tam klāt nāk neziņa, kad varēs atgriezties Ukrainā un vai būs mājas, kur atgriezties. Būtu labi, ka par labdarību mēs atcerētos arī tad, kad svētku laiks būs pierimis. Patiesībā īsta ziedošana ir tad, kad mēs no kaut kā atsakāmies citam par labu, nevis atdodam kādam to, kas paliek pāri. Tā ir ziedošanās. Ja krāju naudu kādam pirkumam, piemēram, jaunam telefonam, taču izvēlos šo naudu ziedot kādam, kam nepieciešama palīdzība, tad tā ir ziedošanās. Tātad cilvēks ir atteicies no sava labuma kādu citu vajadzību, mērķa dēļ.

– Vai cilvēki nāk uz dievkalpojumiem?

– Jā. Cilvēki pamazām atgūstas pēc divu gadu perioda – kovidlaika ierobežojumiem. Nāk kā uz svētku dievkalpojumiem, tā iknedēļas dievkalpojumiem. Šobrīd mums nav nekādu pulcēšanās ierobežojumu un ceram, ka arī nebūs. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki būtu mazāk piesardzīgi. Jo īpaši seniori pievērš uzmanību savai drošībai. Mums ir tradīcija, ka pirms dievgalda viens otram sniedzam roku kā izlīguma zīmi ar miera vēlējumu, taču nupat no draudzes locekļiem es dzirdēju bažas, vai tas ir droši. Tādēļ nolēmu uz laiku atteikties no šīs tradīcijas, jo tas nav izšķiroši. Svarīgi, lai cilvēki nāk kopā un var dzirdēt Dieva vārdu.

– Tiem, kas nezina, cik ilgi kalpojat Valkā?

– Nu jau būs apritējuši nepilni četri gadi. Mums ir izveidojusies gana liela draudze, kas apvieno teju simts draudzes locekļus. Protams, ir tādi, kas vairāk atrod laiku, lai pulcētos uz dievkalpojumiem un nāk pie dievgalda, ir kas atnāk uz baznīcu reizi divas gadā. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, vajadzība pēc garīgā stiprinājuma un izpausmes. Mums ir arī savas draudzes tradīcijas. Mēneša pēdējā svētdienā pēc dievkalpojuma pulcējamies draudzes mājā. Tur satiekamies pie tējas galda. Tā ir savstarpēja emocionālā saite, jo pavadām laiku sarunās. Aprunājamies, kā kuram klājas, par ikdienas problēmām. Sniedzam viens otram padomu. Stiprinām vārdiski, vienojamies arī kopīgās lūgšanās, ja kāds gatavojas operācijai vai draudzes locekļu radiniekiem gaidāms kāds zīmīgs notikums. Nereti tie ir aizlūgumi par meitām un mazmeitām, kuras ir gaidībās un citos dzīves pārbaudījumos. Tikpat ilgi, visus šos trīs gadus, kalpoju arī Vijciema evaņģēliski luteriskajā draudzē, tur dievkalpojumi notiek divas reizes mēnesī. Esmu Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas kapelāns, kur mans uzdevums ir pacientiem sniegt garīgu atbalstu, padomu un remdinājumu ciešanās.

– Ko novēlat šajā laikā?

– Palikt stipriem un nesalaužamiem kā fiziski, tā garīgi! Viss nāk un iet. Tas pats attiecas uz grūtībām. Ja paraugāmies, kas notiek pasaulē, Ukrainā, tad saprotam, ka mums ir viss, lai būtu laimīgi. Mums blakus ir mīļie cilvēki. Ja viņi ir līdzās un veseli, par to jāpriecājas un jābūt pateicīgiem Dievam. Jā, grūtības rada dzīves sadārdzinājums, bet jāsaprot, ka tas ir pārejoši. Ļoti gribētu, lai mēs mācētu novērtēt to, kas mums ir, nevis gaustos par to, ko nevaram iegūt vai mainīt. Mums pat iztēloties ir grūti, ka ziema būtu jāpavada bez elektrības, apkures un siltā ūdens. Citviet tā jau ir realitāte, bet cilvēki turpina cīnīties, cer un gaida, ka pamodīsies no rīta un tas viss būs pagātnē. Tādēļ viss, ko varam vēlēt viens otram, lai mierpilns un saticīgs šis laiks katrā ģimenē, katrā mājā.