Tik tālu nu esam

Mūs gaida grūti laiki. Gan valsts mērogā skatoties, gan arī daudzos novados. Grūti tādā ziņā, ka vietvaras vairs nespēs būt kopā ar saviem iedzīvotājiem priekos un bēdās tā kā līdz šim (ja kāds tagad nodomā, ka nekādu tādu pašvaldības klātbūtni savā dzīvē nav jutis, tad tā gluži nav, vienkārši ir lietas, pie kurām ikdienā ir tik ļoti pierasts, ka tās pat nemana, piemēram, ielu un pašvaldību pārziņā esošo lauku ceļu uzturēšana, apstādījumu un zālienu kopšana publiskās vietās, piedāvātās iespējas apmeklēt kultūras un sporta pasākumus, skolas un bērnudārzi bērniem un tā tālāk un joprojām).

Lai kā negribu lietot šo vārdu, taču, dzirdot, lasot un arī rakstot par to, kas tagad notiek dažā labā novadā, prātā nāk salīdzinājums ar nabagmāju. Naudas pašvaldībām nav. Vispār jau ir (Smiltenes novada pašvaldības 2024. gada pamatbudžetā plānotie ieņēmumi ir
38 283 836 eiro, institūcija ar vairāk nekā 38 mil­joniem kontā taču nav nekāda nabagmāja!), bet, izrādās, to miljonu pietiek knapai izdzīvošanai, lai saviem iedzīvotājiem nodrošinātu pašus minimālākos pakalpojumus.

“Neredzu, ka Smiltenes novada pašvaldība var pildīt savas saistības pret darbiniekiem, valsti un sadarbības partneriem,” tā, atkāpjoties no Smiltenes novada domes priekšsēdētāja amata, nesen paziņoja Edgars Avotiņš, cilvēks ar gana lielu pieredzi pašvaldību darbā.

Viņa teiktais ir bīstams signāls visas Latvijas mērogā, kam vajadzētu pievērst uzmanību mūsu valsts vīriem un valsts sievām. Kamēr viņi Saeimā spriež, kā pārvaldīt valsti un kā sadalīt naudu nākamā gada budžetā starp visām jomām, tikmēr Latvija jau brūk un plīst pa vīlēm. Novadi grimst. Tā nav attīstība, ja tiek slēgtas mazās lauku skolas, ja uz jautājuma ir lauku tautas namu un bibliotēku pastāvēšana, ja pašvaldības darbs iedzīvotāju labā tiek optimizēts un nogriezts līdz minimumam.

Tas nav šodien dzimis “sāpju bērns”. Tās ir sekas daudzus gadus ilgai politikai, kuras rezultātā ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji emigrēja uz ārzemēm, kuras rezultātā dzimst arvien mazāk bērnu, un Latvija iztukšojas. Palikušo ir par maz, lai viņi ar saviem nodokļiem varētu uzturēt labklājību novados un valstī kopumā, tai skaitā uzturēt savas pašvaldības.

Smiltenes novads līdz šim skaitījās viens no spēcīgajiem reģionālajiem attīstības centriem Latvijā. Pro­blēmas ar naudu šīs pašvaldības budžetā ir ne tāpēc, ka deputāti un pašvaldības darbinieki to būtu izsaimniekojuši un izšķērdējuši. Tā notiek, jo vietvaras ienākumi vairs neatbilst reālajai dzīvei un pašvaldībai uzliktajiem pienākumiem. No savas puses saku paldies mūsu Smiltenes novada deputātiem un domes priekšsēdētājam, ka viņi par to neklusē, bet runā skaļi. Sabiedrībai ir jāsaprot, līdz kam esam nonākuši un kas mūs gaida.

Bet man no sirds ir žēl visu to plānoto attīstības projektu Smiltenes novadā, kas bija tik labi un kas nu paliek uz papīra, – Jāņukalna un Viedrades kvartāla attīstība Smiltenē, Apes un Raunas industriālie parki un citi, šādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.