Trauksmes cena

Pēdējie notikumi ikvienam var raisīt dažādas trauksmainas domas un emocijas. Tādas sajūtas kā trauksme, bailes, neziņa ir piemeklējusi daudzus manā paziņu lokā un, protams, arī mani. Katrs šajās dienās paudis savu attieksmi, kā uzskatījis par pieņemamu un pareizu, komentāros internetā, piedaloties publiskos mītiņos vai klusībā no konta ziedojot krīzes skartajām ģimenēm.

Cits iekšēji, cits ārēji pārdzīvojis virkni emociju, sekojot līdzi ziņām televīzijā, radio vai internetā. Ja lielus pārdzīvojumus, saraustītu miegu ir izjutuši cilvēki, ja tā var teikt, no malas, tad vai mēs varam iedomāties, kas notiek cilvēku galvās, kas pieredzējuši kara šausmas vai līdzpārdzīvojuši ģimenes locekļiem.

Veidojot ziņu materiālus, aprunājos ar vairākiem cilvēkiem, kuru radinieki dzīvo Ukrainā. Teikt, ka viņiem un viņu ģimenes locekļiem šobrīd ir emocionāli grūti, ir nepateikt neko. Tāpēc atsevišķos gadījumos izskanēja lūgums neminēt vārdu. To respektēju, jo saprotams, ka sabiedrības attieksme nekad līdz galam nav prognozējama, tā ne vienmēr būs līdzpārdzīvojoša, bet var izrādīties neiecietīga vai pat uzbrūkoša. Turklāt neviens otra ādā nevar ielīst, ir cilvēki, kas pārdzīvojumos vēlas palikt ar sevi un nealkst pēc žēlošanas.

Saistībā ar to biedrība “Skalbes” ir apkopojusi vairākus psiholoģiskās pašpalīdzības ieteikumus, lai iespējami vieglāk pārdzīvotu notiekošo: pieņem to, ka krīzē var būt dažādas izpausmes, var izmainīties ēšanas paradumi, miega daudzums, var būt garastāvokļa maiņas. Tu vari izjust trauksmi, aizkaitinājumu, bailes un daudzas citas emocijas. Šādas pārmaiņas ir normāla reakciju uz krīzes situāciju, taču, ja tas notiek ilgstoši, tad vajadzētu vērsties pēc palīdzības pie speciālista.

Vēl ir ieteikums samazināt laiku, ko pavada sociālajos tīklos un medijos. Zināt un būt informētam par notiekošo ir dabiska psiholoģiska vajadzība, jo tas mazina trauksmi par neziņu. Tajā pat laikā nepārtraukta un neierobežota informācijas skatīšanās vairo raizes un pastiprina trauksmi. Un tā ir patiesība, jo vairāk mēs uzņemsim informāciju par kritušajiem, ievainotajiem, sagrautajām ēkām, jo vairāk līdzpārdzīvojumu iznesīsim caur sevi, un tas noteikti nenāks par labu veselībai.

Tāpēc šajā informatīvās telpas gūzmā būsim īpaši vērīgi pret gados vecākiem cilvēkiem un bērniem. Šajās dienās, pieplokot pie ziņu raidījumiem, mēs nemaz neaizdomājamies, ka telpā atrodas arī bērni, kuri redzēto var paturēt zemapziņā un interpretēt pa savam. Ieteikumos ir minēts arī par šo, ja tas nepieciešams, pārrunā situāciju viņiem saprotamā un pieņemamā veidā. Šeit varam nonākt strupceļā, kā izskaidrot mazam bērnam karu. Teikt, ka mēs ar to nekad nesaskarsimies, ka tas ir tikai televizors un sveša tante gvelž kaut ko? Tā būs tā patiesība, vai man nāksies samelot? Atbilde ir vien Dieva ziņā.

Tāpēc saudzēsim garīgo veselību, nodalot to, ko mums ir iespējams kontrolēt, un to, ko mēs nevaram kontrolēt. Diemžēl nav iespējams paredzēt un novērst globālus notikumus, taču mēs varam kontrolēt savu dienas ritmu, saziņu ar tuviniekiem un piepildīt dienu ar notikumiem, kas mums ir labvēlīgi.