Sadarbosimies!

Gads allaž atnāk klusināti. Ir pagaisusi decembra steiga, skriešanas un iešanas, lai radītu un svinētu svētkus. Laiks beidzot piesēst un padomāt. Marikai Svīķei ir skaists dzejolis: “Vakardiena aizslīd ciet kā atvilktne,/ Kurā, ja vien vēlies,/ Arī rīt var ieskatīties,/ Bet bez iespējas kaut ko mainīt,/ Izņemt, ielikt, pārkārtot vai atcelt,–/ Tikai atcerēties, skumt vai priecāties./ Un nav nozīmes, aiz kādas atslēgas savu vakardienu noslēpsi,–/ Tā vienalga gribēs vienmēr līdzi doties.”

Jā, vakardienu mainīt nevaram neviens, bet, rītdienā veroties, sev definēt, kas svarīgs, ko vēlos šai dzīve, gan. Jaungada apņemšanās saraksts top daudziem un ja ne uz papīra, tad vārdos, domās. Protams, nevar tā dzīvi sākt no jauna līdz ar jauna gada atnākšanu, taču kā atskaites punkts, kad pavērtējam sevī, kas tajās pērnā gada atvilktnēs sagūlis un ko gribētos šogad, gadu mija ai kā der.

“Ziemeļlatvijas” redakcija kopā ar kolēģiem no “Dzirksteles” un “Alūksnes un Malienas ziņām” gada nogalē piestāja miera ostā – Ozolu skolā, kur tagad saimnieko komponists Jānis Lūsēns un pūšamo instrumentu virtuozā pārvaldītāja Evija Mundeciema, lai nosvinētu svētkus, lai nedaudz atskatītos, kāds bijis 2024. gads un ko vēlētos sagaidīt no jaunā. Jāteic, ka Ozolu skolai patiesi ir palaimējies, jo tā ir viena no retajām likvidētajām lauku skoliņām, kura turpina dzīvot. Ēka ir sakopta, saposta un tajā tagad vēsture savijas ar mūzikas skaņām, veidojot harmonisku un mierpilnu atmosfēru, kuru izbauda katrs, kas te ierodas. Jā, Ozolu skolai paveicās ar īstajiem cilvēkiem atdzimt, bet Latvijā ir tik daudz ēku, kuras “dižie biznesmeņi” sagrābušies, un tās nīkuļo, jo nav ne prasmju, ne saprašanas, ko ar tām darīt.

Svinot svētkus un gremdējoties pārdomās par aizvadīto gadu, kā vienu no veiksmēm atzinām – sadarbību. Mēs, reģionālie mediji, patiešām aizvadītajā gadā nodemonstrējām valsts mērogā, ka apvienojoties un sadarbojoties esam liels spēks. Tik liels, ka varam apturēt aplamu digitalizācijas projektu. Katrs par sevi noteikti tiktu aizbumbots ar savām pretenzijām, bet kopā – nekā nebija! Kolēģis svētku reizē atgādināja piemēru, ka vienu salmiņu var viegli pārlauzt, taču, ja kopā saliek daudzus salmiņus, tos pārlauzt vairs nevar.

Jā, sadarbība un vienotība ir spēks. Vai šajā gadā Latvijā spēsim kļūt vienotāki, lai esam tāds spēks, kuru nevar salauzt? Gribētos ļoti ticēt, taču neticības velniņš ausī čukst, ka arvien vairāk un vairāk aktivizējas tie spēki, kas mūs tikai šķeļ, kūdot, musinot, agresīvi uzbrūkot. Skumji apzināties, ka sadarboties neprot ne vietējās domēs, ne valsts iestāžu gaiteņos. Strīdēties un aizstāvēt savus uzskatus ir normāli, ne velti ir teiciens – strīdos dzimst patiesība, taču svarīgākais ir virsuzdevums – panākt, lai dzīvojam labāk. Nevis – atriebties, ieriebt, iznīcināt to, kurš nepatīk, izgāžot arī savu žulti par nepiepildīto dzīvi utt. Lai kādi būtu mūsu uzskati, svarīgākais ir Latvija un mūsu valsts neatkarīga pastāvēšana, tam jābūt vienojošajam spēkam, ap ko kā salmiņi visi kopā apvienojamies.

Sadarbosimies! Mēs noteikti to solām arī šogad saviem lasītājiem un informācijas sniedzējiem. Un, jā, šis ir tas gads, kad “Ziemeļlatvija” svinēs 100!