Sāls ir mazākā bēda

“Tu tikai nopērc sāli!” man teica mamma, kad izstāstīju viņai par karu Ukrainā. Kad bija Otrais pasaules karš, mana mamma bija maza meitene, acīmredzot tas, ko viņa tolaik piedzīvojusi, redzējusi, dzirdējusi, paliek atmiņā uz mūžu.

Domu pirkt sāli man nebija, bet nu labi, kas tad tur liels, pērkot citus produktus, noiet garām sāls plauktam un iemest kādu paciņu iepirkumu grozā, lai mammai sirds mierīga. Tikai nebija jau ko paņemt – plaukti tukši. Ja mājās sāls nebūtu nemaz, nāktos pierast pie citādām ēdiena garšas niansēm. Beigu beigās pie vienas sāls paciņas tiku mazajā veikaliņā, pie viena tur paņēmu arī sērkociņus, jo lielveikalā nebija arī to, – ja nebūs nekur, nebūs ar ko apkures krāsni iekurināt.

Pēdējās nedēļas laikā daudzviet vairākos veikalos sāls plauktos vērojams tukšums, – bažījoties par karu Ukrainā un satraucoties par turpmāko notikumu attīstību, cilvēki sākuši veidot pārtikas krājumus. Labi, saprotu, attiecībā uz sāli bažas varētu būt tāpēc, ka paciņā safasētais vārāmais sāls tiek iegūts Ukrainā, Doņeckas reģionā, un karš var ietekmēt tā piegādes. Bet, kad paskatos, kāda izcelsmes valsts norādīta uz sērkociņu kārbiņas, – izrādās, Indija. Veikalnieki gan zina teikt, ka Latvijas iedzīvotāji ne tikai veido krājumus, bet arī iepērk preces, lai tās nosūtītu kā humāno palīdzību Ukrainai un kara bēgļiem.

Tomēr ne jau sāls vai sērkociņi ir tas, par ko visvairāk vajadzētu satraukties. Ir bažas par  nākamo apkures sezonu, – viena lieta ir tas, ka par siltumu mājokļos var nākties maksāt vairāk nekā līdz šim (cenu lēciens skāris arī malku, briketes, granulas), bet otra lieta ir  jautājums par siltuma ražošanas resursu pieejamību. Krievija jau piedraudējusi pārtraukt gāzes piegādi Eiropai. “Latvijas gāze” paziņojusi par gaidāmo milzīgo cenas kāpumu, – ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un tās būtisko ietekmi uz dabasgāzes tirgu, dabasgāzes cena aprīlim Eiropā atbilstoši šī brīža prognozēm svārstās ap 250 līdz 300 eiro par megavatstundu (dabasgāzes biržas cena martā ir 81,22 eiro par megavatstundu).

Siltuma cena ir atkarīga no dabasgāzes cenas, ko ļoti izjutīs, piemēram, Rīga. Ja lielie siltuma ražotāji vēl vairāk pārorientēsies uz šķeldu un iepirks to lielos vairumos, Latvijā var sākties koksnes deficīts, ko jau šī gada sākumā, kad karš Ukrainā vēl nebija sācies, “Ziemeļlatvijai” prognozēja  dažs labs vietējais uzņēmējs, proti, var pienākt laiki, kad nebūs, no kā ražot granulas un briketes.

Latvijas uzņēmēji līdz šim iepirkuši koksni arī Krievijā un Baltkrievijā. Mūsu valstī, arī Smiltenes novadā, ir lieli kokapstrādes uzņēmumi, kuriem ir eksporta līgumi un kuriem izejvielas vajag ļoti, tātad jautājums būs, kurš par tām spēs maksāt visvairāk.

Situācija enerģētikas jomā ir aktualitāte visā Eiropā, par to, ko darīt, šonedēļ sprieda Eiropas Komisija. Mūsu Saeima jau izskatījusi grozījumus Enerģētikas likumā ar mērķi samazināt Latvijas enerģētikas tirgus ievainojamību pret trešo valstu izraisītiem piegāžu riskiem. Taču pāri tam visam ir miljoniem ļaužu sapnis un vēlme, kaut ātrāk beigtos karš, nekā svarīgāka šobrīd nav.