“Trīs vienā” – mūsdienu varoņi

Bibliotekārs, lietvedis un klientu apkalpošanas speciālists vienā personā pagastā. Viens vadītājs uz diviem kultūras namiem. Viens pārvaldnieks uz diviem vai pat vairāk pagastiem. Ir novadi, kur tā jau ir realitāte. Ir novadi, kur tas viss vēl priekšā. Latvijas pašvaldības arvien ciešāk savelk jostas, jo to maciņos (budžetos) sāk svilpot vējš. Vietvaras attiecīgi ir spiestas domāt, kur un kā ietaupīt naudu, kas vajadzīga nekādi neatliekamo pašvaldības funkciju īstenošanai.

Amatu saraksta optimizēšana ir viens no variantiem. Ko tas nozīmē reāli? To, ka vienam cilvēkam būs jāpadara savs un arī savu atlaisto jeb optimizēto kolēģu darbs, un ne jau par divas reizes vai trīs reizes lielāku algu (ja tā būtu, tad optimizācija zaudētu nozīmi). Algas pieaugums, visticamāk, būs neliels. Gluži kafijas biezumos pašvaldības nezīlē, plānojot, ko samazināt, – lēmumi tiek pieņemti, pārskatot darba slodzes, izvērtējot iestāžu darbību un skatoties attiecīgā pakalpojuma pieprasījumu. Tomēr tik un tā “trīs vienā” speciālistam darba apjoms pieaugs. Iespējams, kādam tas izraisīs stresu, spriedzi un graus nervu sistēmu, – vēl jo vairāk tāpēc, ka nāksies pildīt jaunus darba pienākumus, piemēram, bibliotekāram varbūt no nulles būs jāapgūst lietvedība ar visām tās datorprogrammām. Atteikties no papildu pienākumiem un zaudēt darbu? Pagastos vakances apkārt nemētājas, it īpaši sievietēm, kuras pārsvarā arī strādā pagastu pārvaldēs, klientu centros un kultūras namos.

Par to aizdomājos, kārtējo reizi secinot, ka ir divas un varbūt pat vairākas Latvijas ar atšķirīgu dzīves līmeni un ienākumiem. Nesen lasīju Centrālās statistikas pārvaldes datus, – sabiedriskajā sektorā visaugstākais vidējo algu līmenis ir ministrijās, centrālajās valsts iestādēs un citās valsts struktūru iestādēs, kur tas šogad 2. ceturksnī sasniedzis 2008 eiro. Publiskajā telpā nav dzirdētas ierēdņu žēlabas par pārstrādāšanos (lai viņi atvaino, bet šaubos par viņu, vismaz vienas daļas, reālu pārslodzi, – man kā žurnālistei bieži no privātā sektorā strādājošajiem nākas dzirdēt par dažādu valsts institūciju, viņuprāt, liekām un bezjēdzīgām pārbaudēm, kas tikai traucē strādāt).

Un rodas jautājums arī par to, kādi amati tad mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir vajadzīgi, lai izrautu valsti no ekonomikas stagnācijas. Ierēdņu? Kontrolētāju? Kamēr viena daļa cilvēku dzīvo savā burbulī, “viss ir labi”, es paskatos, kādu profesiju darītājus meklē uzņēmēji. Piemēram, manā Smiltenes novadā, tie ir: santehniķis, piena produktu ražošanas meistars, būvgaldnieks, malkas skaldītājs, mežstrādnieks, iesaiņotājs, ekskavatora vadītājs, traktortehnikas mehāniķis, lentzāģa operators un tā tālāk un joprojām, – gandrīz visas vakances (vairāki desmiti) ir fiziska darba veicējiem. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, piemēram, neirologa, rasētāja un būvinženiera meklējumi.

Kamēr lielākas algas būs tur, kur tās ir, jaunajai paaudzei nebūs stimula apgūt profesijas, kur jāstrādā ar rokām, nevis pie datora, un uzņēmēji arvien skaļāk runās par viesstrādnieku ievešanu Latvijā.