Veikals uz riteņiem

Lauku iedzīvotāji joprojām aktīvi iepērkas autoveikalos, kas iebrauc māju pagalmos. Lai arī nesenā pagātnē šis tirgošanās veids – veikals uz riteņiem – bija populārāks, tiem ļaudīm, kas ikdienā nespēj nokļūt līdz pagastu centriem vai tuvējām pilsētām, autoveikals ir svarīga iepirkšanās vieta.

Autoveikals, manā skatījumā, ir tāds ekskluzīvs pakalpojums. Veikals uz riteņiem piestāj ne tikai ciematos, bet apkalpo arī viensētu iemītniekus – iegriežas arī pie tiem ļaudīm, kuri dzīvo patālu no ceļa. Cilvēkiem vajag dienišķo maizi, pienu, desu, vēl kādu nieku, kārumu sev, saviem četrkājainajiem draugiem. Var iziet pagalmā ar savu iepirkumu somu, iepirkties un likt labumus ledusskapī, netērējot laiku un nestiepjot smagās iepirkumu somas.

Ja ar šoferi ir sarunāts, tad autoveikals piestāj arī pagasta centrā, pie bērnudārza, aprūpes iestādes vai citviet, kur vajadzīgs. Piemēram, pie Gatartas pansionāta autoveikals iegriežas regulāri, iemītniekiem tas parasti ir liels notikums, viņi skaita naudiņu un dodas uz veikalu, lai paši izvēlētos to, kas visvairāk kārojas.

Veikals uz riteņiem ļoti patīk arī maziem bērniem, viņi no mazotnes veikli iemācās skaitīt naudu, pajautāt pārdevējam aci pret aci – limonāde vai kāda bulciņa ir pārdošanā? Lielveikalā tā visa padarīšana ir daudz citādāka, ne tik individuāla un tieša.

Zinu, ka autoveikali atsevišķos pagastos noteiktās dienās kursē kā Valkas, tā Smiltenes novados. Arī pie mūsu kaimiņiem igauņiem autoveikali ir manāmi iecienīti. Braucot ceļa posmā no Valgas virzienā uz Api, ne reizi vien dienas vidū ceļa malā esmu manījusi bariņu ļaužu, kas sastājuši rindā uz iepirkšanos veikalā uz riteņiem.

Arī manos laukos Alūksnes novadā pie lauku ļaudīm joprojām dodas autoveikals. Bērnībā uz autoveikalu nācās doties uz tuvējo autobusu pieturu, kur bija jau pulcējušies pieci līdz desmit pirkties gribētāji, bet šajos laikos veikals iebrauc līdz mājas durvīm, jo nav vairs to iedzīvotāju laukos.

Protams, medaļai ir arī otra puse. Nereti cenas autoveikalos ir daudz augstākas nekā parastos veikalos, taču citādāk jau nevar būt, jo katrs vēlas kaut ko nopelnīt. Neba to kāds dara sava prieka pēc – pa dienu mēro entos kilometrus pa lauku ceļiem, pieved pie durvīm svaigu pārtiku. Turklāt mēs arī zinām, ka brīvā tirgus ekonomikas situācijā katrs komersants ir tiesīgs piedāvāt preci un noteikt tādu cenu, kāda tam ir ekonomiski izdevīga. Patērētājs savukārt pats pieņem lēmumu par to, kur izdevīgāk iepirkties, – sadarboties ar šo komersantu un iegādāties preci par viņa piedāvāto cenu vai meklēt kādu citu iespēju.

Patiesībā autoveikalu pārdevēji-šoferi, kas visbiežāk pilda abas šīs lomas, pilda arī sociālu funkciju, apgādājot vecākos ļaudis ar visu nepieciešamo un komunicējot ar vientuļajiem senioriem. Tā ir iespēja cilvēkiem izrunāties, tikt uzklausītiem par kādiem sasāpējušiem jautājumiem, par dzīvi kā tādu.