Taromāti ir klāt

Šonedēļ Latvijā oficiālu darbību uzsākusi ilgi briedusī dzērienu iepakojumu depozīta sistēma. Šur tur jau varam ieraudzīt taromātus. Ir labi, ka ikdienā ienāk jaunas lietas, kas kaimiņvalstīs darbojas jau gadiem un kļuvušas ikdienišķas. Mūsu veikalos ir nopērkamas arī pudeles, uz kurām ir Igaunijas un Lietuvas depozītsistēmas marķējums.

Valkas puses cilvēki (un ne tikai) zina, kā līdzīga sistēma darbojas, jo daudzi ir nesuši dzērienu iepakojumus tepat uz Valgu pie igauņiem. Pirms dažiem gadiem, pārnākot uz Valkas pusi, bieži apkārt dzirdēju runas – krāj pudeles ar depozīta marķējuma zīmi un tiksi pie brīvas naudas. Daudzi tā darot, turklāt vedot tukšo pudeļu maisus pat ar sabiedrisko transportu no attālākām vietām un viņiem šis brauciens atmaksājoties un paliekot arī kas kabatā. Tā izrādījās taisnība. Nolēmu, ka jāsāk krāt tukšās plastmasas pudeles arī man.

Pagāja kāds pusgads, un man jau divi pilni nopietna lieluma maisi ar tukšo taru. Devos uz taromātu Igaunijā, tā bija jauna un interesanta pieredze. Nodevu pudeles un pretī saņēmu čeku. Summu gan neatceros, bet tie bija desmit centi par pudeli.  Pēc šādas pieredzes tukšās pudeles automātiski sāku krāt. Kad tara bija iekrāta, devos uz igauņu pieņemšanas punktu atkal, bet tajā reizē tik labi neklājās, jo punktā pretī paņēma vien daļu no visas taras. Proti, tas bija taras nodošanas punkts, kur uzliek pudeli uz lentes, tā aizbrauc un tu gaidi, cik centus saskaitīs ierīce, bet lentes otrā pusē sēd cilvēks un novērtē taru, vai tā ir atbilstoša pieņemšanai vai ne. To, ka svarīgi nest nesalocītas un etiķeti nolasāmas pudeles, es zināju. Tātad, nostrādāja otrais variants, jo cilvēki mani jau brīdināja, ka pieņemšanas punktā var gadīties cilvēks, kurš šķiros pēc principa – savējais vai svešais. Izdzirdējis, ka es runāju latviešu mēlē, viņš automātiski nosprieda, ka gribu tikai “uzpelnīties”. Rezultātā paraudzījos apkārt – tur pieejamā nederīgās taras tvertne bija jau pilna. Tad sajutos tā dīvaini – visu darīju pareizi, bet iznācu ar tādu rūgtuma piegaršu. Man teica – brauc uz otru punktu, tur taru pieņemšanai novērtē tikai taromāts. Nebraucu, jo neba man nauda bija noteicošais, bet piedzīvojums kā tāds. Pēc šādas pieredzes pudeļu krāšana izbeidzās.

Izskanējis, ka Latvijā varēs nodot tikai tos iepakojumus, uz kuriem ir Latvijas depozīta sistēmas zīme. Tātad jau tagad skaidrs, ka Latvijā uzstādītie taromāti būs biznesiņš tikai tiem, kas savāc izmestu taru, bet visi pārējie varēs vienīgi atgūt savu iztērēto naudu atpakaļ. Nupat par šo jautājumu diskutēju ar paziņu, kura uz jauno sistēmu raugās skeptiski, piekodinot, ka noteikti būs cilvēki, kas nedosies uz taromātu pēc pārmaksātajiem centiem un nedošot šādu iespēju arī citiem, proti, pirms izmešanas miskastē, pudeli sabojājot vai saplacinot. Tā arī var gadīties un tad jau nebūs labuma ne pašam, ne Sašam. Kā sistēma darbosies, vai kļūsim zaļāki vai ne, to rādīs laiks.