Svarīgāk, kā pasaules kalnus gāzt

Ir kādi svētki, kas ir visiem, jo mums visiem ir mātes, tikai vieniem šajā, citiem – viņā saulē. Un šie svētki ir Mātes diena, kas būs pavisam drīz, svētdien, 12. maijā.

Laiks joņo tā, ka reizēm ilgi nav laika distancēties no ikdienas darbiem un vienkārši padomāt par savu dzīvi, par sev tuvajiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem. Tomēr Mātes diena ir, vismaz tai vajadzētu būt tādai kā grāmatzīmei, ko uz brīdi ielikt savas dzīves grāmatā un ieskatīties sevī. Izvērtēt, kāds esmu bijis bērns savai mammai, un kāda mamma ir (bijusi) man neatkarīgi no tā, cik vecs es esmu. Sievietēm tas ir vēl cits jautājums, – kāda mamma esmu saviem bērniem, vai sniedzu viņiem visu labāko, ko spēju, vai pietiekami labi audzinu viņus par labiem cilvēkiem.

Man Mātes diena nu jau pāris gadus būs ar skumju noskaņu. Pie savas mammas Mātes dienā iešu uz Smiltenes kapiem, un tad apstāties skrējienā sanāk gribot negribot.

Tas, ko no savas pieredzes mātes un meitas attiecībās varu teikt, – lai kā dzīves laikā būtu gājis, lai kādi strīdi un nesaprašanās bijušas, tad, kad mammas dzīve jau tuvojas mūža robežai, tu saproti, cik viņa ir svarīgs cilvēks tavā dzīvē un ka tu viņu mīli. Un labi, ka šī atklāsme nāk ātrāk, nevis tad, kad zārkam jau uzbērtas trīs saujas smilšu un labus vārdus savai mammai pateikt un viņu samīļot ir par vēlu. Bet, ja tas izdarīts, mammai vēl esot šajā saulē, tad sirdī ir miers arī tad, kad viņas vairs nav.

Šo smeldzīgāko Mātes dienas aspektu man sanāk akcentēt gribot negribot, jo piederu tai paaudzei, kuras vecāki ir ļoti cienījamos gados un dzimtas iepriekšējās sievietes, mūsu mammu mammas, mūsu vecmammas, jau sen ir tur, kaut kur, debesīs. Taču reizēm viņas tāpat atnāk apciemot sapņos. Vismaz man tā ir. Kaut ko grib teikt? Par kaut ko brīdināt?

Un tieši par vecmāmiņām aizdomājos, nejauši kā cita meklējumos uzejot Ārijas Elksnes dzejoli “Mātei”. Tajā ir arī šādas rindas: “Tu stāvi sīka, salīkusi, / balts lakatiņš un spieķītis, Un tikai atpakaļ vien skaties / Un brīnies: – Vai tad tas jau viss? Cik sen, kopš iesvētību rītā / Tēvs bēro zirgu ratos jūdz, / – Pa kuru laiku divos karos / Un tik daudz radu bērēs būts?”

Mātes diena ir arī vecmāmiņu diena. Manas bērnības atmiņās tieši viņas, nevis mamma, ir palikušas spilgtākas. Mammām, kad bērni mazi, tāpat savi darbi ejami un skrienami. Vecmāmiņām bija vairāk laika čubināties ar mazbērniem. Lai varētu doties pensijā, viņām nebija jāstrādā tik ilgi kā mūsdienu omēm. Un, kaut tik daudz gadu pagājis, joprojām labi atceros, kā bērnībā ar savu Smiltenes vecmammu lasījām dzeltenās sviesta bumbas (saulpurenes) pļavā pie Abula upes vai kā viņa pacietīgi ar mani spēlējās, atnākusi mani auklēt. Atceros arī lauku vecmammu, darbos salīkušu muguriņu, tekam pa pagalmu, sagaidām ciemos, klājam galdu.

Manuprāt, Mātes diena mammām nav tikai svētki. Tā ir arī diena, kad viņām apzināties savu misiju un saprast, – visus pasaules kalnus nekad nenogāzt, par tiem daudz svarīgāks ir laiks, kas pavadīts kopā ar saviem bērniem. Bērni to neaizmirsīs. Domāju, nekad.