Zārkā no darba

Nesen turēju īkšķus par kādu savu draugu, latvieti, lai viņam Francijā, netālu no Kalē ostas, uz šosejas automašīnā garā sastrēgumā nebūtu jāpavada divas dienas, par ko tālbraucējus šoferus un citus kravu pārvadātājus sākotnēji brīdināja ceļu uz ostu nosprostojošie protestētāji. Tā franči pauda savu nepatiku pret Francijas prezidenta Emanuela  Makrona iecerēto pensiju reformu.

Bija 13. aprīlis, nākamajā dienā par Makrona ieceres likumību bija jālemj Francijas Konstitucionālajai  padomei (atgādināšu, ka Makrons nolēma bez parlamenta atbalsta palielināt pensionēšanās vecumu Francijā no
62 līdz 64 gadiem, tāpat uzreiz atgādināšu, – padome šo reformu apstiprināja).

Pat ja arī vismaz daļa tālbraucēju būtu gatavi solidarizēties ar Kalē frančiem un pieciest ilgstošu iestrēgšanu uz ceļa, ceļš uz ostu bija vaļā jau pēc dažām stundām pēc protesta akcijas sākšanās. Tiklīdz uz šosejas tika aizdedzinātas riepas, ieradās desmitiem ar automātiem un ūdensmetējiem bruņotu policistu un protestētājus izklīdināja. Jā, franči ar saviem vērienīgajiem protestiem neko nepanāca. Taču viņi vismaz mēģināja cīnīties par to, kas viņiem ir svarīgs. 

2023. gadā Latvijā pensionēšanās vecums ir 64 gadi un 6 mēneši. 2025. gadā tas sasniegs 65 gadus. Latvijas iedzīvotāji šo faktu uztvēruši kā neizbēgamu lietu, protesti nenotiek, vien šomēnes vismaz daļu ļaužu bažīgus un sašutušus padarīja Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa teiktais 6. aprīlī valdības ārkārtas sēdē, proti, ka  Latvijā neizbēgami būs jādomā par pensijas vecuma celšanu. Premjers to motivēja ar demogrāfijas problēmām, – attiecīgi samazināsies darbaspēks un “mūsu bērni nevarēs mūs uzturēt tad, kad tagad strādājošie aizies pensijā”.

Makrona valdība norādīja, ka pensiju reforma ir nepieciešama, jo pašreizējā pensiju sistēma nav ilgtspējīga un tuvākajā laikā tai draud deficīts. Protesti pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu  notikuši arī Čehijā, tur arī ir līdzīgas problēmas, tāpēc paredzēts paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 68 gadiem. Mani vienīgi māc bažas par to, vai Latvijas gadījumā mums ir tikai eiropeiskas problēmas. 28. martā mūsu Saeimā uz kopsēdi sanāca divas komisijas, lai izskatītu vienu vienīgu darba kārtības punktu “Par valsts fondēto pensiju
2. līmeņa uzkrājuma pārvaldību”, un premjers par iespējamo pensijas vecuma celšanu izteicās vien dažas dienas pēc šīs sēdes.

Atgādināšu, ka pensiju 2. līmenī automātiski (obligāti) tiek novirzīti seši procenti no strādājošā bruto algas, iemaksas tiek ieguldītas finanšu tirgū un uzkrātas katra pensiju 2. līmeņa dalībnieka personīgajā kontā (tās pārvalda pensiju fondi, lasi, baņķieri). Publiski jau izskanējuši viedokļi, ka pensiju 2. līmeņa uzkrājumos ieguldītās naudas vērtības zudums inflācijas dēļ sacenšas ar ieguldījumu zudumu pensiju fondu īpašumu cenu krituma dēļ, līdz ar to līdzšinējo uzkrāto iemaksu  vērtības lielākā daļa jau pazudusi. Līdz ar to ir aktuāls jautājums pensiju 2. līmeni ar valdības lēmumu  noteikt kā brīvprātīgu kā, piemēram, Igaunijā, lai ieguldījumi nezaudētu vērtību vērtspapīru cenas svārstības dēļ