Tas ir par traku

Vai tiešām? Jau tik tālu esam nodzīvojušies? Man acis kļuva platas, skatoties TV ziņu sižetu un uzzinot, ka Limbažu novada pašvaldība ieplānojusi likvidēt septiņas lauku bibliotēkas.

Vietvaras nodomus jau sākusi vētīt Kultūras ministrija un Latvijas Bibliotēku padome. Izskanējis aicinājums mainīt bibliotēku jomu regulējošos likumus un nostiprināt šo iestāžu funkcijas un vietu pašvaldību pakalpojumu tīklā, lai nepienāktu brīdis, kad bibliotēkas Latvijā masveidā aizver tāpat kā pasta nodaļas vai skolas.

Iemesls, kāpēc tā varētu notikt, ir satraucošs, par to trauksmi ceļ Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), – daudzos novados naudas problēmas ir milzīgas un arī bibliotēku tīkls no optimizācijas nav pasargāts. Jau šī gada budžetus Latvijas vietvarām bija grūti sastādīt bez deficīta, bet bez valdības palīdzības nākamais, 2025. gads finansiāli būs vēl smagāks, – precīzi neatceros, kuras ministrijas, Finanšu vai Ekonomikas, sanāksmē par to brīdināja LPS vadītājs Gints Kaminskis.

Mūsdienās bibliotēkas nav tikai vieta, kur lasīšanai paņemt grāmatas, avīzes un žurnālus. Tās ir arī digitālo pakalpojumu sniegšanas vietas, bet izpratnes trūkums par to ir viens no aspektiem, kas varētu apdraudēt šo iestāžu pastāvēšanu, uzskata nozarē strādājošie. Taču mani vairāk satrauc tas, ka tajās vietās, kur likvidētu bibliotēkas, cilvēki paliktu bez iespējas lasīt grāmatas, žurnālus, periodiku. Es dzīvoju novada centrā, Smiltenē, – nu šeit pašvaldība bibliotēku neslēgtu pat pie drūmākās budžeta situācijas, vismaz tā nekad nevajadzētu notikt. Taču, ja manas mājas būtu pagastā, kur bibliotēku likvidētu, es būtu šokā. Grāmatas lasu, kamēr vien sevi atceros (mamma stāstīja, ka kopš piecu gadu vecuma). Nevaru pat vienu nedēļu iztikt nelasot, un, pateicoties savai redzei pa diagonāli izlasīt gandrīz visu lappusi uzreiz, grāmatas burtiski “apriju” ātri vien. Ja nebūtu Smiltenes bibliotēkas, es būtu izmisumā. Regulāri pirkt jaunās grāmatas nevaru atļauties, tās ir dārgas.

Un domāju, tādu cilvēku, kuri lasa grāmatas un ir cītīgi bibliotēku klienti, joprojām ir daudz, neraugoties uz sociālo tīklu un “ātro” ziņu laikmetu. Kad Smiltenes bibliotēkā ir jauno grāmatu izsniegšanas diena, lasāmviela tiek momentā izķerta. Pati esmu ieradusies konkrētajā dienā drīz pēc pulksten 10, kad bibliotēka uzsāk darba dienu, un pēc jaunajām grāmatām priekšā jau ir bariņš cilvēku. Turklāt viena daļa grāmatu ir rezervētas iepriekš, pēc tām jāstāv rindā, gaidot savu kārtu.

Ja nebūs bibliotēku, nebūs cilvēku, kuri lasa, jo nebūs, ko lasīt, un, lūk, tas jau ir apdraudējums sabiedrībai un arī demokrātijai. Cilvēki, kuri lasa (nav runa par dažu teikumu ierakstiem sociālajos tīklos), domā patstāvīgi un spēj analizēt, jo grāmatu lasīšana arī stimulē prātu un uzlabo analītiskās spējas. Un šādiem cilvēkiem nevar ar karotīti iebarot kaut kam kaut ko vēlamo. Skolas jau slēdz. Ja slēgs arī bibliotēkas, tas būs ceļš uz mūsu sabiedrības degradāciju.