Domājot par nu jau aizgājušo , manu pirmo pensionāra vasaru, kura bija skaista bet savāda, nāk prātā Raimonda Paula smeldzīgā dziesma. Domājot par nu jau aizgājušo , manu pirmo pensionāra vasaru, kura bija skaista bet savāda, nāk prātā…
. Dāsnā daba ar baltajām ziedu kupenām pavasarī un no augļu smaguma lūstošie zari tagad …. Ābolu grozi ielas malās – bezmaksas piedāvājums uzcienāties garāmgājējiem. Lietus dienas un vasarīgs siltums. Bija viss –no dabas nekas netika noskausts, jo viņa jau nezin par cilvēku radītām likstām un „dižķibelēm”.
Bet varbūt tomēr zina un grib mums palīdzēt? Ja nebūtu rakstošie un elektroniskie mēdiji varētu nepamanīt to” kanonādi”, kura nepārtraukti dun pie apvāršņa. Atlaišanas, skolu un slimnīcu slēgšana, pensiju apgriešana, mājokļa nodokļa ieviešana un citas realizētas un vēl valdības iecerētas reformas padara šo vasaru savādu.
No bērnības atceros 1944. gada silto un saulaino augusta nogali. Kopā ar vecmāmiņu mežā sēņojām. Dabā valdīja miers, klusums un saskaņa , bet kaut kur tālumā bija dzirdami it kā nepārtraukti klusi pērkona dārdi. Jautāju vai netuvojās negaiss? Viņa atbildēja , ka tuvojās gan , bet to nesauc par negaisu, bet fronti. Sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti draudīgs un drīz jau tā ienāca mūsu mājas pagalmā.
Laime , ka nekas burtiski tāds mūs vairs nesagaida. Tomēr dzīvojam nepārtrauktās nepatīkamu pārmaiņu gaidās, īsti nezinot kādas tās būs. Ko tās nesīs mums katram atsevišķi un vai palīdzēs mūsu valstij?. Lai nu kā –savādā vasara ,tāpat kā dziesma, bija skaista. Cerēsim uz tādu pašu rudeni, kaut arī viņš nesolās būt parasts.
