Sandra Pētersone
Šī redakcijas sleja laikrakstā publicēta 14. jūnijā, – zīmīgā datumā tām dzimtām, kuras cietušas 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijās, un komunistiskajā genocīdā vispār, jebkādās tā izpausmēs.
Starp to 14. jūniju un šodienu ir 81 gads – viena cilvēka mūžs. Daudz. Atceres brīžos pie Smiltenes pieminekļa “Sašķeltā ģimene” vēroju, kā, laikam ritot, 1941. un 1949. gadā izsūtītie bērni nosirmo arvien vairāk, gadu nasta arvien vairāk saliec viņu muguras un sanākušo pulciņš, kaut nedaudz, bet plok. Deportācijas piedzīvojušo, tā laika aculiecinieku paliek arvien mazāk, 14. jūnijs un 25. marts arvien vairāk kļūst sausi fakti un skaitļi vēstures grāmatās.
Un tāpēc ar grāmatas “Viņi bija tur…” autores smiltenietes Laimas Klāvas atļauju šajā redakcijas slejā ielieku dažus 1941. gadā izsūtītā brantēnieša Kārļa Līdes (1938–2016) atmiņu fragmentus. Toreiz Kārlis bija trīs gadus vecs puika. Ne velti viņš savā atmiņu stāstā uzsvēris, ka pašu izvešanu atceras maz, var teikt tikai dokumentālo faktu, ka viņu un viņa ģimeni aizveda uz Cēsīm, it kā ar autotransportu.
Lūk, ko stāstījis Kārlis Līde: “Padomju vara mūs kā lielsaimnieku ģimeni izvietoja citās lielsaimnieku mājās, kuras sadalīja. Mūsu mājās ierīkoja padomju laikā tā saukto “zirgu punktu”. 1941. gadā mūs izveda no tām mājām, “Bitēm”. Tie saimnieki arī tajā pat gadā tika izvesti, viņu saimniecība sadalīta. Tēvu arestēja kādu mēnesi pirms izvešanas, par viņu nebija nekādu ziņu. Tikai pēc atgriešanās mēs noskaidrojām, ka viņš ir miris.
Toreiz ģimenē mēs bijām: tēvs, māte, vecāmamma, vecaistēvs, es un sešus mēnešus vecā māsiņa.
Cēsīs mūs formēja vilcienos. Izvešanas momentā gadījās, ka vecāmamma bija ciemos pie radiem, un viņu neizveda. Izveda vecotēvu, mammu, mani un mazo māsiņu. Pēc nostāstiem zinu, ka izvešanas brīdī viņi neko nav gribējuši ņemt līdzi, bet apsardzes kareivji pat palīdzējuši salikt mantas, teikuši, ka būs auksts, lai nebrauc nesaģērbušies.
Ceļā uz Sibīriju nomira mana mazā māsiņa (Mudrīte Līde, 1941–1941). Kad un kur viņa tika iznesta, es neredzēju un nezinu. Es neatceros arī to staciju, kurā bijām apstājušies, kad no vilciena iznesa ārā vecotēvu (Pēteri Līdi, 1864–1941). Tālākais, ko es atceros, jau bija Sibīrijā.”
Gan pirmajā reizē lasot, gan tagad pārrakstot šīs atmiņas, man pārskrien drebuļi – no pārdzīvojuma, no skumjām par zudušajām dzīvēm.
Un nevar teikt, ka tā ir vēsture, ka nekad jau tā vairs nebūs. Mūsdienu sabiedrība savā civilizācijā nav sasniegusi tādu attīstības pakāpi, kad mazu bērnu un nevarīgu sirmgalvju mocīšana un iedzīšana nāvē šķiet kaut kas neiedomājams. Ir 2022. gads, un tepat, Eiropā, ir karš Ukrainā. Cilvēkiem ir jābūt gataviem uz jebko un jādara viss iespējamais, lai nepieļautu vardarbību, agresiju un jaunus karus.
Reklāma