Baiba Vahere
Smiltenes tehnikuma jaunajam direktoram Rolandam Aģim šis mācību gads iesācies īpaši darbīgi. Taču kā izcilam stratēģim un plānotājam, viņam arī vislielākajā aizņemtībā ir sava kārtība, kas palīdz turēt roku uz pulsa par visām dzīves jomām. Direktors no sirds lepojas ar Smiltenes tehnikuma kolektīvu. Ar to saistīti daudz plāni un ieceres. Bet dienas beigās visa viņa uzmanība pieder ģimenei, kurā aug trīs bērni. Saskaņā ar Rolanda dziļāko pārliecību – šīs dzīves galvenie virzītājspēki ir mīlestība, spītība un neatlaidība. Viņam svarīgi, lai par katru paveikto darbu būtu gandarījums, lai tehnikuma audzēkņi un darbinieki uz skolu nāk ar prieku. Bet visiem latviešiem pirms Saeimas vēlēšanām Smiltenes tehnikuma direktors iesaka iztaisnot mugurkaulu un atcerēties – Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai.
Ar kādām atziņām un pārdomām Jums sācies jaunais mācību gads? Lielākās ieceres, kuras 2022./2023. mācību gadā plānojat realizēt?
– Priekšā daudz darbu. Pamazām iepazīstot situāciju, izkristalizējušās jomas, pie kurām vairāk jāpiestrādā. Administratīvajā jomā nopietnu darbu prasīs nesenie grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, iedziļināšanās darbinieku pienākumu aprakstos. Jādomā arī par paaudžu maiņu, jauno skolotāju piesaistīšanu. Šobrīd tehnikumā brīvu vakanču tikpat kā nav, bet pedagogi strādā ar pārslodzi.
Ja runājam par mācību programmām, daudz jāstrādā pie divu profesiju – lopkopības tehniķa un hidrobūvju būvtehniķa – modernizēšanas. Lopkopības tehniķa profesiju ļoti atzinīgi novērtē pieaugušie, kuri izvēlas mūsu mūžizglītības piedāvājumus, bet jaunieši pret to joprojām izturas diezgan rezervēti.
Jaunajā mācību gadā turpināsim vēl lielāku vērību pievērst praktiskajām mācībām uzņēmumos. Iesim vairāk darba tirgū, sadarbosimies ar uzņēmējiem, lai tas, ko mācām skolā, atbilst jaunākajām tendencēm uzņēmumos. Tāpat darām visu iespējamo, lai jaunieši prakses laikā apgūtu prakses programmā paredzēto, nevis būtu kā lētais darba spēks.
Būvniecībā, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un energoresursu cenu ārkārtējo pieaugumu, šis būs klusāks un mierīgāks gads. Vajadzīgs laiks, lai mierīgi izvērtētu situāciju un atspertos lielākam izrāvienam nākotnē. Taču skolai izstrādāta stratēģija. Saskaņā ar to arī soli pa solim iesim uz priekšu.
Skolas sirdspuksti ir skolēni, stiprums – skolotāji. Kā šogad gāja ar jauno audzēkņu uzņemšanu? Vai ir būtiskas izmaiņas skolotāju kolektīvā?
– Šoruden mācības tehnikumā sāka 260 pirmo kursu audzēkņi, skolā kopā mācās vairāk nekā 800 audzēkņi. Augustā noslēdzās uzņemšana pieaugušo izglītības programmās. Šobrīd Valsts izglītības attīstības aģentūrā (VIAA) tiek izskatīta pretendentu atbilstība uzņemšanas noteikumiem, bet pieteikumu bija ļoti daudz.
Ņemot vērā to, ka tehnikums piedāvā vairākas nacionālas nozīmes izglītības programmas, arī šajā mācību gadā pie mums mācīsies jaunieši no visas Latvijas.
Runājot par skolotāju kolektīvu, varu būt ļoti lepns. No sirds priecājos par kolēģu darba sparu, par to, ka viņi jau vasarā bija gatavi nākt runāties un risināt jautājumus. Laika gaitā jau visi kādreiz pagurstam, pačīkstam, bet tad, ja vajadzīgs ātri atrisināt kādu nozīmīgu jautājumu, visi bez vārda runas mobilizējas un izdara. Nevis šā tā, bet pēc labākās sirdsapziņas.
Šoruden tehnikumā sākuši strādāt arī septiņi jauni skolotāji – Lauma Dišlere, Līga Vabulniece, Laura Pope, Ilze Celenberga, Lotārs Grīnbergs, Renārs Žeļezkins un Dainis Rungulis. Lauma Dišlere māca ķīmiju un dabazinības, Līga Vabulniece fiziku, Laura Pope – ekonomiku, Ilze Celenberga – latviešu valodu, Dainis Rungulis – lopkopību, bet Renārs Žeļezkins un Lotārs Grīnbergs strādā būvniecības mācību programmu nodaļā.
Vai kļūt par direktoru, skolotāju ir Jūsu bērnības sapnis? Uz kurām izglītības iestādēm dzīve Jūs laika gaitā aizvedusi 1. septembrī?
– Ja man kāds pirms desmit gadiem teiktu, ka būšu tehnikuma direktors, noteikti par to pasmaidītu… Taču Smiltenes tehnikumā strādāju sesto gadu un, raugoties no izaugsmes viedokļa, pieteikšanās konkursam uz direktora amatu bija tikai likumsakarīgs solis. Sāku kā dažādu projektu vadītājs, pēc tam gadu vadīju būvniecības un mašīnzinību mācību programmu nodaļu.
Manas izglītības iestādes. Pirmā no tām ir Naukšēnu vidusskola. Pēc devītās klases aizgāju uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Tad sekoja studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) sociālo zinātņu fakultātē. Latvijas Universitātē (LU) ieguvu pedagoga sertifikātu un atgriezos Naukšēnos, kur sociālās korekcijas izglītības iestādē “Naukšēni” strādāju par režīma uzraugu un internāta skolotāju.
Kāds Jūs pats bijāt kā bērns, skolēns – rātns, kārtīgs un paklausīgs vai arī vairāk sevi šodien redzat tajos “fiksajos”, palaidnīgajos, “ar radziņiem”? Kas Jums visvairāk patīk bērnos un jauniešos?
– Biju delveris un piedzīvojumu meklētājs. Bērnībā dzīvoju pedagogu mājā, kur toreiz bija ļoti daudz bērnu. Kopā ar viņiem bieži sēdējām rindā “uz pieņemšanu” pie direktora vietniecēm audzināšanas un izglītības darbā. Mamma ir pedagogs ar 40 gadu stāžu. Sirds dziļumos jau nevēlējos viņai taisīt “blamāžu”, bet vecāki pa dienu bija aizņemti un mēs, bērni arī…
Tā ka šobrīd labi spēju iejusties gan tajā, kā pasauli uztver lauku, gan pilsētas puiši. Un ļoti labi saprotu arī tos “nepareizos”, “ar radziņiem”. Kas man bērnos un jauniešos visvairāk patīk? -Droši vien, viņu nebeidzamā degsme visu izzināt, enerģija, bērnības naivums, bezrūpība un dzīvesprieks. Kas var būt skaistāks par iespēju viņiem palīdzēt sasniegt viņu mērķus? Atrašanās starp jauniešiem neļauj “iesūnot”, atslābt, liek kustēties un iet līdzi laikam.
Ko Jūs esat mācījies no saviem vecākiem?
– Ar tēvu bija viegli. Viņu nokaitināt bija ļoti grūti, bet tad, ja tas izdevās, uz atlaidēm varēja necerēt. Kad augām, viņš bija stingrs. Bet no tēta noteikti esmu mantojis mērķtiecību un konkrētību. Ja runājam par lietām, tad konkrēti, nevis aplinkus, “caur puķītēm”. Mamma ir ļoti sirsnīga un iejūtīga. Var tikai apbrīnot viņas nervus, jo abi ar brāli, kurš tikai divus gadus vecāks par mani, regulāri pārbaudījām viņas pacietību. Bijām kā divi Lennebergas Emīli.
Kādi ir Jūsu vaļasprieki, iedvesmas avoti?
– Mani lielākie iedvesmas avoti noteikti ģimene un jau no bērnības sports. No sporta veidiem sirdij vistuvākais ir volejbols, kuru spēlēju jau 30 gadus. Tas arī vairāk vai mazāk atvedis uz Smilteni.
Pēdējā laikā gan sports pabīdīts mazliet maliņā, viss brīvais laiks tiek veltīts ģimenei. Meita Luīze mācās otrajā klasē, dēlam Jēkabam ir divi gadi un viņš šoruden sāka iet bērnudārzā, bet jaunākajam dēliņam Ernestam ir pusgadiņš. Viņa galvenais uzdevums ir braši augt.
Jums ir dzīves moto, atziņas pēc kurām cenšaties vadīties?
– Ir principi, kurus nekad nepārkāpju, un vienmēr esmu dzīvojis ar pārliecību, ka jebkurš labs darbs un neatlaidība agri vai vēlu atmaksājas un nes augļus. Nepiederu tiem, kas plūst pa straumi un piekrīt sabiedrībā dominējošajam viedoklim. Arī vecāki vienmēr rosināja domāt kritiski un paturēt prātā, ka jebkurai medaļai ir nevis viena vai divas, bet vairākas puses. Jā, ir jāieklausās un jāpieņem arī citu viedokļi, bet vienmēr jābūt savai nostājai.
Pēdējā laikā tik bieži dzird, ka pasaulē viss jūk un brūk. Kas, Jūsuprāt, ir galvenās vērtības, uz kurām balstās pasaule, kas cilvēka eksistencei piešķir jēgu?
– No klasiskām vērtībām tā noteikti ir mīlestība. Mūsu ģimeni vienmēr saturējusi kopā mīlestība, sirsnība un rūpes vienam par otru. Otrs valis, uz kuriem balstās šī pasaule, manuprāt, ir patiesums un atvērtība. Mūsdienu sabiedrībā ir ļoti modē valkāt dažādas maskas. Cilvēki, izejot no mājām, pielāgojas situācijai un uzliek atbilstošas maskas. Tā ir daudz vieglāk, nekā būt patiesiem un godīgiem. Cik ir to, kas patiesi vadās pēc principa “vīrs un vārds”? Skumji, bet patiesumu un godīgumu šodien bieži nenovērtē.
Trešā vērtība, kas mūsdienās arī strauji zūd, ir empātija. Iespējams, tas ir straujais dzīves temps, kas cilvēkiem neļauj apstāties, lai saredzētu un sadzirdētu vienam otru. Viens pajautā, kā tev iet, otrs atbild: “Labi!” Un ar to arī saruna galā. Mūsdienu urbānajā pasaulē izplēnējusi kopienas sajūta, kas vienoja mūsu senčus.
Cik lielā laika griezumā Jūs plānojat savu nākotni?
– Privātajā dzīvē, ikdienišķas lietas pārāk neplānoju. Dzīves ritms ir tik straujš, ka katru dienu kaut kas mainās. Personiskajā dzīvē pats būtiskākais ir sasniegts. Man ir ģimene, mīloša sieva un trīs brīnišķīgi bērni. Esmu bezgala pateicīgs savai sievai, jo audzināt trīs bērnus – tas nav ne viegli, ne vienkārši.
Protams, tādas pragmatiskas lietas kā ģimenes budžets un lielāki pasākumi ir jāplāno, bet ikdienā mājās šobrīd viss vairāk vai mazāk pakļauts bērniem un tam, lai viņus izaudzinātu un izskolotu.
Savukārt, runājot par plānošanu darba kontekstā, tehnikuma attīstības virzieni un investīciju stratēģija ir izstrādāta. Tagad tikai jāstrādā, lai visu iecerēto īstenotu.
Cik būtiski profesionālajā darbībā gūt prieku?
– Kaut ko darīt tikai darīšanas dēļ – tas ir tas pats, kas nedarīt neko. Uzskatu – ja par paveikto neizjūti gandarījumu un prieku, tad šādam darbam nav jēgas. Tā tas ir jebkurā jomā.
Kā skolas direktoram man vislielāko gandarījumu sagādā tas, ja redzu, ka jaunieši un kolēģi nāk uz skolu ar prieku.
Arī pirms tam, vadot dažādus projektus un būvniecības nodaļu, audzinot sev uzticēto kursu, vienmēr centos strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Līdz ar to, atskatoties uz paveikto, nevaru nosaukt kaut ko vienu, par ko būtu īpašs gandarījums. Turklāt – katrā dzīves posmā man blakus bijuši kolēģi, kuri atbalstījuši un palīdzējuši augt gan profesionālajā, gan cilvēciskā ziņā. Ikvienam no viņiem esmu un vienmēr būšu no sirds pateicīgs. Jā, direktora amatam lielā mērā mani izskoloja un sagatavoja Smiltenes tehnikuma kolektīvs.
Vai Jums ir svarīgi ar savu darbu mainīt pasauli?
– Viennozīmīgi.
Katram ir sava panākumu definīcija. Kāda ir Jūsējā?
– Neatlaidība, ieguldītais darbs un darbīgais tehnikuma kolektīvs, kas arī tad, ja būs kādas grūtības, nepadosies, bet darīs visu iespējamo, lai panāktu iecerēto.
Piekrītat, ka veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš prot uzcelt māju no sprunguļiem, ko citi izmet viņa ceļā?
– Jā.
Vai, ejot uz vienotu mērķi, var jebkuru grupu padarīt veiksmīgu?
– Ja šai grupai ir vienots mērķis, tad noteikti var.
Kāds, Jūsuprāt, ir izglītības iestādes un pedagoga galvenais uzdevums?
– Profesionālajā izglītībā tas ir sagatavot zinošus, darba tirgū vajadzīgus jaunos speciālistus. Bet, ja skatāmies plašākā mērogā, būt skolotājam – tā ir misija. Protams, ir svarīgas akadēmiskās un profesionālās zināšanas, bet tikpat nozīmīga ir arī t.s. sirds izglītība, spēja iedvesmot jaunieti vispusīgai attīstībai, pašpilnveidei un izaugsmei visa mūža garumā. Jaunietim jāsaprot: izpildīt minimālo programmu var katrs. Bet darba tirgū vienmēr augstāk novērtēs tos, kuri domās plašāk, riskēs un meklēs nestandarta risinājumus, spēs izdarīt vairāk, nekā no viņiem prasa. Tie, kas aprobežojas ar minimumu un gatavi apgūt tikai pamatlietas, sevi padara par pelēko masu, izpildītājiem.
Publiskajā telpā ļoti daudz runā par veiksmi. Visi jaunieši grib būt veiksmīgi. Taču to var panākt tikai cilvēks ar savu viedokli, attīstītu kritisko domāšanu un spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus. Jā, protams, jāuzklausa un jāizvērtē arī citu viedokļi, bet tas nenozīmē skriet līdzi “pelēkajai masai”. Soli pa solim ejot pretī savam mērķim, neizpaliks arī veiksme. Šobrīd sabiedrībā dominē patērētāja kults, kas rosina vairāk pelnīt, pēc tam vairāk tērēt, iegādāties aizvien dārgākas lietas, braukt aizvien tālākos ceļojumos utt. Strādājot ar jauniešiem, redzu, ka daudziem no viņiem pietrūkst pamatzināšanu par finanšu pārvaldību, konkrētu mērķu tuvākai un tālākai nākotnei. Gandrīz visi vēlas baudīt jaunību. Tas arī jādara, bet tā, lai ar dažām nepārdomātām izvēlēm pēc tam nenogrieztu ceļu uz lielākiem mērķiem. Ja iegādājies automašīnu, māju vai dzīvokli, jāparedz arī tas, cik maksās to uzturēšana. Taču bieži vien visa pirmā lielākā peļņa tiek ieguldīta dārgā mašīnā, naudas transportlīdzekļa uzturēšanai nav, rezultātā mašīna jau pēc īsa laika ir notriekta un visi ieguldītie līdzekļi vējā. Tad vēl nepārdomātas kredītsaistības un līdz ar to ne viens vien aizbrauc peļņā uz ārzemēm, pat nepabeidzot skolu. Tāpēc vienmēr iesaku jauniešiem izveidot dzīves plānu, pie kura arī pragmatiski turēties. Lai dažādi sīkie mērķīši neatbīdītu aizvien tālāk būtiskākās ieceres, kuru piepildījums sniedz ilgtermiņa gandarījumu.
Izglītības sistēma Latvijā. Kuri jautājumi, Jūsuprāt, visvairāk “kliedz” pēc risinājuma?
– Risināmo jautājumu ir ļoti daudz. Protams, gribētos, lai pedagogi par savu darbu piedzīvotu lielāku materiālo gandarījumu, lai skolotāja darbam atkal būtu augsts prestižs. Valsts izglītības iestādes atalgojuma ziņā diez vai jebkad spēs konkurēt ar privāto sektoru, bet skolotājiem mūsu jaunās paaudzes izaugsmē, nākotnes sabiedrības veidošanā ir ļoti būtiska loma un to nedrīkst nonivilēt. Apzinoties šīs profesijas nozīmīgumu, jauniešiem vajadzētu rauties mācīties par skolotājiem. Taču, lai tā notiktu, diemžēl, vēl tāls ceļš ejams.
Vai esi režīma, disciplīnas cilvēks?
– Režīma – tas būtu par skarbu teikts. Man patīk stabilitāte un konkrētība. Gandrīz visās jomās ir sava kārtība, kādā organizējami dažādi procesi. Piemēram, kārtība, kādā tiek rakstīti projekti vai organizēta būvniecība. Tā, protams, nepieļauj atkāpes.
Ja Jums ar vārdiem būtu jāuzglezno pašportrets. Kurus atslēgas vārdus izvēlētos?
– Spītīgs kā āzis. Spītība un neatlaidība, ko ieaudzināja vecāki, pēc tam sporta ģimnāzijā, tā man vienmēr ir palīdzējusi sasniegt iecerēto. Kādreiz varbūt ne līdz galam, bet tomēr soli pa solim tuvoties tam, ko vēlos.
Mēdz teikt: muskulis trenējas tad, ja sāp. Tā ir?
– Jā. Gan fiziski, gan arī filozofiskā ziņā.
Šis rudens Latvijai nozīmīgs ar Saeimas vēlēšanām. Arī daudzi tehnikuma audzēkņi jau sasnieguši vecumu, kad var iet balsot. Daži jau zina, par ko, citi vēl šaubās. Pēc kādiem kritērijiem Jūs vadīsieties?
– Arī šajā jomā nepieciešama jau minētā kritiskā, pragmatiskā domāšana. Jebkurš jauns prāts ir viegli ietekmējams un populistiskās partijas to, protams, cenšas izmantot. Tāpēc ar jauniešiem jārunā par to, kā tiek veidota valdība. Jārosina viņus iepazīties ar partiju programmām, paskatīties, cik daudz no iepriekš solītā izpildīts. Ir jāzina, kādu nozaru pārstāvji konkrētajās partijās pārstāvēti, jāanalizē viņu stratēģija un līdz šim pieņemtie lēmumi.
Jauniešiem jābūt politiski un sabiedriski aktīviem un jāsaprot, ka cilvēki, kurus ievēlēsim, būs mūsu visu nākotnes veidotāji. Būt politiski aktīvam nenozīmē tikai aiziet uz vēlēšanām. Par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem jārunā arī ikdienā.
Kas būtu jādara latviešu tautai, lai tā atbrīvotos no pagātnes sārņiem un upura sindroma, lai pieaugtu spēkā un mīlestībā?
– Jāiztaisno mugurkauls. Tas nekad nav bijis un nebūs viegli un ērti. Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai. Ko dara kārtīgs saimnieks, ja kāds darbinieks viņa saimniecībā strādā cūcības, ir negodīgs un nepilda solījumus? Ja nevar citādi, ņem dakšas un izdzen viņu no savas sētas laukā.
Tā ir katra paša izvēle: iegādāties vēžus, kas jau reiz sagādājuši vilšanos, vai pateikt: “Nē!” un neuzķerties uz lētiem solījumiem un preces iesaiņojuma jaunā un skaistā dizaina.
Jebkurš politiskais spēks vilks deķīti uz savu pusi, bet tauta ir tā, kas ievēl Saeimas deputātus. Un tas ir ļoti atbildīgs lēmums.
Ja šobrīd uz Saeimas deputāta amatu var pretendēt cilvēks ar pamatskolas izglītību, tad vienīgais, ko varam darīt, par viņu nebalsot. Bet nākotnē noteikti kritiski jāizvērtē prasības augstākajām amatpersonām, kuram uzticam pieņemt valstiski nozīmīgus lēmumus.
Jūsu vēlējums savam kolektīvam, audzēkņiem un viņu vecākiem jaunajā mācību gadā.
– Izturību un vēlreiz izturību! Mūsu kopīgajā ceļā būs daudz izaicinājumu. Tāpat šobrīd nevaram komentēt turpmāko globālās pandēmijas ietekmi. Taču pats dārgākais, kas mums dots, ir laiks. Piepildīsim to ar pozitīvām emocijām, ar mīlestību, ar sirsnīgām un atklātām sarunām, pavadīsim vairāk laika kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Būsim atvērti viens pret otru un tad noteikti atradīsim atbildes arī uz visiem attiecīgajā brīdī aktuālajiem jautājumiem.
Reklāma