Skolēnu dalība kartupeļu talkās – vēl šodien dzīva tradīcija

Aizvadītajā piektdienā, kad laikapstākļi īpaši lutināja, Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas programmu realizācijas vietas Trapenē skolas bērni, vecāki un skolotāji piedalījās kartupeļu talkā. Rudens ražas laikā tā ir tradīcija, ko skolā izdevies saglabāt gadu no gada, pat neraugoties uz Trapenes skolas reorganizāciju.

Arī šajā mācību gadā bērni kopā ar vecākiem, skolas darbiniekiem devās uz Liepiņu ģimenes saimniecību, lai piedalītos kartupeļu talkā. Ar šo saimniecību skolai izveidojusies sadarbība jau vairāku gadu garumā.

Viņu saimniecībā kartupeļu raža padevusies ļoti laba, tāpēc prieks bijis visiem – gan saimniekiem, gan talciniekiem. “Piedalīšanās kartupeļu talkā turpinās gadu no gada, neskatoties, cik kupls bērnu skaits mūsu skolā mācās. Lieli palīgi un atbalsts mūsu mazajiem ķipariem ir viņu vecāki, kuri spēj atrast laiku, lai kopā piedalītos šīs ražas novākšanā. Par šo iespēju esam pateicīgi Indrai un Valdim Liepiņiem, jo ik gadu bērni pusdienās var baudīt šīs saimniecības audzētos kartupeļus,” stāsta Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas direktores vietniece un pirmsskolas skolotāja Līga Akmentiņa.

Māca darba tikumu

Skolotāja Līga atklāj, ka pirms dažiem gadiem uz kartupeļu talku devās tikai vecāko klašu skolēni. Šobrīd princips ir nedaudz pamainījies.

“Palīdzam saimniekiem novākt ražu, un viņi mūs atbalsta, pasniedzot dāvinājumu – kartupeļus, ko pavārītes pārstrādās, liekot pusdienu galdā. Šādai sadarbībai ir abpusējs ieguvums. Kā mēs zinām, pusdienu izmaksas skolās nav mazas, un šādā veidā mēs nedaudz samazinām izmaksas. Tiesa, kad šeit bija pamatskola, tad uz kartupeļu talku devās piekto līdz devīto klašu skolēni. Kad bijām sākumskolas statusā, tad uz talku devās pirmās līdz sestās klases skolēni. Šobrīd ejam talkā visas trīs klasītes. Pirmajai klasei, protams, dalība šādā kartupeļu talkā bija kā jauna pieredze un piedzīvojums. Ar piedalīšanos kartupeļu talkās bērniem tiek mācīts darba tikums. Tas ir piemērs, kā strādāt komandā, lai sasniegtu mērķi. Bērni redz, ka lauks ir tik un tik liels, kartupeļi birst un tieši tik, cik redzam, un mums visiem kopā ir jānolasa. Ja kādreiz kādam mājās varbūt piezogas nepatika pret kādu darbiņu, tad visiem kopā darbs veicas citādāk. Tāpēc darbiņš gāja raiti, līdz pusdienlaikam kartupeļu lauks jau bija nolasīts. Mazās rociņas čakli pastrādājušas,” teic L. Akmentiņa.

Talkas laikā netrūcis arī brīžu ar humora piesitienu. Proti, kāds bērns bija pielasījis nepilnu spainīti kartupeļu un juties, kā darbiņu paveicis. Skolotājas skubinājušas ar jautājumu: “Tev garšo kartupeļi?” “Garšo!” bērns atbildējis. “Ja tu salasīsi vienu mazo spainīti ar kartupeļiem, kā tu domā, cik ēdienreizēm tev pietiktu ar to, vai būtu gana visam mācību gadam?” Tad skolēns apdomājies un secinājis, ka nepietiks gan, tad jālasa vēl un čakli turpinājis kartupeļu lasīšanu.

Taujāta par šādas tradīcijas aizsākumiem skolā, L. Akmentiņa atklāj, ka tā turpinās jau vairākus desmitus gadu. “Precīzu gadu skaitu uzreiz nenosaukšu, bet uz kartupeļu talkām devāmies arī tad, kad es pati mācījos Trapenes skolā. Tātad šī tradīcija ir bijusi jau sen. Mūsu skolas bērni došanos uz kartupeļu talku uzskata par pašsaprotamu lietu. Viņiem ir izpratne par talkas mērķi, viņi ir zinoši, ka citus gadus talkā gājuši viņu brāļi vai māsas un tagad viņiem pašiem ir iespēja tajā piedalīties. Neviens nav jāskubina, viņi paši ir gatavi tajā iesaistīties. Zina, ka kartupeļi nonāks uz mūsu pašu kopgalda,” viņa saka.

Priecājas par vecāku iesaistīšanos

L. Akmentiņa priecājas, ka dalībai kartupeļu talkā bija ļoti liela atsaucība no vecāku puses. “Pēdējos gados aicinām arī vecākus, kas vēlas piedalīties, jo bērnu skaits ir neliels, katras darbarokas ir ļoti svarīgas, lai darbi ritētu raitāk. Lai šo tradīciju saglabātu, tad paļaujamies arī uz vecākiem. Liels prieks bija redzēt tos kuplā skaitā, kopā ar saviem bērniem. Paldies katram no viņiem par atrasto laiku, jo kā nekā kartupeļu talka norisinājās darbdienā. Patīkami dzirdēt, ka vecāki atzinīgi novērtē un atbalsta skolas iniciatīvu piedalīties kartupeļu talkā,” uzsver skolotāja Līga un atklāj, ka kartupeļu talkā pieteicās arī divi braši pirmsskolas grupiņas puiši – Haralds un Kārlis, kuri talkas laikā sevi pierādīja kā azartiskus un veiklus lasītājus. “Parasti pirmsskolas bērni kartupeļu talkā nepiedalās, bet šie zēni ļoti vēlējās piedalīties. Kāpēc gan nedot viņiem šādu iespēju? Paldies viņiem par iniciatīvu un paveikto darbiņu,” viņa turpina un izsaka īpašu pateicību bērnu vecākiem par līdziesaistīšanos un dalību kartupeļu talkā.

No skolas kolektīva izskan paldies Amēlijas mammai Mārītei, Justa mammai Anitai, Marsela un Kurta mammai Jolantai, Jurģa un Melānijas Annas mammai Līgai, Leonīda mammai Ievai, Ingas, Pētera un Kārļa mammai Jolantai, Gabrielas mammai Vinetai, Miķeļa mammai Ilutai, Matīsa tētim Normundam, Elīnas un Enijas mammai Arnitai, Alises mammai skolotājai Līgai, Kates mammai skolotājai Baibai, Melānijas un Ričarda mammai skolotāja palīdzei Evitai, Jutas mammai skolotāja palīdzei Vitai, Deivida un Keitas mammai pagasta pārvaldes darbiniecei Kristīnei, pagasta pārvaldes darbiniekam Viktoram Vitim, skolotājai Ingai, palīgiem no saimniecības.

Atceras savu pieredzi

Jāteic, ka, lai tiktu uz tradicionālu kartupeļu talku, jābūt pietiekami daudzām sakritībām – draugiem vai radiem laukos, kuri audzē pietiekami daudz kartupeļu, lai būtu, ko nolasīt, bet tajā pašā laikā tik maz, lai ar to nepelnītu naudu.

Par dalību kartupeļu talkās vecākiem ir sava pieredze. Pirmās klases skolēna Justa mamma Anita Vorohta, piekrīt tam, ka šī ir ļoti vērtīga tradīcija. “Kad uzzināja, ka skolā ir plānota kartupeļu talka, mans puika nevarēja vien sagaidīt to piektdienu, kad varēs iet lasīt kartupeļus. Viņš ir nasks uz visiem dārza darbiem. Ar prieku grābj lapas rudenī, palīdz novākt puķu dobes un ražu mazdārziņā, bet pavasarī ar prieku iesaistās sēšanas un stādīšanas darbos. Arī pašiem mājās bija kartupeļu talka ģimenes lokā, bet dalība skolas talkā ir pavisam cits notikums. Lauku bērniem jau ir izpratne, ka kartupelis nāk no zemes, ka būs jāsasmērē rokas, lai to ieliktu spainī, pilsētas bērniem šādu iespēju praktiski nav. Ja nu vienīgi kādam retajam laukos ir radinieki, kas vēl audzē kartupeļus un rīko šādas talkas,” saka Justa mamma Anita.

“Pirmās klases bērniem tas noteikti bija lielāks piedzīvojums kā pārējiem. Viennozīmīgi, ir vajadzīgas šādas tradīcijas, kurās bērni no mazotnes tiek radināti pie darba, tādiem maziem solīšiem. Tās var būt ne tikai kartupeļu talkas. Tikpat labi tā var būt ābolu lasīšana vai citu rudens velšu ražas novākšana no lauka. Ja mēs, vecāki, nerādīsim bērniem šo piemēru, neņemsim līdzi uz dārzu un nedosim viņiem iespēju līdzdarboties, tad kur citur lai viņi smeļas šo pieredzi,” viņa saka un piebilst, ka pašai atmiņā vēl palikuši kolhoza laiki.

“Arī pati mācījos Trapenes skolā. Parasti septembra pirmajā nedēļā jau nācās iet uz kolhoza tīrumiem lasīt kartupeļus. Un talka jau nebija vienu dienu. Tā bija vismaz nedēļu vai divu garumā. Kā jau īstai talkai pienākas, tika norīkoti ne tikai kartupeļu lasītāji, bet arī ugunskura kurinātāji un kartupeļu cepēji. Tā bija vesela padarīšana. Tā mēs pelnījām sev pusdienas skolā. Bet vasaras laikā kolhoza tīrumos ravējām dārzeņus. Tajos laikos bērni bija nodarbināti. Neviens neprasīja, kāds vēlas vai nevēlas doties uz talku. Bija jāiet, un viss.”

Kā vērtē kartupeļu talkas dalībnieki, diena viņiem bija izdevusies. Pēc čakli padarītā darba saimnieki bērnus pacienāja ar saldumiem un skolotājas Līgas pašaudzēto arbūzu. Pēc darba visi kopā devās uz skolu pusdienās un tad jau steidzās uz mājām, lai pastāstītu pārējiem mājiniekiem par talkas dienas piedzīvojumiem.

#SIF_MAF2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.