Skolēni pielaiko dažādas profesijas

Piektdien, 6. aprīlī, visā Latvijā norisinājās Ēnu diena, kuras mērķis ir iepazīstināt skolēnus ar dažādu profesiju un nozaru prasībām, lai palīdzētu jauniešiem izvēlēties profesiju un atbilstoši sagatavoties darba tirgum. Mūspusē varēja iepazīties ar dažādām profesijām. Piemēram, gūt ieskatu pašvaldības iestāžu darbā, ielūkoties ražotnēs, apmeklēt uzņēmumus un ārstniecības iestādes, uzzināt vairāk par policijas, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku ikdienu un ne tikai.

Pirmo gadu Ēnu dienas ietvaros skolēniem bija iespēja iepazīties ar Valsts meža dienesta Smiltenes mežniecības darbinieku ikdienu – mežziņa profesiju. Bija iespēja iepazīt, kāda ir mežziņa ikdiena, apskatīt un izmēģināt mežā izmantojamos instrumentus un tehniku, kas palīdz rūpēties par mežiem.

“Es izdomāju ēnot mežzini, jo nezināju, ko mežziņi dara, un tā bija, manuprāt, labākā un visinteresantākā opcija no pārējām profesijām. Ēnu diena man pagāja labi. Uzzināju, kā mēra koka augstumu un kā uzzina vecumu,” stāsta Džonatans Balodis, Blomes pamatskolas 7. klases skolnieks, kuram šī bija pirmā Ēnu diena.

Mežziņa profesiju pielaikoja arī Amēlija Polmane no Grundzāles pamatskolas 7. klases. “Mana izvēle ēnot mežzini ir saistīta ar manu sapņu mašīnu – apvidus auto. Braucot ar mammu garām Latvijas valsts mežu Austrumvidzemes reģiona klientu centram, pamanījām daudz apvidus auto. Sākām ar mammu runāt, ka mežziņi ar tādiem auto brauc. Tad arī mamma vairāk pastāstīja, kādi mežziņiem ir pienākumi, ko viņi dara, un man šķita interesanta profesija, kuru es varētu ēnot,” atklāj Amēlija, kurai Ēnu diena izvērtās par vērtīgu, izzinošu, jaunas pieredzes bagātu dienu. Ar savām darba ikdienas gaitām pieredzē dalījās Virešu apgaitas mežzine Betija Sproģe un Apes apgaitas mežzinis Niks Lārmanis.

Taujāta, ko jaunu uzzinājusi Ēnu dienas ietvaros, viņa saka: “Es uzzināju, kā nosaka koka daudzumu teritorijā. Vēl uzzināju, kā noteikt koka vecumu, nenocērtot koku. Apsekojām tuvākās ūdens vietas mežā meža ugunsgrēka dzēšanas gadījumā. Kopumā diena bija aizraujoša. Šī bija mana pirmā Ēnu diena, un nākamgad plānoju atkal ēnot mežzini, jo nākotnē arī es redzu sevi šajā profesijā.

Iepazīšanās ar mežziņa ikdienas darbu noritēja bez aizķeršanās. “Ir patīkami redzēt, ka arī jaunajai paaudzei ir interese par šo profesiju. Ēnu diena arī mums pašiem bija kas jauns. Faktiski mūsu ēnām bija iespēja redzēt klasisku mežziņa darbadienu. Protams, devāmies uz mežu ar darbarīkiem, lai ar praktiskiem piemēriem parādītu, kas ietilpst mūsu darba pienākumos. Protams, dažu stundu laikā varējām parādīt vien mazu daļu no mežziņa darba specifikas. Mūsu darbs ir gana komplicēts. Visu laiku ir jāmācās un jāapgūst kas jauns, ir specifiskas lietas, ko mēs paši vēl mācāmies un risinām sadarbībā ar pieredzējušiem mežziņiem,” atzīst mežzinis N. Lārmanis. Pēc viņa domām, mežziņi arvien ir un būs pieprasīto profesiju sarakstā.

“Līdz pagājušā gada vidum arī Smiltenes mežniecībā bija problēma – bija vakances, trūka mežziņu, bet tas atrisinājās. Atnāca strādāt uzreiz vairāki jauni cilvēki, kas beiguši augstskolu. Pozitīvi, ka jaunieši uzdrīkstējās nākt un strādāt, bija gatavi strādāt profesijā reālajā dzīvē. Viens ir izmācīties, pavisam kas cits, lai patiktu savi darba pienākumi. Tiem jauniešiem, kuri ēnoja mežziņus, priekšā vēl daudz laika, lai izdomātu, par ko dzīvē kļūt. Ceru, ka šī pieredze viņiem arī noderēs,” saka Edgars Veršelo, Smiltenes mežniecības vecākais mežzinis.

Ēnotāji dalās pieredzē arī no citām “prakses” vietām. Grundzāles pamatskolas 7. klases skolniece Felicita Sarkangalve Ēnu dienā bija izvēlējusies doties uz Mēru muižu, jo gribēja uzzināt, kāda ir muzeju darbinieku ikdiena un ar ko nodarbojas muzejā. “Muzeja darbinieces iepazīstināja ar darba pienākumiem, pēc kādiem nosacījumiem un kā tiek izveidotas afišas, kā tiek plānots darbs gada garumā. Pastāstīja, kā sociālajos tīklos informēt sabiedrību par pasākumiem, kā tiek veidotas muzejpedagoģiskās nodarbības, kā tiek veidots muzeja krājums. Man kopumā šī profesija likās interesanta, īpaši izstāžu iekārtošana, ekskursiju vadīšana. Iesaku arī citiem doties uz Mēru muižu ekskursijā, uzzināt par muzeja darbu un iepazīt zinošās un jaukās darbinieces. Visticamāk, arī nākamgad piedalīšos Ēnu dienā, izvēloties jau ēnot kādu citu profesiju,” stāsta Felicita, kura apgūst vizuāli plastiskās mākslas programmu Ojāra Vācieša vispārizglītojošajā un mākslu pamatskolā, tāpēc arī interesē kompozīcija un iekārtojums, interjers.

Smiltenes novadpētniecības muzeja Mēru muižā darbinieces ēnoja arī Elīna no Palsmanes pamatskolas un Līga Patrīcija no Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas. “Ēnotājas bija izvēlējušās muzeju darbinieces katra pēc savām interesēm, un par to mēs muzejā ļoti, ļoti priecājamies un lepojamies. Iespējams un ļoti cerams – kāda no niansēm muzeja vadītājas, muzeja izglītojošā darba vadītājas un muzeja galvenās krājuma glabātājas darbā būs bijušas gana interesantas un arī motivējošas, lai kādā no savām nākotnes nodarbēm ēnotājas tās iekļautu savu prasmju un zināšanu komplektā. Paldies “Junior Achievement Latvia” un Smiltenes novada pašvaldības Komunikācijas nodaļai par iespēju parādīt un popularizēt Smiltenes novadpētniecības muzeja Mēru muižā darbības “virtuvi un labumus”, bet ēnotājām, viņu vecākiem un skolām liels paldies par iesaistīšanos,” saka muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Vita Blate.

“Ēnu diena jau tradicionāli ir kļuvusi par platformu, kur satiekas darba devēji un nākotnes darbinieki, lai labāk izprastu viens otra gaidas un prasības. Mūsu veiktajā aptaujā darba devēji un jaunieši bija vienisprātis par svarīgākajām prasmēm darba tirgū, taču uzņēmēji īpaši izcēla sadarbības un komunikācijas prasmju nozīmi – tieši tās būtu visvairāk jāuzlabo. Ēnu diena ir pirmais solis šo prasmju attīstīšanā, dodot jauniešiem iespēju aktīvi uzdot jautājumus, ielūkoties potenciālajā darba vidē un trenēt savas komunikācijas prasmes reālās situācijās,” paudis “Junior Achievement Latvia” vadītājs Jānis Krievāns.

Lai gan piedāvāto vakanču klāsts bija gana daudzveidīgs, atsevišķas vakances tā arī palika neaizpildītas, piemēram, Valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiālē “Valka” bija izsludinātas vairākas vakances, bet tika saņemts tikai viena ēnotāja pieteikums, kurš savu dalību vēlāk atcēla. Citās sociālās aprūpes iestādes filiālēs ēnotāju netrūka.