Var svinēt arī tā

Šis ir laiks, kad priekšplānā izvirzās jautājums, kā svinēt Ziemassvētkus. Neņemiet ļaunā tie, kuri ļoti rūpīgi plāno Ziemassvētku mājas ballītes sev un saviem mīļajiem un tuvajiem, tas viss ir ļoti jauki un arī es tā esmu darījusi, bet šogad man ir cits noskaņojums. Vēlos šajos svētkos vienkārši būt – gan pati ar sevi, gan ar saviem cilvēkiem. Bez savstarpējas apdāvināšanās (izņemot bērnu), bez svētku tērpiem, bez klāta galda ar dažnedažādiem ēdieniem. Un pat tas, vai man mājās ir eglīte, man šogad nav būtiski (pašai sev par lieliem brīnumiem).

Taču nē, man nav depresijas, man nav arī Grinča noskaņojuma, – Ziemassvētki joprojām ir mani mīļākie svētki gadā. Taču šis gads ir sniedzis tik daudz dažādu emociju, ka vairāk par visu vēlos mieru, ko atņem steiga ar dāvanu meklēšanu, ar lielāku svētku rīkošanu un plānošanu un tā tālāk un tamlīdzīgi.

Tu pat sev neko Ziemassvētkos nedāvināsi? Tā ar izbrīnu man vaicāja kāds mans labs draugs. Teicu – “nē”, bet pēc tam atskārtu, ka tā gluži nav. Manuprāt, lielākā dāvana, ko salīdzinoši garajās Ziemassvētku un tiem sekojošajās gadu mijas brīvdienās katrs var sev uzdāvināt, ir laiks domāt, laiks ieskatīties sevī, savās dvēseles aizās un varbūt pat bezdibeņos, kas ikdienā ir gandrīz neiespējami, jo tāda laika vienkārši nav.

Jebkas, kas notiek mūsu dzīvē, ir kādas mūsu rīcības sekas, bet mūsu rīcību izraisa mūsu domas. Reizēm tās šaudās tik ātri, ka nespējam tās izkontrolēt un izsvērt, un tad nu gadās arī aplami lēmumi, kuros varbūt vainojam citus, kaut gan daļa vainas jāuzņemas arī pašiem. Un tajās retajās reizēs, kad man ir laiks domāt un kad es ieskatos pati sevī, es, manuprāt, pieņemu visizsvērtākos, loģiskākos lēmumus, kas varbūt kādam nepatīk, kādu pat sāpina un aizvaino, bet kas ir vispatiesākie un atbilst manam “es”. Arī man pašai tie var būt sāpīgi, bet šādos brīžos es kārtoju savu dzīvi tādu, kādu es to gribu redzēt. Un tas ir pirmais solis uzsāktajā ceļā.

Katoļu baznīcās notur Ziemassvētku vigīlijas, “vigilare” no latīņu valodas nozīmē “būt nomodā”. Pārnesot to uz laicīgo dzīvi, var teikt, ka šis ir laiks būt nomodā ar sevi, atvērt acis un paskatīties uz sevi it kā no malas, bet ar savām acīm un domāt, kas tad man visvairāk ir vajadzīgs, ko es vēlos.

Un, ziniet, tajā satraucošajā laikā, kurā dzīvojam, būtībā nav nozīmes, vai tās Ziemassvētku gaismas mirdz pilīs vai būdiņās, – mēs visi esam vienā laivā, kas šobrīd tiek pamatīgi šūpota. Redzam, ka manta ir laicīga, bet dzīvība – trausla un bezgala vērtīga. Gribas dzīvi dzīvot skaisti, tā, lai nav jākaunas par sevi.

Manuprāt, ikviens cilvēks vairāk par visu vēlas būt mīlēts un kādam vajadzīgs, tikai dažam labam kaut kas šajā ziņā nogājis greizi un tāpēc vietā rodas naids, arogance, ļaunums. Mēs nevaram izmainīt citus cilvēkus, labākajā gadījumā mēs esam māls paši savās rokās, bet tik un tā ticu tam, ka simboliski taureņa spārnu vēziens vienā kontinentā var izraisīt zemestrīci otrā pasaules malā. Gaišus un mierpilnus Ziemassvētkus!