Uz vēlēšanām ir jāiet. Izvēlēties grūti

Jau pavisam pēc neilga laika 1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas. Kopumā vēlēšanās startē 19 deputātu kandidātu saraksti. Laikam jau tik grūti izvēlēties, par ko balsot, nav bijis sen. Arī piedāvājums dažādām versijām izvēles veikšanai ir gana plašs: no TV raidījumiem, ko vada J. Domburs, līdz katra paša iespējām sevi pārbaudīt “Partiju šķirotavā”. Un, protams, sociālie tīkli ar katra paša pieredzi un izdomu. Arī mans piedāvājums ir šāda veida variācija, kas, iespējams, kādam palīdzēs izsvērt vai formulēt savu izvēli. Par to noteikti būšu priecīga.

Šajās vēlēšanās, analizējot piedāvātās programmas vai aicinot izteikt viedokli, bieži ir vērojama situācija, ka netiek apskatītas visas partijas. Izvēle krīt uz tām, kuras potenciāli pēc prognozēm varētu pārvarēt 2% barjeru. Tātad šogad tiešām dažādu apskatu un viedokļu ir būtiski vairāk nekā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Tas liecina par mūsu ieinteresētību, jo, ja nebūtu jautājumu, nebūtu komentāru.

Uzreiz uzsveru: uz vēlēšanām jāiet un jāpiedalās, nevis jāņurd kaut kur maliņā. Tā ir mūsu politiskā kultūra – deputātus vēlam mēs paši un viņu piemērotību un iepriekšējo darbu vērtējam mēs paši. Kā un vai to darām, ir mūsu atbildība, bet nākamajā rītā mums būs tāda Saeima, kādu būsim ievēlējuši.

Tātad visgrūtākais jau ir izvēlēties, kā, tas ir, pēc kādiem kritērijiem vērtēt to politisko spēku, kas būtu visuzticamākais valsts vadīšanā. Vispareizāk un atbildīgāk ir vērtēt pēc padarītā iepriekšējā periodā. Lai kā mēs būtu neapmierināti un vēlētos ideālu valdību, tomēr jāatzīst, ka tā ir bijusi ļoti stabila ilgā laika periodā. Ir ko novērtēt un pārdomāt. Protams, ir veidojušās jaunas partijas un līdz ar to visiem politiskajiem spēkiem, kas kandidē vēlēšanās, viss būtībā ir jāsāk no jauna. Kā izvēlēties?… Nu tad tā, ja nav citu iespēju, tad beigu beigās visu laiku vēlos atgriezties pie teiciena par sarunām, kur runā daudzi, bet katrs “par māti, par meitu un par kleitu”.

Tātad sākumā kleita jeb ko saka statistika. Mēs taču visi satikto cilvēku tiešām vērtējam pēc apģērba – pēc tā, ko redzam. Šeit analizētajiem jautājumiem izmantošu visiem brīvi pieejamo informāciju CVK, tas ir, Centrālās vēlēšanu komisijas publicētos datus par partiju programmām un deputātu kandidātiem.

 No visiem politiskajiem spēkiem, kuri kandidē uz iekļūšanu Saeimā, pavisam nopietni par to domā 13 saraksti, kas ir pieteikuši vismaz 100 potenciālos deputātus. Tātad, ja viņi pilnībā uzvar vēlēšanās, tad var un spēj iegūt visus mandātus. Ko domā divas partijas – “Kristīgi progresīvā partija” (31 kandidāts) un “Vienoti Latvijai” (28 kandidāti) –, nav saprotams, jo uzvaras gadījumā viņi neaizpilda pat trešdaļu no Saeimas deputātu vietām, līdz ar to nav nopietni spējīgi pieņemt lēmumus atbilstoši savām programmām. Vai tā ir nopietna un atbildīga cīņa par varu? Nu laikam jau… Vismaz viņu izpratnē noteikti, ja jau iesniedza sarakstus. Tas arī iemesls, kādēļ dažādos apskatos un diskusijās viņi paliek “aiz līnijas”.

Kā tad ar pieredzi un uzdrīkstēšanos? Pieņemsim, ka pieredze ir tā, kas varētu būt nofiksējama ar pieteikto kandidātu vidējo vecumu. Par pašiem dzīves pieredzes bagātākajiem CVK dati nosauc “Kristīgi progresīvo partiju” – 53,9 gadi. Kā nākamie ir Zaļo un Zemnieku savienība ar 51,1 gadu, un godpilno trešo vietu ieņem “Latvijas krievu savienība” ar 50,2 gadiem. Jā, visu pārējo politisko spēku deputātu amata kandidātu vidējais vecums ir mazāks par pusgadsimtu. Tātad par pašiem jaunākajiem jeb tiem, kuri uzdrīkstas. Šeit varētu nosaukt partiju “Progresīvie”. Viņu vidējais vecums ir 36,2 gadi. Nedaudz vecāki ir “Vienoti Latvijai” – tieši 41 gads, bet nākamie ir politiskās partijas “Stabilitātei” pārstāvji ar vidējo vecumu 42,1 gads.

Pašlaik diskutējam par to, ka, lai darbotos Saeimā, tomēr būtu nepieciešama vai vēlama augstākā izglītība. Tātad saraksti ar visvairāk augstāko izglītību ieguvušajiem deputātu kandidātiem. Pirmajā vietā ir Apvienotais saraksts – 92,2% no kandidātiem ir ieguvuši šādu izglītību. Nākamie ir Attīstībai/Par ar 91,3% un Zaļo un Zemnieku savienība ar 90,4%.  Partija “Tautas varas spēks” atšķiras ar 31,2% savu kandidātu, kuri ieguvuši augstāko izglītību, bet 16,1% ir apstājušies pie  pamatizglītības ieguves. Nu lūk, varbūt, šāda veida dati arī varētu kādu pārliecināt izvēles izdarīšanā. Visādā ziņā CVK dati ir interesanta informācijas vietne.

Tagad māte un meita, jeb kāda ir tagadne – programma un ko topošie politiķi sola nākotnei. Sākotnēji izvirzīju sev uzstādījumu: lasu 30 sekundes (kā “TikTok” sižeti), ja piesaista, tad lasu tālāk, ja ne, atgriezīšos vēlāk. Mēģināju lasīt – dažu labu programmu atkal un atkal. Tieši tāpat atkal un atkal radās jautājumi: Par ko balsot? Kas es, vēlētājs, esmu partijām? Vai tiešām mani uzskata par tik aprobežotu, ka 4000 rakstu zīmēs pat īsti nevēlas ar mani adekvāti komunicēt? (Mana individuāla sajūta) Partija ar nosaukumu “Republika” programmā iekļauj teikumu: “Tautas vēlēts prezidents veido tehnokrātisku (profesionāļu) valdību.” Tad uzreiz sakām, ka mainīsim vairākas pamatlietas Latvijas Republikas Satversmē, tad kāpēc partijai tāds skaists nosaukums? Jā, republika jau paliks, bet prezidentāla.

 Kopumā programmās ir daudz politikas terminu, bieži (bez mana sarkasma un pārmetuma) lietotu laikam jau tāpēc, lai kaut kas tāds būtu, bet vai tam ir jēga…? Nonācu līdz 10. sarakstam “Vienoti Latvijai” un… nesanāca tās 30 sekundes! Iesaku izlasīt. Apgalvoju, ka to var izdarīt pat pirmās klases skolēns. Taču radās jautājums: vai esmu spējīga novērtēt šo inovāciju? Vai vispār to vajag darīt?

Sola jau visi – visu ko un vispārīgās frāzēs, “jaucot kopā graudus ar pelavām”, tas ir, pamīšus sakārtojot vispārīgus, neko neizsakošus saukļus ar kaut kādiem ļoti specifiski konkrētiem piedāvājumiem. Lasi un brīnies, kā to varēs īstenot nākamajos četros gados – nu tīri finansiāli un veidojot likumdošanas bāzi. Tie saukļi birst kā no pārpilnības raga. Par partiju Tautas kalpi Latvijai paliku nesaprašanā – vai viņi tiešām dzīvo reālā valstī Latvijā, bet tas, uzsveru, ir mans personiskais viedoklis.

Tātad atgriezos izlasīt programmas Jaunajai Vienotībai, Zaļo un Zemnieku savienībai un “Saskaņas” sociāldemokrātiskajai partijai. Būtu jāanalizē, bet tā arī nesaprotu, ko no vispārējiem saukļiem izcelt. “Latvijas Krievu savienība” izcili pazīst savu vēlētāju un piedāvājums konsekventi strādā, domājot tieši par viņiem. Mani personīgi neuzrunāja, jo atgriezties laikā, kad bija aktuāla šāda attieksme pret valsts iedzīvotājiem, nevēlos.

Par partiju “Suverēnā vara”, “Stabilitātei” un “Tautas varas spēks” piedāvājumiem, protams, “prieks”, bet, racionāli domājot, pat man, kam attiecības ar skaitļu pasauli ir uz jūs, nav saprotams, kur tad būs finansiālais pamatojums visiem solījumiem. Tieši tāpat varu teikt par pārējām partijām – lasi un lasi, un lasi, bet visu laiku domā līdzi, kā to izdarīs, turklāt nākamajos četros gados. Varbūt kļūdos, bet, izlasot programmu “Katram un katrai”, palika sajūta, ka nekā ārpus lielajām pilsētām Latvijā nav. Sevi kā mazpilsētas vai lauku iedzīvotāju ar šo politisko spēku neasociēju.

Vienīgā partija, kas ir programmai pievienojusi atskaiti par iepriekšējo solījumu pildīšanu, ir “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Tas raisa cieņu pret politisko spēku, kas vēlas savam potenciālajam vēlētājam dot informāciju par padarīto un šo vēlētāju uztver nopietni – vismaz pēc programmu izlasīšanas.

Pārlasīju uzrakstīto un sapratu, ka nav nekā konkrēta, bet tiešām, izlasot VISAS politisko spēku programmas, bieži rodas jautājums par to, kāpēc viņi vēlas nākamos četrus gadus rūpēties par Latvijas valsti. To nu lemsim 1. oktobrī un visi kopā. Lai mums izdodas!  

— Vineta Skutāne, skolotāja