Vecāki un viņu bērni

“Brauc pa labo malu! Brauc pa labo!” ejot pa gājēju tiltu Valmierā, aiz muguras iztālēm dzirdu saucam kādu vīrieti. Maksimāli piespiežoties tilta labajai malai, turpinu iet savā vakara pastaigā. “Brauc pa labo malu! Tā paredz ceļu satiksmes noteikumi,” sauc balss aiz muguras. Tā tas turpinās vēl vairākas reizes līdz brīdim, kad man garām pabrauc gadus sešus septiņus vecs puika uz divriteņa ar ķiveri galvā un pēc viņa vīrietis uz divriteņa, aiz kura piekabināti ratiņi, kuros sēž vēl viens mazs ķipars.

“Tikai nebrauc lejā pa nogāzi, pārāk stāva, nokritīsi!” turpina vīrietis, kad puika piebraucis pie nobrauktuves no tilta. Mazais velobraucējs iebilst, ka grib nobraukt lejā, tomēr vīrietis uzstāj, ka puikam jānokāpj no riteņa un stumšus jāstumj ritenis no nogāzes. “Nu labi…” vīlies novelk zēns, nokāpj no riteņa un dodas lejā pa nogāzi. Vīrietis savā rūpībā aizmirsis pateikt puikam, ka jāpietur rokas bremze, lai ritenis nesāk, strauji ripojot, raut līdzi sev stūmēju. Loģiski, ka tas notiek un kalna pakājē mazais krīt kopā ar riteni, pārveļoties tam pāri. “Redzi, tu pat nostumt nevarēji!” pārliecinājies par savu taisnību, skaidro puikam tēvs, noskatīdamies uz notiekošo no nogāzes augšas.

Man ir kāds draugs, veiksmīgs uzņēmējs. Neskatoties uz to, ka viņš ir turīgs, savam dēlam māca, ka nauda ir jānopelna strādājot. Vasarās viņa dēls, kas mierīgi varētu vadīt savas dienas, tērējot tēva naudu, strādā parastu algotu darbu, lai mācītos pelnīt. Arī šī mana drauga tēvs ir uzņēmējs, kurš savam dēlam, manam draugam, bērnībā iemācījis, ka nauda un tās pelnīšana nav kaut kas slikts un ienīstams, mans draugs to nodod tālāk savam dēlam.

Kāda cita mana drauga sievai viņas māte kopš bērnības visu laiku borējusi: “Pārāk nesapriecājies, jo dzīve tevi noliks pie vietas. Priecājies, cik gribi, tik un tā agrāk vai vēlāk notiks nelaime.” Un notika. Mans draugs tagad ir kopjams invalīds, par kuru sievai jārūpējas katru dienu.

Es pats neesmu nekāds pedagoģijas vai dzīvesziņas guru, bet gadījums ar riteņbraucēju un viņa tēvu man vēlreiz atgādināja šo parasto patiesību, ka vecāki ir tie, kas ieliek bērna apziņā pasaules un dzīves patiesības ‒ nauda ir laba vai slikta, policija ir draugs un palīgs vai ienaidnieks, valsts ir mūsu vai zagļu un izsaimniekotāju un tā tālāk. Bērns vecāku sacīto pieņem visu kā patiesību. Mūsu atbildība un izvēle ir pasargāt viņus “nelec uz galvas ūdenī nezināmā vietā”, bet neieprogrammēt “nesapņo, tāpat nekas nesanāks”.