Baiba Vahere
Smiltenes tehnikuma šā mācību gada kultūras sezona noslēgusies. Skolas kultūras darba organizatore, režisore Anita Bērziņa lielākas un mazākas radošās idejas Kalnamuižā realizē 17 gadus. Darbs ar jauniešiem viņu iedvesmojis jau no agras jaunības. Bet dziļi sirdī režisorē joprojām mīt tā mazā meitene, kura bērnībā stāvēja uz augsta akmeņa, vēroja, kā laukus un pļavas pārklāj vakara migla… Acis – brīnumu pilnas, bet galvā tik daudz ideju, ka visas ne saķert, ne “aiz astes” noturēt. Bet soli pa solim tās īstenotas vēlāk…
“Man nav tā, ka apsēžos pie galda, jāraksta pasākuma scenārijs un viss notiek… Tas top lēnām, atnāk viena doma, tad otra un trešā… Strādājot ar jauniešiem un pašai cenšoties saglabāt redzīgas acis un sirdi,” par savu radošo darbu stāsta Anita Bērziņa. Viņa nevar nosaukt kādu vienu – šajā mācību gadā spilgtāko kultūras pasākumu. “Katrā no tiem ir savs spilgtums. Bet man pašai vienmēr vistuvākie bijuši koncertuzvedumi Latvijas valsts svētkos, Ziemassvētkos, Vecāku dienā un Galā koncerts. Katrs no šiem koncertuzvedumiem ir autora darbs, ko nevari atkārtot ne tu pats, ne kāds cits.”
Kā rosināt prieku par teātra spēlēšanu, kopīgu muzicēšanu un dejošanu?
Anitas Bērziņas lolojums visos šos 17 tehnikumā nostrādātos gadus bijis amatierteātris “Dramis”. Kopīgajos mēģinājumos atrasti dvēseles radinieki, domu biedri, dzimušas patiesas draudzības uz mūžu. Tehnikuma salidojumos ap Anitu Bērziņu kā bitītes spieto “Dramja” jaunieši, kuriem viņa skolas laikā iemācījusi skatuves un runas kultūru, droši un pārliecinoši uzstāties.
“Mana darba rezultāts lielā mērā atkarīgs no tā, cik ieinteresēti strādāt ir teātra pulciņa dalībnieki,” atzīst Anita Bērziņa. “Diemžēl, tā nav katru gadu. Daudzas labas iestrādes pazuda Covid 19 pandēmijas laikā. Tam tikt pāri nav viegli nevienam no mūsu kolektīviem.”
Taču skolas pašdarbības kolektīvu vadītāji – Anita Bērziņa, Baiba Žēbina, Anda Kalniņa un Guntars Mednis – dara visu iespējamo, lai jauniešos iedegtu prieka dzirkstelīti, ko atraisa kopīga muzicēšana, dejošana un teātra spēlēšana. Un skaistais rezultāts bija labi redzams un izjūtams emocionāli piesātinātajā un brīnišķīgajā Galā koncertā.
Par iedvesmas avotiem, nodevām laikmetam un kultūru
Šobrīd Anita Bērziņa jau domā par gaidāmo izlaidumu… Lai domas radoši raisītos, viņai vajag laukus. “Bet zaļo pirkstiņu gan man nav,” smejas režisore. “Priecājos par visu, kas zied, plaukst un zaļo, bet dārza darbi nav man…” Anitai Bērziņai būtisks iedvesmas avots jau no jaunības ir grāmatas. “Mājās, tuvumā man vienmēr ir kaudzīte ar grāmatām, kuras jāizlasa. Dažas esmu pārlasījusi piecreiz un vairāk. Tādas ir Emīla Zolā “Dāmu paradīze”, Arčibalda Kronina “Cepurnieka pils”. Man patīk arī Andreja Upīša darbi, kuros viņš raksta par Latvijas pirmo brīvvalsts laiku. Tas ir tik dzīvi un patiesi! Darbos, kuros ir nodaļas, kas piekarinātas beigās kā nodeva, es nelasu. Vajag taču saprast, viņam to vienkārši vajadzēja piekabināt! Neatbalstu šā brīža tendenci noniecināt tik daudzu izcilu mākslinieku daiļradi. Katrā laikā ir savi uzdevumi, nodevas, kas jāpilda, lai saglabātu savu kultūru. Diemžēl, arī šobrīd…”
Skatuves runas kultūra un sirds siltums
Saskaņā ar Anitas Bērziņas dziļāko pārliecību – interešu izglītības skolotāja uzdevums ir – rosināt jaunieti izsaprast tekstu, vārdus, kurus viņš izrunā uz skatuves. Nevis vienkārši kaut ko – ķeksīša pēc atrunāt: “Ta ta, tata rata – ta” un beigās vēl piekārts vajadzīgais lozungs. Par to gan ir liels gandarījums, ka mums tehnikumā nevieni valsts svētki nav aizgājuši tādā – atskaites līmenī. Visi bijuši ar lielu sirds siltumu. Bet aiz tā, protams, slēpjas liels un skrupulozs darbs. Ir jaunieši, kas sākumā, atnākot uz teātra pulciņu, nespēj domāt līdzībās. Citi atkal – tik kautrīgi un klusi, bet viņi grib nākt. Un pēc tam saka paldies par apgūto prasmi uzstāties, brīvi paust un aizstāvēt savu viedokli publikas priekšā.”
Anita Bērziņa uzskata, ka visiem profesionāli izglītojošo skolu audzēkņiem vajadzētu apgūt uzstāšanos kultūru, prezentēšanas prasmes, publisko runu. “Lai nav tā, ka – jāaizstāv prakse, bet viņi ir nobijušies kā truši… Arī vēlāk gandrīz visi viņi kaut ko vadīs. Ne jau tikai stāvēs pie pannas vai skrūvēs… ”
Par harmoniju un radošo turpinājumu…
Radošā darbā ļoti būtiska ir spēja saglabāt harmoniju, bet tas nebūt nav vieglākais uzdevums šajā laikā, kad sabiedrībā virmo tik daudz negāciju, kad ik dienas kaut kur lasām par kara draudiem. “Ļoti ceru, ka neviens no mums nepieredzēs to ļaunumu, ko šobrīd piedzīvot ukraiņu tauta. Cilvēkam jābūt ļoti stipram, lai viņš neļautu ar sevi manipulēt. Vienīgais, kas šobrīd rada rūgtumu, ir liekulība,” atzīst Anita Bērziņa. “Mēs nekādi neattaisnojam saukli “Uz brīvu Latviju, kaut pastalās!” Ļoti labi redzam, kādās “pastalās” liela daļa staigā. Ar kādām zelta šņorītēm sašņorētām… Bet es necenšos tajā fatāli iedziļināties.
Savā dzīvē vairākkārt esmu pārliecinājusies – jā, pēc dabas esmu emocionāla un strauja, bet būtiskos brīžos spēju koncentrēties un izdarīt to, kas jāizdara.”
Anita Bērziņa ļoti gaida vasaru un priecājas, kad ciemos atbrauc bērni un mazbērni: “Es bagāta. Man ir trīs meitas, trīs mazdēli un mazmeitiņa! Nesen visi atbrauca, visu sasēja un sastādīja. Es tikai sēdēju, priecājos un biju galvenā diriģente (smejas).” Režisorei īpaši liels prieks redzēt, kā mazbērnos atklājas viņas talanti… “Tā arī ir šīs dzīves lielākā un skaistākā vērtība.”
Baiba Vahere
Reklāma