Ilze Fedotova
Laikraksts jau vēstīja, ka šovasar Smiltenē, Vecajā parkā, ir izveidots jauns āra lasītavas plaukts. Uz turieni daudzi cilvēki paši nesuši grāmatas, kā arī ņēmuši tās lasīšanai. Taču jau kādu laiku sociālajos tīklos novada iedzīvotāji šūmējas, cik tas ir pareizi nest uz grāmatu plauktu vecas grāmatas, jautājot, vai šis ir īstais veids, kā atbrīvoties no makulatūras. Tāpēc šajā reizē skaidrojam, kādas grāmatas ieteicams nest uz āra lasītavu un vai kāds seko līdzi grāmatu plaukta piedāvājumam.
Par šo smilteniete Baiba Loce paudusi viedokli: “Grāmatu skapis, manuprāt, ir paredzēts nesaplēstām, tai skaitā pēdējo 10 gadu laikā izdotām grāmatām, nevis 50 vai, vēl trakāk, 70 gadus vecām tehnisku padomu un skolas mācību satura grāmatām.” Uz šīm pārdomām sabiedrība asi reaģējusi, paužot dažādus komentārus un personīgās nostājas, kur vieni uzskata, ka laba literatūra nevar novecot, bet citi to sauc par nederīgas makulatūras atstāšanu tai nepiemērotā vietā.
Viedokli B. Loce paudusi arī laikrakstam, pamatojot savu nostāju: “Minot par tiem desmit gadiem savā “Facebook” pārspriedumā (ja tā to var nodēvēt), nav tomēr uzsvērts, ka tas būtu jātulko kā obligāta prasība. Jo vārdi obligāts, manuprāt, ir ar atšķirīgu nozīmi. Mans viedoklis ir tāds, ka sabiedrībai ir vēl jāaug līdz tam, lai saprastu, kas var būt citiem noderīga lasāmviela un kas ne. Neizpratne ir novērojama arī tajā, kas attiecas izteikumos par jauniešiem. Jaunieši mūsdienās lasa grāmatas. Pie grāmatu skapīša esmu satikusi vairākus pusaudžus, kuri atnesuši savas grāmatas, turklāt svešvalodās tīri jaukas un oriģinālas, kuras pat mani ar nelielajām angļu valodas zināšanām uzrunājušas. Esmu paralēli apjautājusies konkrētajā situācijā, kāds viedoklis jauniešiem par grāmatu skapi. Protams, pirmais ir tas, ka ir nožēla, ka nav ko izvēlēties, jo sortimentā galvenokārt padomju laika izdevumi.”
Rosina aizdomāties par grāmatu vērtību
Grāmatu plauktā ir jābūt dažādībai, tā uzskata tie, kas norāda, ka grāmatas vērtība nav mērojama tās vecumā. “Grāmatas vērtību nosaka cilvēku pieprasījums, tirāžas lielums, saturs, mākslinieciskais noformējums, kam tā piederējusi un kas tajā veicis ierakstus, piezīmes vai atstājis autogrāfu. Arī daudzas padomju laiku grāmatas ir ļoti vērtīgas, lūdzu, nenonicināsim! Un, ja tomēr pastāv kādi noteikumi attiecībā uz šo grāmatu plauktu, vajadzētu ierosināt tos izlikt redzamā vietā pie plaukta un arī publicēt, citādi cilvēki nav informēti un ir lielas neskaidrības. Vajadzētu varbūt uzzināt arī kaimiņu pilsētu pieredzi, kur jau daudz ilgāk ir šādi grāmatu plaukti – kādi tur ir noteikumi un kā veicas ar kārtību,” laikrakstam norāda dzejniece Elīna Kubuliņa-Vilne.
Viņa skaidro, ka Latvijā daudzviet izveidoti grāmatu apmaiņas punkti/plaukti, kur jebkurš var atstāt sev nevajadzīgās grāmatas un paņemt to, kas interesē. “Lai plaukts nepārvērstos tiešām par noliktavu, varbūt vajadzētu uzlikt aicinājumu: “Tik, cik atnes, tik arī aiznes!” Domāju, vienīgais iemesls, kad grāmatu nevajadzētu nest uz šādu plauktu, – ja grāmata tiešām ir nolietota, bojāta, saplēsta, fiziski ļoti sliktā stāvoklī. Ņemsim vērā, ka katrai grāmatai ir sava – rakstīta vai nerakstīta – vēsture, kas piešķir tai īpašu kultūrvēsturisku vērtību. Sāpīgi atzīt, bet mūsdienās mēs piedzīvojam nākamo bibliotēku postīšanas vilni, turklāt šoreiz tas nenotiek karu vai varas maiņu postažas dēļ. Pēdējos gados bibliotēkas regulāri atbrīvojas no grāmatām, aizbildinoties ar vietas trūkumu,” viņa pamato.
E. Kubuliņa-Vilne pieļauj, ka ar pašreizējo attieksmi pret saviem grāmatu krājumiem, kad tiek noniecināts iepriekšējo paaudžu ieguldītais milzīgais darbs, mēs drīz nonāksim līdz situācijai, ka nākamo paaudžu pētniekiem būs jābrauc uz ārzemju muzejiem un bibliotēkām, ja viņiem būs nepieciešams kāds nedigitalizēts zinātnisks darbs. “Mēs aizrautīgi diskutējam, kā dot mantām otro dzīvi. “Zero waste” dzīvesveids kļuvis ļoti aktuāls. Tikai grāmatas nez kāpēc aizvien biežāk aizceļo uz makulatūras konteineriem. Tagad sanāk, ka arī āra lasītavas plauktu mēs vēlamies cenzēt, lai vēl vairāk grāmatu nokļūtu makulatūrā? Bet varbūt tā ir fantastiska iespēja grāmatu kolekcionāriem/grāmatmīļiem vēl tikt pie kārotajiem eksemplāriem? Padomāsim par to! Un kādēļ gan vispār būtu jānes pilnīgi jaunas, dārgas grāmatas uz šādu plauktu, zinot, ka nedabūs atpakaļ, un pēc tam jādusmojas sociālajos tīklos? Tādā gadījumā, domāju, ir pārprasta šī grāmatu plaukta funkcija un jēga,” uzsver E. Kubuliņa-Vilne un vērš uzmanību, ka šajās sociālo tīklu diskusijās tiek aizskarti arī cienījami cilvēki, kuri ir lieli grāmatu kolekcionāri un entuziasti.
Plaukta saturu veido lasītāji
Ikdienā par āra lasītavas grāmatu plaukta krājumu rūpējas Smiltenes bibliotēka. Smiltenes novada bibliotēkas vadītāja Inta Mežule skaidro, ka bibliotēkas darbinieki rūpējas par grāmatu plaukta satura kvalitāti, grāmatu plaukts tiek regulāri apsekots, bojātas grāmatas un katalogi (kas arī nereti parādās grāmatu plauktā), tiek izņemti un tālāk nodoti ZAAO.
Viņa skaidro: “Jā, zinām, ka iedzīvotāji pamanījušies izsaukt rezonansi ar šo jautājumu, taču mēs paši sociālo tīklu diskusijās neiesaistāmies. Līdz ar āra lasītavas plaukta ierīkošanu Vecajā parkā Smiltenes novada pašvaldība un Smiltenes novada bibliotēka radījušas iespēju iedzīvotājiem dalīties ar jau izlasītām grāmatām un iemainīt tās pret kādu citu – varbūt sen kārotu iespieddarbu. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji aicināti likt plauktā kādu savu grāmatu no personīgās bibliotēkas, kas pašam vairs nav nepieciešama, un paņemt to, kas viņu interesē. Bet, ja no piedāvājuma nekas neinteresē, tad var arī neko neņemt,” atgādina I. Mežule un uzsver, ka grāmatu plaukta satura veidošana ir tikai un vienīgi pašu iedzīvotāju ziņā. “Tas, ko mēs aicinām darīt, ir sabiedrībai pašai veidot šī plaukta saturu. Ir skaidrs, ka Smiltenē šāds publiskais grāmatu plaukts ir jaunums. No mūsu puses noteikumi ir pavisam vienkārši – grāmatām jābūt vien tīrām, kārtīgām un citiem noderīgām. Tieši šeit varbūt rodas neviennozīmīga izpratne par to, kas ir citiem noderīgs. Nekādus citus noteikumus nav plānots ieviests. Pirms dažām dienām novērojām, ka grāmatu plauktā ir arī padomju laikos izdotas grāmatas, bet laba satura grāmatas. Tieši tāpēc mēs tās neizņēmām. No bibliotēkas puses grāmatu plauktā ievietojam žurnālus un grāmatas, kuras nav bibliotēkas uzskaitē. Tās ikviens var lasīt gan uz vietas, gan ņemt uz mājām, nest atpakaļ uz plauktu vai arī nenest,” uzsver bibliotēkas vadītāja un grāmatu plaukta lietotājiem iesaka: “Saudzē izveidoto! Ja redzi nekārtības plauktā – sakārto! Lai vairojas lasītprieks!”
Var novērot, ka grāmatu plaukts patiesi ir iecienīts. “Tā ir lieliska iespēja apvienot pastaigu ar literatūras lasīšanu svaigā gaisā un sakoptā vidē. Nāk gan individuāli lasītāji, gan ģimenes ar bērniem, apsēžas pie galdiņa, var izbaudīt sauli, svaigu gaisu un pašķirstīt žurnālus vai palasīt grāmatu brīvā dabā,” novērojusi I. Mežule.
Sarunās ar iedzīvotājiem viņa nonākusi vien pie secinājuma, ka nereti grāmatu plauktā pietrūkst piedāvājuma pašiem mazākajiem lasītājiem, kuri atpūtas brīdī parkā būtu ar mieru pāršķirstīt kādu bilžu vai pasaku grāmatu. “Esmu satikusi mammas, kuras saka, ka mājās ir grāmatas, bet tieši uz pastaigas laiku ir aizmirsies paņemt līdzi un bērnam nav ko piedāvāt pašķirstīt parkā uz soliņa. Tad būtu labi, ja grāmatu plauktā atrastos kāda mazākajiem lasītājiem piemērota grāmatiņa. Tātad cilvēki, kuriem mājās ir liekas bērnu grāmatas, var nest tās uz āra lasītavu. Tāpēc tas, kādu atsaucību gūs turpmāk grāmatu plaukts un kādu saturu tajā varēsim atrast, ir tikai un vienīgi atkarīgs no pašiem iedzīvotājiem,” tā I. Mežule.
VIEDOKĻI, kas izskanējuši sociālajā vietnē “Facebook” par grāmatu plaukta saturu
Gunita Frīdenberga:
– Jā, piekrītu. Skapis ir kļuvis par nekam nederīgu makulatūru. Es pat zinu, kas lielāko tiesu nelasāmo grāmatu ir sanesis. Sen tādas grāmatas neviens nelasa. Ja nav nekā laba, ko aiznest, tad nenes vispār. Pati esmu aiznesusi daudz jaunu grāmatu, un otrā dienā nevienas vairs nebija. Tas priecē, ka kādam tās noder. Un nesīšu vēl.
Normunds Rjabinovs:
– Mūsdienās, ja zīmīte nav pielikta, ko drīkst un ko nedrīkst likt, tad liek visu, kas lieks un nevajadzīgs, jo daudzi neapdomājas, vai kādam noderēs vai ne, ka tikai no liekā atbrīvoties. Protams, prieks par tiem, kuri saprot un ieliek kaut ko noderīgu un interesantu. Paši ar bērniem aizejam, turpat paskatāmies un atliekam atpakaļ, kad būs, ko ielikt, ieliksim, bet ne jau to, ko labāk makulatūrā nodot, ja nav kaut kas lasāms, tad labāk nelikt.
Jolanta Lukstiņa-Vitkovska:
– Arī aiznesām labu, jaunu un dārgu grāmatu cerībā paņemt kaut ko palasīt līdzvērtīgu un tad atgriezt. Bet diemžēl šī brīža grāmatu saturs liek vilties.
Kristine Tīna Grinberga:
– Tikai šī iemesla dēļ negribas likt savas grāmatas, jo diemžēl arī tās nu jau maksā 15 eiro un uz augšu. Protams, lasu daudz, patīk, bet nu 80. gadi galīgi nesaista un kur nu vēl, ja pēc tam savu nevari dabūt.
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”
Reklāma