Svarīgi dzīvot harmonijā un nesaraut sevi gabalos

Katram dzīvē var pienākt brīdis, kad ir vēlēšanās mainīt ierasto vidi. Tas ir pārdomu brīdis, kurā jāapsver visi par un pret. Bet var arī vienkārši ļauties straumei un pieņemt iespējas un dāvanas, ko dzīve ir sagādājusi. Šo visu var attiecināt uz rīdzinieci Sandru Kajaku, kura uz lauku viensētu Ērģemes pagastā pārcēlusies pirms dažiem gadiem.

Lai gan saikne ar šo vietu ir bijusi jau ilgāku laiku, sākotnēji īpašums Omuļos ir bijis vien vairāk kā vasarnīcas perspektīva ‒ kā vieta, kur atbraukt atpūsties no Rīgas burzmas un ikdienas skrējiena.

Sandra dalās pieredzē, kas pa šiem gadiem ir mainījies un kā viņai izdevās atrast darbu laukos, turklāt strādāt savā pirmajā profesijā, ‒ to visu pirms gadiem pat grūti bijis iztēloties.

Atrod savu spēka vietu

Sandra ir dzimusi un augusi Rīgā. Vairāk nekā divdesmit gadus strādājusi starptautiskajā skaistumkopšanas un kosmētikas uzņēmumā. Kā pati saka, šajā laikā uzņēmumā paguvusi strādāt dažādās pozīcijās, sākot ar mārketinga jautājumu risināšanu līdz pat personāla apmācībām kā darbiniekiem, tā arīdzan klientiem.

“Darbs šajā uzņēmumā man ļoti patika, tas deva lielu starptautisku pieredzi, plašu redzējumu, komunikāciju ar cilvēkiem no visdažādākajām pasaules malām. Varu vien katram novēlēt dzīvē šādu iespēju saņemt un piedzīvot, pastrādājot līdzīgā darbavietā,” Sandra norāda un atklāj, ka darbs ir bijis gana dinamisks, – nereti viņa devusies komandējumos – pieredzes apmaiņas braucienos pa visām trim Baltijas valstīm.

Tas palicis pagātnē, jo jau otro gadu viņa strādā Ērģemes pamatskolā.

“Esmu caurcaurēm rīdziniece. Tomēr savu bērnību esmu pavadījusi privātmāju rajonā Teikā, Vairoga ielā, kur visapkārt cilvēkiem bija iekopti mazdārziņi, kas radīja sajūtu, ka atrodies tuvu dabai, piešķīra tādu īpašu šarmu šai vietai. Protams, vecmammai bija zaļie pirkstiņi, vienmēr ir bijis skaisti iekopts dārzs, – visu viņa mācēja izaudzēt. Vienmēr ar apbrīnu uz to visu lūkojos. Laikam tieši šādi tas latvieša kods tiek ielikts gēnos, ka kaut kad man arī vajadzēs to zemes pleķīti, kur rosīties dārzā, klausīties putnu balsīs un priecāties par sava darba augļiem. Katrs jau meklē un atrod to savu spēka vietu vai spēka avotu,” pārdomās dalās Sandra.

Lai gan par tiem gadiem nevienam negribas runāt, tieši pārkāpjot četrdesmit gadu slieksni, viņai radušās domas par kāda īpašuma apsaimniekošanu ārpus Rīgas. “Mani vienkārši sāka vilkt tuvāk pie zemes. Man šķiet, tas tā daudziem latviešiem ir diezgan raksturīgi. Meklējot īpašumu, pats svarīgākais bija, lai nebūtu ne no viena nekas jāaizņemas, jālien kredītos. Rēķinājāmies vienīgi ar to, ko varam atļauties no saviem iekrājumiem, kas būtu pa kabatai. Protams, tajā brīdī nebija arī domas par pārvākšanos, bet tādu variantu, kā kādu jauku spēka vietu atpūtai atvaļinājumu laikā vai, kā moderni saka, lai būtu tāda vasarnīcas māja.

Pirms tam apskatījām vairākus variantus arī citos novados. Iebraucot šajā viensētā Omuļos, bija sajūta – māja kā jau lauku māja. Ar savu vēsturi. Uzreiz apdzīvojama. Arī vieta jauka, nav gluži pagasta centrā. Bet punktu uz i, ka šī būs mūsu māja, uzlika pavisam kas cits. Lai cik tas dīvaini neizklausītos, tie bija iepriekšējie mājas saimnieki. Mums ar viņiem radās tāda emocionāla saikne, tieši tas arī visvairāk uzrunāja.

Proti, šeit dzīvoja divi brīnišķīgi cilvēki cienījamā vecumā. Saimniekam šī bija dzimtas māja, bet viņu radinieki nebija izrādījuši interesi par dzīvošanu un saimniekošanu šajā mājā. Saimnieka interesēs bija atstāt šo māju cilvēkiem, kas šeit turpinās uzturēt māju dzīvu, nevis ļaus tai aiziet nebūtībā. Pārņēmām mājas apsaimniekošanas stafeti ar laba vēlējumiem un ļoti jauku, sirsnīgu turpmāko sadarbību.

Bieži sazinājāmies gan ar kungu, gan viņa kundzi, tvērām pēc padoma par dažādām saimnieciskām lietām, mājas īpatnībām, par šo vietu un cilvēkiem. Mums kā ienācējiem patiesi bija daudz jautājumu. Diemžēl nu jau mājas bijušais saimnieks devies aizsaulē. Jāņa kungs mums vienmēr paliks siltās atmiņās,” stāstā dalās Sandra.

Kopš viņi apsaimnieko šo īpašumu, riņķī būs jau padsmit gadu. Vairākus gadus no Rīgas uz Omuļiem Sandra ar savējiem braukuši galvenokārt vasarās, bet, pienākot kovidlaikam, mērojuši ceļu arvien biežāk.

Šo gadu laikā mājā nav veikti kardināli remontdarbi vai pārbūve, vien dažādi uzlabojumi, tostarp pārbūvēta krāsns, ierīkots sanitārais mezgls, veikts kosmētiskais remonts. Bet viss vēl ir procesā, plānu, ko vajadzētu darīt, ir daudz.

Uz vietas šeit dzīvo aptuveni divus gadus. Dzīvesbiedrs strādā Rīgā, saikne ar galvaspilsētu nav zudusi.

“Tajā laikā, kad braukājām no Rīgas, bijām šeit sestdienās un svētdienās, nelikās nemaz tik traka tā braukāšana. Bija viss normāli, iekāp automašīnā un pēc nepilnām divām stundām esi galā. Protams, bija pie sevis arī iekšēji tāda doma – kādreiz nebūs jābraukā, dzīvošu visu laiku uz vietas.

Pienāca tā saucamais kovidlaiks, un tas arī piepildījās. Es domāju, ka tieši kovidlaiks daudziem kaut ko ņēma, bet daudziem arī kaut ko deva. Man tas daudz deva, jo tas bija laiks, kad vairāk laika varēju pavadīt šeit, man bija iespēja strādāt attālināti un beidzot baudīt nesteidzīgu dzīves ritmu,” Sandra papildina un atklāj, ka viņiem ir arī lolojumdzīvnieks. Pieklīdis kāds kaķis, kurš kļuvis par ģimenes mīluli un mājā ienesis gan svētību, gan savu kārtību.

Izdodas atrast darbu savā profesijā

Sandras stāsts ir par nonākšanu īstajā laikā un īstajā vietā. Kā viņa pati saka, viss notiek tā, kā tam jānotiek. Darbā viņas štata vienība tika likvidēta. Tad Sandra izmantoja iespēju pabūt bezdarbnieces statusā, līdztekus kaļot jaunus plānus, ko varētu darīt tālāk, pamatojoties uz savām vēlmēm un dzīves laikā apgūtajām prasmēm un zināšanām.

“Mana dzīves pieredze apliecina, ka teiciens – mūžu dzīvo, mūžu mācies – ir jāliek katram aiz auss, jo nekad nevar zināt, kurā brīdī var noderēt iegūtā izglītība. Un noteikti mācīties nekad nav par vēlu. Un pat tad, ja mūs pavada tāda sajūta – ai, man šis ir par grūtu, man vairs nav interesanti, tomēr jācenšas aiziet līdz galam.

Dzīvs piemērs. 1996. gadā pabeidzu Liepājas pedagoģijas augstskolu, ieguvu speciālā pedagoga un logopēda kvalifikāciju. Burtiski ar visām varītēm, piespiežot sevi pabeigt iesākto. Skolu pabeidzu, bet tobrīd man bija sajūta – es to nemūžam nedarīšu, nestrādāšu par skolotāju. Bet liktenim ir savs plāns,” uzsver Sandra, kura paralēli darbam skaistumkopšanas un kosmētikas uzņēmumā pamanījusies pabeigt trīs augstākās mācību iestādes, tostarp apgūstot zinības tirdzniecības un mārketinga jomā, kā arīdzan ieguvusi maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās un personāla vadībā.

No šī visa, dzīvojot laukos, noderējis tieši pedagoga diploms.

“Izglītība ir dzīves bagātība, ar kuru var un vajag lepoties. Domājot, ko vēlos darīt turpmāk, galvā radās tāds klikšķis – tepat Ērģemē ir vietējā pamatskola, varbūt vajadzētu pamēģināt iesoļot savā pirmajā profesijā un būtu vērts painteresēties, ja nu šeit vajag kādus papildspēkus.

Bija tāda interesanta sagadīšanās. Tobrīd aizgāju uz bibliotēku, man šķiet, ka vajadzēja izprintēt kādu dokumentu. Tur satiku jauko bibliotekāri Līgu. Tā vārds pa vārdam, viņa man saka – es tev iedošu direktores Gitas Avotes tālruņa numuru. Es viņai piezvanu un saņemu atbildi, – jā, skolā ir vajadzīgs speciālais pedagogs. Vienojamies, ka iešu pie viņas uz skolu ar visiem papīriem. Un tieši nākamajā dienā, kad man būtu jāiet uz sarunu, viņa tiek ievēlēta jaunā amatā, tieši tur, kur tagad ir – par domes priekšsēdētāju,” atminas Sandra.

Līdz ar nokļūšanu skolas dzīves ritmā, viņa ir pieņēmusi personīgu izaicinājumu. Klausoties Sandru, rodas sajūta, ka par darbu izglītības sistēmā viņai nav zudis pozitīvais skatījums.

Skolā ir divi speciālie pedagogi, viens koncentrējas eksakto priekšmetu pasniegšanā, bet Sandrai vairāk padodas humanitārie priekšmeti.

“Ar mācībām esmu bijusi saistīta ļoti ilgu laiku, apmācot pieaugušos. Bet strādāt ar bērniem – šī man ir jauna pieredze. Man gribas ticēt, ka sanāk atrast kopīgu valodu, ka šajā darbā es sniedzu savu pienesumu. Man ir paveicies. Esmu speciālais pedagogs, tas nozīmē, ka galvenokārt strādāju ar bērniem ļoti mazās grupiņās, viens pret vienu vai reizē ar diviem trim. Man ir prieks par katru no šiem bērniem, ka es redzu progresu. Tā ir tāda pievienotā vērtība manā darbā.

Zinu, ka citviet lielās skolas no šādiem “programmu bērniem” vēlas atteikties, jo nav jau īsti kas ar viņiem strādā stundās, bet viņiem tomēr vajag to individuālo programmu, lai viņi ietu dzīvē tālāk. Pēc tā, ko redzu skolā, sliecos domāt, ka būt skolotājam mūsdienās ir fantastiska misija un talants, jo jābūt spējām, lai, ejot līdzi laikam un straujajām pārmaiņām, saglabātu izglītību kā vērtību un spētu aizraut bērnus mācību procesam,” pārliecināta skolotāja.

Sandra uzsver, ka viņai ļoti paveicies ar kolēģiem, – viņi visi strādā kā saliedēta komanda un priecājas, ka Ērģemes skolā valda pozitīva gaisotne un dzīvība.

“Protams, nonākot skolas vidē, mani ir šokējušas arī vairākas lietas. Viena no tām, no malas paklausos starpbrīžos, kā savā starpā mūsdienās komunicē bērni. Nākas dzirdēt tādus četrstāvīgus vārdus, savstarpēju balss pacelšanu, ka reizēm ausis svilst. Visbiežāk tas tieši ir brīžos, kad bērni nonāk barā. Neizpaliek arī bravūra, kas liek domāt, ka šādi ir vēlme pievērst sev uzmanību, būt kaut kādā veidā pārākiem. Jā, var aizrādīt, bet ko tas daudz līdz, ja bērns apgriežas otrādi un viss sākas no gala.

Ir skumji un baisi vienlaicīgi, jo pedagogiem jau nemaz nav tādu efektīvu rīku, lai šo situāciju mainītu. Mēs runājam par vārdu mobings. Šeit nav runas par mobingu pret bērnu, bet mobingu pret skolotājiem. Un es nedomāju tikai mūsu skolu, šādas ainas ir arī citviet,” pārdomās dalās Sandra.

Omuļos – prezidenta stādīts ozols

Sandra liek uzsvaru uz daudzām lietām. “Dzīvojot šeit uz vietas, es biju pozitīvi pārsteigta par tā saucamo varas tuvumu parastajam iedzīvotājam. Kaut ko tādu pat iedomāties nevarēju. Jebkurā brīdī varējām sazvanīt pārvaldes vadītāju, runāt par jebkuru sasāpējušu vai risināmu jautājumu. Man kā ienācējai tas bija milzīgs atspaids un atbalsts – vienmēr atsaucīgs cilvēks, kurš gatavs sniegt padomu. Ne vienmēr bija jāzvana, atlika tikai kādam mūsu pagasta “WhatsApp” grupiņā kaut ko ieminēties, tā viņš uzreiz sniedza atbildi un centās risināt situāciju, vai tas ir agri rītā, kad viss ciems paliek bez elektrības, vai vēlu vakarā. Tas vispār ir nenovērtējami.

Man tīri personīgi ir ļoti žēl, ka mūsu jaukais pārvaldes vadītājs Pēteris Pētersons atstāja šo amatu. Vai kādreiz nāks vietā tāds cilvēks, kurš tik ļoti iestāsies par vietējiem cilvēkiem, ir pamats šaubām,” viņa uzsver.

Par vienu no spilgtākajiem notikumiem aizvadītajā gadā Sandra min Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča darba vizītes apmeklējumu Valkas novadā. Prezidents viesojās arī Omuļos, kur, vietējo iedzīvotāju mudināts, iestādīja ozolu. Kā pats izteicies, izdarījis kādu labu darbu šajā pusē.

“Patiesībā šis ir stāsts par vietvaras sasniedzamību, par to, ka jārīkojas šeit un tagad. Uzzinājām, ka prezidents ar pavadošo personālu burtiski brauks garām mūsu mājām, dosies pie vietējā uzņēmēja. Sazinājāmies ar pārvaldes vadītāju, kurš arī atbalstīja mūsu ideju un deva zaļo gaismu rīkoties.

Mums, trim vietējām dāmām, radās ātrā ideja, ka vajadzētu uz ceļa apturēt prezidenta auto, lai šī diena paliek atmiņā uz ilgu laiku. No Strenču kokaudzētavas sagādājām stādu – īpašas šķirnes ozolu, ceļa malā uzklājām nelielu galdu un sagaidījām prezidentu. Viss izvērtās veiksmīgi, prezidenta auto apstājās, sasveicinājāmies un kopā ar prezidentu stādījām koku.

Par šo notikumu vēl atgādina arī dēļa plāksnīte, uz kuras prezidents mums pat atstāja autogrāfu. Kopsim un lolosim šo ozolu – tagad Omuļos ir paša prezidents stādīts koks. Ar šo stāstu esam īpaši,” stāsta īso versiju izklāsta Sandra.

Dzīvot tieši šeit un tagad

Taujāta, bez kā laukos neiztikt nekādi, Sandra uzskaita vairākas lietas: pozitīva uztvere, atvērtība visam jaunajam un nebijušajam, spēja adaptēties jaunā vidē, gatavība apgūt kaut ko jaunu, līdz šim nebijušu. Ja jāpiemin materiālie resursi, tad laukos neiztikt arī bez personīgās automašīnas, lai varētu nokļūt darbā, uz veikalu un ne tikai.

Sandrai patīk iepazīt apkārtējās pilsētas, jo īpaši viņa novērtē Igaunijas tuvumu, – arī tur jau viņai ir savi iemīļotākie veikali un apskates vietas. Vairākas reizes bijusi Tartu, apmeklējusi muzejus. Brauks vēl, jo tur noskatījusi jaunus pieturas punktus.

“Es mēģinu dzīvot tieši šeit un tagad. Tieši šādu dzīves pieeju parasti iesaka psihologi. Varbūt tas skan ideālistiski, bet es protu saskatīt tos milzīgos plusus, kas ir, dzīvojot šeit. Numur viens tas ir nesteidzīgais dzīvesveids. Šo jau minēju pie iemesliem, kādēļ pieņēmu lēmumu par pārvākšanos. Tas mani harmonizē kā cilvēku, palīdz sevi nesaraut gabalos.

Šeit ir sajūta, ka katrā ikdienas darbībā vari sinhronizēties ar dabu, dabā notiekošajiem procesiem. Jau vairākus gadus ziemā barojam putnus. Pavasarī redzu, kā mostas zāle, kukaiņi, dārzā kokiem plīst pumpuri. To nevar aizstāt ne ar kādiem mantiskiem labumiem. Žēl ir to cilvēku, kuri par visām varītēm raujas uz visām pusēm, nesaudzējot sevi,” pārliecībā dalās Sandra.

APTAUJA: https://poll.app.do/vai-laukos-ir-viegli-atrast-darbu-sava-profesija

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.