Eglēm

Kad mežmalā sirmā

Ugunskurs pīpē

Un zilus dūmus

Egļu galotnēs

Augstu met,

Es domāju

Par koku gadskārtām

Saulē, lietū un salā.

Par spēku pret vēju

Un pieskaršanos

Debesu gaismai.

Kāpēc mēs cilvēki

Neesam kā egles,

Kuras nestrīdas,

Neveic karus

Un ļaunu nemīl,

Bet brīnumaini smaida

Priekam un mieram.

Kafijas krūzīte pavasarī

Manam draugam ir

Kafijas krūzīte –

Pavasarī nebēdnīga

Kā strazdiņš pie būra,

Dziesmu dziedot.

Kad dzeru kafiju,

Tā šļakstās kā ūdens

Saules staros,

Un manī domas

Kā varavīksnes riteņi

Sirdī kūleņo.

Pavasars sirdī,

Pavasars puķēs,

Viens laimīgs brīdis

Dzīves otrajā pusē

Šai pavasarī

Kafijas krūzītes

Prieka dēļ.

Dvēsele kā kokle

Uz kādas stīgas skan!

Pie visām kopiņām pavasarī

Es aiznesīšu pie kopiņām

Sava dārza pūpolus

Kā paldies par neizdzēšamām

gaismām,

Kas reiz kā ugunskuri

Sildīja manas rokas.

Nekas šaipusē nav

pastāvīgs

Tikai no visām dvēseļu

mūžībām

Atmiņu lukturīšos

liesmiņas plīv.

Līga