Tā ir cilvēka atbildība

Dzīve mainās visai strauji. Arī attieksme pret dažādām lietām. Vecākā gadagājuma cilvēki atminēsies, ka kādreiz neviens par noziegumu neuzskatīja tikko dzimušu kaķēnu slīcināšanu. Tagad, paldies saprātam, tas ir kriminālnoziegums. Nevēlies savam kaķim pēcnācējus, ved pie vetārsta. Vairāk domājam arī par dzīvnieku labturību. Pērkot veikalā olas, es tiešām vairs neķeru lētākās, kaut naudu skaitu, bet skatos, lai tās nav sprostos turētu vistiņu olas. Šo biznesu neatbalstu. Labāk es pārmaksāju 50 centus par desmit olām, bet vēlos, lai arī vistas dzīvo savu dzīvi kaut cik “cilvēciskos” apstākļos.

Nesen pie manis viesojās draugi no Tallinas. Uzzināju, ka tūlīt, tūlīt draugs vērs vaļā peldbaseinu suņiem. Ko tikai neizdomā, ne? Jau pusotru gadu papildu suņu viesnīcai izveidots tāds kā suņu bērnudārzs vai skola. Bija tik interesanti klausīties, kā viņi tur ņemas, izprast atšķirīgo uztveri pret tik saprotamu mājdzīvnieku kā suni. Pie kājas, mierā, sēdēt! Kurš tad nezina, kā dresēt suni, bet te igauņi izveido suņu bērnudārzu, kur nevis dresē, bet attīsta dabīgās maņas. Metode gan ir aizgūta pasaulē. Latvijā, šķiet, vēl nekas tāds nav, taču galvenā doma – suņi, kas agri noņemti no mātes un ielikti cilvēku vidē, neattīsta savas galvenās maņas, kas palīdz viņiem adekvāti uzvesties un komunicēt ar citiem suņiem un cilvēkiem. Var arī teikt, ka suņus sabojā saimnieks. Aivars par piemēru minēja vilkus. Tie izskolo savu vilcēnu un tad palaiž kā vilku pasaulē. Kucēnu noņem dažu mēnešu vecumā, jo tas ir bizness. Tad nu cilvēks audzina suni kā bērnu, bet tas nav bērns, tas ir dzīvnieks. Vai otra galējība – dresē ar sāpēm un komandām, lai pakļautu un izaudzina agresīvu aizstāvi. Bieži taču redzam, ka suns ir līdzīgs saimniekam.

Suņu bērnudārzā saimnieks atved suni un atstāj skološanai. Sertificēti darbinieki ar viņu darbojas 4 vai 10 stundas. Saprotams, ka ved vairākas reizes, bet ne biežāk kā trīs reizes nedēļā. Visbiežāk sastopami nervozi suņi, kas rej uz visiem, kas nav saimnieks. Tas tāpēc, ka viņu pasaule ir viņš un saimnieks, kurš jāsargā. Ja vien kādreiz līdz Tallinai ceļš aizvedīs, noteikti aizdošos un uzrakstīšu par šo jaunpasauli – suņu bērnudārzu un baseinu.

Kamēr kaut kur domā, lai suņi labi justos un līdz ar to arī saimnieks, ir paralēlā pasaule, kur suns savu dzīvi nomoka ķēdē, nez par kādiem grēkiem. Viens un pamests. Tā saucamais saimnieks par savu uzdevumu uzskata vien ēdiena iemešanu bļodā. Ne jau suns ir jāmaina, bet cilvēks, kuram nav smadzeņu un sirds.

Diemžēl mums ir cilvēki, kuriem nav saprašanas un cilvēcības, un vajadzīgs likums, lai saprastu, ka dzīvnieks nav spainis, un pozitīvi, ka Saeimā top likums par liegumu turēt suņus ķēdē.