Sandra Pētersone
Ko nākamās paaudzes rakstīs par mūsu laiku? Par šo dīvaino laiku – 2021. gada oktobri, kad Latvija ir pirmajā vietā pasaulē saslimstības ar Covid-19 tempa ziņā, kad slimnīcās mirst cilvēki, jo nav uzticējušies zinātniekiem un viņu izstrādātajai vakcīnai pret Covid-19 un nav izpotējušies pret šo vīrusu? Kad visa valsts ir “nolikta uz bremzēm”?
Tāda kopaina šķiet pilnīgi absurda tam laikam, kurā dzīvojam, – šie nav viduslaiki, šis ir augsti attīstīto tehnoloģiju laikmets. To, kāpēc notiek tas, kas notiek, mēs paši, visticamāk, “līdz kaulam” neizprotam, kur nu vēl to izdarīt nākamajām paaudzēm.
Tikai dažas dienas pirms veselības ministra Pavļuta skarbi dramatiskā aicinājuma Latvijā noteikt stingru mājsēdi un komandantstundu savā darba e-pastā saņēmu preses relīzi no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Vēsts bija tāda, ka ministrs Artūrs Toms Plešs uzaicināts uz Eiropas Savienības telekomunikāciju ministru neformālo videokonferenci, lai diskutētu par Mākslīgā intelekta regulas normatīvo ietvaru. No vienas puses, valdību diskusiju dienas kārtībā ir datorprāts un tā ienākšana ļaužu ikdienā, no otras puses, ir pārpildītas slimnīcas, kurās pārsvarā nonāk pret “Covid-19” nevakcinējušies pacienti. Kāpēc cilvēki savā šaubu vai skepses ceļā nav gājuši tik tālu, lai saklausītu zinātnieku vēsti, to, ka arī vīrusi evolucionē un cilvēku organismiem būs tiem jāpielāgojas, lai izdzīvotu? Vai arī nav tai noticējuši?
Pirms dažām dienām es sāku lasīt lielisku grāmatu, ko iesaku ikvienam, – Kristīnes Želves vēsturisko romānu “Grosvaldi”. Tā centrā ir Latvijas vēsturē nozīmīga ģimene – Grosvaldi – un viņu gaitas gandrīz simt gadu garumā, kurām cauri vijas stāsts par latviešu nācijas apzināšanos, par Latvijas valsts tapšanu un pirmās brīvvalsts bojāeju. Bet ne par to šoreiz ir stāsts.
Rīgas Latviešu biedrības ilggadējam priekšsēdim juristam Frīdriham Grosvaldam un viņa sievai Marijai bija pieci bērni. Viens no viņiem – Jāzeps Grosvalds – jau līdz 28 gadiem paveica tik daudz, ka mūsdienu enciklopēdijās ierakstīts kā viens no ievērojamākajiem un izglītotākajiem latviešu māksliniekiem, kā klasiskā modernisma ievadītājs Latvijas mākslas vēsturē. 1920. gadā viņš nomira Parīzē no spāņu gripas (laikā, kad izplatījās šī slimība, vakcīnas pret to nepastāvēja).
Grāmatā “Grosvaldi” ir publicētas arī Grosvaldu bērnu vēstules, atklājot, ka Jāzepa slimība sākumā nešķitusi nopietna, licies, ka tas ir bronhīts, bet tad temperatūra uzkāpusi augstu, slimnieks aizvests uz vienu no Parīzes slimnīcām, labu slimnīcu, kur sākumā viņam uzstādīta gripas diagnoze, tad dzeltenā kaite un pēc tam – infekcijas slimība, spāņu gripa.
Jāzepa Grosvalda apbedījuma nišai Perlašēzas kapsētā tika pasūtīts uzraksts latviešu valodā: “Es dzīvoju, un jums būs dzīvot”.
Ir pagājis 101 gads. Un dzīvība joprojām ir tikpat trausla, tikpat sargājama.
Reklāma