Pirms kāda laika “Ziemeļlatvija” saņēma ziņu no lasītāja, Smiltenes vidusskolas pirmsskolas sagatavošanas grupiņas “Ķipariņi” bērna tēta Emīla Salmiņa, kurš kopā ar pārējiem vecākiem vēlas pateikties skolotājai Rasmai Legzdiņai par ieguldīto darbu, cilvēcīgo attieksmi un profesionalitāti, veicot savus pienākumus, sagatavojot bērnus skolas gaitu uzsākšanai. Tāpat paldies izskan par ciešo sadarbību ar pašiem vecākiem.
Intervijā laikrakstam pirms diviem gadiem R. Legzdiņa atklāja savu biogrāfiju, kā arī dalījās pieredzē par līdzšinējo darbu savā profesijā. Tātad, pieskaitot klāt divus pēdējos gadus, līdzšinējais darba stāžs skolotājas profesijā nu jau ir 58 gadi. No tiem 22 gadus viņa nostrādājusi Smiltenes pilsētas bērnudārzā, bet 36 – skolā, mācot 1.–4. klašu skolēnus Smiltenes 2. astoņgadīgajā pamatskolā jeb “Rūta skolā”, kas vēlāk pārtapa par Smiltenes Centra vidusskolu un tagad ir Smiltenes vidusskolas daļa. Tieši tur, mācot bērnus pirmsskolas sagatavošanas grupiņā “Ķipariņi”, viņa ir nostrādājusi pēdējos darba mūža gadus un līdz ar “Ķipariņu” bērnudārza izlaidumu viņa ir devusies godam pelnītā atpūtā – pensijā.
“Ļoti vēlamies pateikties par rūpīgo, emocionālo, mīļo, kvalitatīvo ieguldījumu pirmsskolas sagatavošanas grupā “Ķipariņi”, kurā divus gadiņus bija iespēja mācīties arī manai meitai. Teikšu godīgi, mazā Herta bērnudārza lielajā grupiņā bija pilnīgi ierāvusies sevī, bet Rasma spēja iedvest jaunas komunikāciju prasmes, atvērt bērnā interesi un patiku par mācīšanās procesu, vēlmi uzzināt ko jaunu. Nekad neesmu redzējis, ka bērns tik ļoti vēlas iet uz skolu. Pieļauju, ka vecāku un Rasmas kopdarbība ir iemesls, kāpēc mazie “Ķipariņu” grupas bērni lasa un raksta jau piecos gados. Viņi ir sagatavoti sākumskolas klašu līmenī – risina uzdevumus, pat krustvārdu mīklas bez palīdzības prasīšanas,” stāsta E. Salmiņš un novēl Rasmas kundzei no sirds izbaudīt pensijas gadus, paliekot tikpat možai, dzīvespriecīgai un sabiedriski aktīvai kā līdz šim.
Viņa teiktajam pievienojas arī citi vecāki, sakot, ka viņa ir skolotāja ar lielo burtu. “Bērni viņu mīļi dēvē par skolotāju Rasmiņu. Viņa noteikti ir fantastiska, sirds cilvēks. Apbrīnojamas ir viņas spējas katram bērnam atrast individuālu pieeju, atbalstīt un sniegt palīdzību katram. Ja varētu raksturot filozofiskāk, tad viņa vienmēr ir bijusi kā miera osta, paraugs un piemērs gan bērniem, gan vecākiem. Viņa prot visas situācijas atrisināt bez balss pacelšanas vai bļaušanas, nekad neesmu neko tādu no viņas dzirdējusi,” stāsta Emīla mamma Anda Lūse, kurai ir ar ko salīdzināt. Līdz šim dēls esot mācījies divās citās pirmsskolas grupiņās, bet pie skolotājas Rasmas mācījies vienu gadu, un tieši šajā gadā esot manāmas izmaiņas. Bērnam ne vien gribējies katru dienu iet uz bērnudārzu, bet, arī atnākot mājās, viņš dalījies savos iespaidos, kā pa dienu ir gājis. “Man ir, uz ko atskatīties, ir, ar ko salīdzināt. No bērnu attieksmes, uzvedības jau vecāki vienmēr var nolasīt, bērnam patīk vai nepatīk rītos doties uz skolu vai bērnudārzu. Ja iepriekš bija situācijas, kad bērns no rītiem bija trauksmains, satraucies, bažīgs un nelabprāt devās uz bērnudārzu, tad pēdējā gadā, ko viņš pavadīja šajā grupiņā, viss mainījās. Emīls daudzreiz brīvdienās pat man ir apjautājies, kad jādodas uz bērnudārzu, nevarot vien sagaidīt, kad atkal varēs satikt draugus un savu skolotāju. Protams, ne vienmēr vecāki no audzinātājiem dzird cildinājumus, kādreiz ir nācies dzirdēt arī kādu striktāku vārdu vai aizrādījumu. Tas ir tikai normāli. Ja kaut kas nebija tā, kā vajadzētu, skolotāja Rasma to vecākiem pateica, izstāstīja aci pret aci, kopā ar vecākiem cenšoties rast risinājumu pat sarežģītās situācijās. Viņai patiesi izdevās atrast zelta vidusceļu,” teic Anda.
Viņai pat esot grūti nosaukt lietas, prasmes, ko dēls nebūtu apguvis un iemācījies. “Mācoties “Ķipariņos”, dēlam ir uzlabojušās savstarpējās komunikācijas prasmes gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem. Pozitīvi, ka skolotāja uzsvaru vienmēr ir likusi ne tikai uz mācību satura apgūšanu, bet ļoti daudz koncentrējusies, lai bērniem tiktu iemācītas sadzīviskas lietas, pieklājības normas, galda kultūra un daudz kas cits. Viņa ir iemācījusi bērniem kļūt patstāvīgākiem, pārliecinātiem, kas ir ļoti svarīgi katram bērnam, uzsākot skolas gaitas. Arī pati savā laikā mācījos Smiltenes astoņgadīgajā skoliņā, man tolaik nebija tā laime mācīties pie skolotājas Rasmas. Jau tajā laikā par viņu biju dzirdējusi daudz pozitīvu atsauksmju. Priecājos, ka manam puikam šajā ziņā paveicās – vienu gadu sagatavošanas grupiņā mācīties skolotājas Rasmas pavadībā. No sirds vēlu skolotājai Rasmai labu veselību, saglabāt pozitīvo skatījumu uz dzīvi, izbaudīt vasaru, un lai viss izdodas,” novēl smilteniete.
Protams, ja reiz par skolotāju Rasmu ir izskanējis tik daudz jauku vārdu, “Ziemeļlatvija” sazinājās arī ar pašu skolotāju. “Tās visas pārmaiņas, kāda dzīves posma noslēgšana līdzi nes arī zināmus pārbaudījumus. Nav vienkārši atrast īstos vārdus. Tur nav ko slēpt, līdz ar pēdējo, manas grupiņas “Ķipariņi” izlaidumu man ir jāsāk mācīties dzīvot citu dzīvi, jo manā dzīvē vairs nebūs šo bērnu čalu, nebūs ikdienas agro rītu, ikdienas tikšanās ar kolēģiem, bērniem un vecākiem, rosības darba vidē, nebūs arī ikdienas ceļa uz skolu. Nāksies aprast ar šādu domu. Tā visa man pietrūks, jo ik dienu darbā bija visa mana sirds un dvēsele. Šie divi pēdējie gadi, ko esmu bijusi kopā ar saviem “Ķipariņiem”, man ir bijuši tādi, kas devuši spēku tālākam dzīves ceļam. Man sirds ir pilna ar šiem labajiem vārdiem, tie visi man ir devuši spēku un stiprinājuši. Katrs paldies, kas izskanējis, dod dvēselei mieru, sirdī iededz gaismu. Ar šo stiprinājumu tad es arī dzīvošu uz priekšu. To nevar izteikt vārdos, to var tikai sajust – to sirsnību, pozitīvo enerģijas apmaiņu, kas nāk no patiesiem cilvēku vārdiem,” teic skolotāja Rasma un sarunas gaitā uzsver, ka jūtas samulsusi par pārlieku godināšanu, atgādinot, ka savu darbu darīja ar mīlestību, iekļaujot tajā sirdsmieru. “Tie bija brīnišķīgi kopā pavadīti gadi, brīnišķīgi kolēģi, brīnišķīgi vecāki un bērniņi. Paldies kolēģiem, maniem mazajiem ķipariņiem, viņu vecākiem, kas sniedza šo drošības sajūtu, gandarījuma sajūtu, virzoties uz priekšu, kā man Dieviņš būs lēmis. Paldies visiem pārējiem, ar kuriem mani dzīves ceļi krustojās, strādājot skoliņā. Jau “Ķipariņu” izlaiduma dienā uzklausīju sirsnīgus vārdus no vecākiem, kolēģiem, saviem audzēkņiem,” saka skolotāja Rasma un uzsver jau izskanējušo domu vēl ar citiem vārdiem: “Paies laiks, un varbūt iemācīšos dzīvot savādāk. Man tāpat kā bērniņiem, kurus pavadīju ar ceļamaizes vārdiem uz skolas gaitām, būs jāmācās. Viņiem būs jāmācās iejusties, dzīvot jaunajā skolas dzīvē, bet man – savā personīgajā dzīvē. Lai kolēģiem veiksme un radošs darbs, pilns ar panākumiem, kas pilnveido bērnu zināšanas! Lai veicas vecākiem un maniem “Ķipariņiem”! Lai bērniem izdodas sasniegt savus mērķus nākotnē, lai viņi ciena un godā savus vecākus, vecvecākus. Gribētu novēlēt visiem vecākiem izlasīt Maijas Laukmanes grāmatu “Gar ausīm skrien vējš”, kas ir bagāta ar dzejoļiem – sarunām lieliem un maziem. Katram dzejolim ir sava noskaņa, katrs kaut ko pasaka, pamāca. Grāmata ir izdaiļota ar brīnišķīgiem zelta vārdiem, kas varbūt skolas dzīvē nav izjūtami vairs, bet šie vārdi izdaiļo mūsu – katra cilvēka dvēseli, ikdienu, satuvina un dod mums tādu kopības sajūtu. Gribētu vēlēt, lai vecāki nekad neaizmirst to, ka bērnu audzināšanā nevar ņemt brīvdienu, jo tikai tad tas kļūs par viņu nākotnes piepildījumu, un nākotnē tas viss, ko viņi ieguldīs bērnu attīstības posmā, viņiem nāks atpakaļ tikai ar labu, ka viņu atvasītes ir kļuvušas par krietniem un godājamiem ļaudīm.”
Reklāma