Šā gada ražu “skaita” ķiploku audzētāji

Vasaras vidus ir laiks, kad ne viens vien tirdziņos sāk meklēt vietējos ķiplokus, – to izteiktā labā garša papildina dažādus ēdienus ikdienā un konservējumus ziemas krājumiem.

Šīs vasaras ķiploku raža jau ir novākta Smiltenes novada Variņu ciematā, piemājas saimniecībā “Stūrīši”, kur saimnieko Vilnis Korulis, Viļņa dzīvesbiedre Aiga Miezīte un viņu bērni.

Labo garšu dabū ķiploks cīnītājs

Viņi ķiplokus audzē ne tikai sev, bet arī pārdošanai,  – no 0,2 hektāru lielajiem stādījumiem jūlija nogalē novākta vairāk nekā pustonna ražas, kas nonāks gan tirgos, gan pie saviem kundēm, kuri paši atrod ceļu uz “Stūrīšiem”.

Kad sarunā uzslavēju vietējā, Latvijas ķiploka labo garšu, salīdzinot ar veikalos nopērkamajiem  ārzemju “brāļiem”,  Vilnis Korulis šo garšu izskaidro ar ķiploka raksturu.

“Ķiplokam patīk cīnīties. Ja viņam rada ļoti labus augšanas apstākļus, tad viņš zaudē stiprumu. Ja  ķiplokam vasarā ir grūtības, tad viņš ir stiprs,” ievērojis “Stūrīšu” saimnieks. Arī šī iemesla dēļ – lai iegūtu izteikto spēcīgo, stipro garšu, viņš ķiplokus nemēslo ar minerālmēsliem un cenšas audzēt ar bioloģiskām metodēm.

Sīpolus savos dārzos audzē daudzi, bet pret ķiplokiem mazdārziņu saimnieki ir atturīgāki, jo šo augu izaudzēt ir salīdzinoši grūtāk. Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Vilnis Korulis tam piekrīt, – ķiploks  ir  ļoti cimperlīgs, tam ir daudz dabisko ienaidnieku, bet visgrūtākais esot pareizi sagatavot  ilgstošai uzglabāšanai ziemā.

Ķiploku audzēšanā Viļņa un viņa ģimenes pieredze ir mērojama astoņu gadu garumā. Domājot, kādu nišas produktu varētu audzēt savā piemājas saimniecībā kā papildu nodarbi algotajam darbam, izvēle bijusi par labu ķiplokiem, – pēc tiem bijis pieprasījums.

Sākuši ar mazumiņu,  mācoties audzēt (Vilnis atceras, ka publiski pieejamas informācijas par ķiploku audzēšanu tolaik bijis maz). Pirmajos gados raža bijusi aptuveni 30 kilogrami no lauka.

“Lēnu garu esam gājuši pa kļūdu un veiksmju pakāpieniem, kamēr sapratām, ko un kā ķiplokiem vajag un ko mēs gribam iedzīvotājiem piedāvāt. Mums ir izveidojies savs klientu loks, jo rūpējamies par kvalitāti,” stāsta Vilnis.

Kaut arī par apjomu (0,2 hekt­āriem) Vilnis saka – tas ir maz, ķiploku sezonā “Stūrīšos” strādā visi – Vilnis, Aiga, Viļņa meita Nellija un Aigas dēls Mareks, jo tas pārsvarā ir roku darbs, arī novācot ražu. Piedevām šovasar papildu rūpes sagādāja sausums, kad stādījumus nācās pamatīgi laistīt.

Turklāt, kaut arī šī nav oficiāla bioloģiskā saimniecība, taču tik un tā “Stūrīšos” ķiploku audzēšanā cenšas izmantot dabīgas vielas un procesus.

Tas nozīmē, ka saimnieki cenšas izmantot visu, ko piedāvā daba, – organisko mēslojumu un augu seku, vienīgais bez augsnes kaļķošanas gan neiztikt.

Taujāts, kā ar šādu audzēšanas metodi ražu var pasargāt no slimībām un kaitēkļiem, Vilnis norāda, ka svarīga ir augu seka, kā arī iepriekšējā stādījumu vietā neatgriezties ātrāk kā pēc četriem gadiem, lai visas slimības aizietu bojā dabiskā ceļā, – un tikai tad var stādīt jaunus ķiplokus.

Tad vēl mēslošana jāveic laicīgāk, iepriekšējā gadā, un, kad slimības vai pelējumu izraisošie patogēni aizgājuši bojā, nākamajā gadā zemi safrēzē, uzar un tad stāda ķiplokus. 

“Pēc tam par ķiplokiem jārūpējas visu laiku, –  mehāniski jārušina, jānodrošina mitruma režīms un, protams, vajag saulīti un siltumu. Ļoti svarīgi ir novāktos ķiplokus pareizi izkaltēt, un te nu daudzi man pazīstami cilvēki, kuri mēģinājuši audzēt ķiplokus, ir paklupuši. Mūsu laika apstākļi  rudens pusē ne vienmēr ir labvēlīgi. Ķiplokus vajag strauji nožāvēt, lai vēlāk neattīstās slimības un pelējums, bet saulītē, siltumnīcā vai šķūnītī tā nožāvēt ne vienmēr sanāk. Tāpēc mēs savā saimniecībā pašu spēkiem esam uzbūvējuši kalti,” pieredzē dalās Vilnis.

“Stūrīšu” saimnieki rūpīgi seko līdzi arī ķiploku augšanas procesam, skatās, kas notiek ar ziednešiem, lai izvēlētos īsto brīdi ražas novākšanai, iekams ķiploks nav sācis dalīties.

“Augs jau nedzīvo pēc kalendāra, ir jāskatās, kad tas ir gatavs. Ķiplokam  jūlija beigas, augusta sākums ir normāls laiks novākšanai,” piebilst Vilnis.

Ķiploku audzēšanas apjomu palielināšana nav “Stūrīšu” plānos, jo paši par sevi teic, –  esot naturālā saimniecība, bet tāda gan, kas mūsdienās ir ievērības cienīga, – Variņu pusē palikuši vieni no retajiem, kuriem ir sava gotiņa. “Stūrīši” atrodas ciemata galvenās ielas malā, saimniecība ir labi pārredzama no ielas un govs pat kļuvusi par apskates objektu.

“Variņu skolā bija nometne mākslas skolas audzēkņiem. Mūsu gotiņa bija modele laukā, bērni nāca viņu zīmēt,” smaida Vilnis.

Bijušo atceras savas kafejnīcas ēdienkartē

“Ziemeļlatvija” savulaik rakstīja par ķiploku audzētājiem Smiltenes novada Raunā – Sintijas Rudes un Ineses Krūklītes uzņēmumu “Latvijas ķiploks”.

Šis ir pirmais gads, kad Raunā tas ķiplokus vairs neaudzē, Inese Krūklīte to dara Cēsīs, bet Sintija Rude vada savu kafejnīcu “Jaunā Rauna”, tā atrodas netālu no veikala “Raunas ķiploks”, kas jau kopš pērnā rudens uz kādu laiku ir slēgts.

“Tagad ir tik daudz ķiploku audzētāju – nav varbūt vairs jēgas to darīt, it īpaši tad, ja ķiploku audzēšana ir pamatnodarbe, kā tas mums bija Raunā. Tad vajag vēl kādu blakus nodarbošanos. Ja neizdodas viena lieta, varbūt “aiziet”  otra un nosedz izdevumus,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” secina Sintija Rude.

Pirmās problēmas “Latvijas ķiploks” esot izjutis pandēmijas laikā, kad tūristu Raunā vairs nebija un attiecīgi krietni mazāk bija pircēju ķiplokiem un to produktiem uzņēmuma veikalā “Raunas  ķiploks”.  Produkcijas realizācijā mazajiem ķiploku audzētājiem (tāds bija arī “Latvijas ķiploks”, piebilst Sintija), esot arī grūti konkurēt ar lielaudzētājiem, kuri var piedāvāt ķiplokus par lētāku cenu, – viņi strādā mehanizēti, bet mazās saimniecības izmanto roku darbu, kas sadārdzina izmaksas.

Taču pavisam no ķiplokiem Sintija Rude nav šķīrusies. Savas kafejnīcas “Jaunā Rauna” ēdienkartē viņa iekļauj ēdienus no ķiplokiem, piemēram, iecienīti esot šādi deserti.

“Brīvdienās piedāvājam melnā ķiploka krēmu ar pašceptu biskvītu un zemeņu mērci un melnā ķiploka – siera kūku.  Slavena ir mūsu ķiploku zaļā mērce, to cilvēki ļoti grib ēst. Uz Ziemassvētkiem taisu mandeles ar ķiplokiem un melnā ķiploka trifeles dāvanas iesaiņojumā. Ziemas sezonā vārām ķiploku zupu,” stāsta Sintija un piebilst, ka arī veikala “Raunas ķiploks” telpas tukšas visu laiku nepaliks, – šobrīd viņa tur klāj banketu galdus, bet vēlāk uz turieni grib pārcelt kafejnīcu “Jaunā Rauna”, kurai esošajās telpās ir par šauru.

Nebrīnās, ja kāds vairs neaudzē

Par to, ka kāds no ķiploku audzētājiem savu nodarbošanos ir pārtraucis, nebrīnās  Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Valkas biroja uzņēmējdarbības konsultante Valda Empele. Viņai ir zināmi vairāki lauksaimnieki Valkas novadā, kuri audzējuši ķiplokus, tad pārstājuši to darīt, bet domā atkal šo lietu atsākt. Drošāk jūtas tie audzētāji, kuri audzē nelielās platībās, savu preci pārdod tirgū un kuriem ir pastāvīgie klienti, par kuriem audzētājs jau zina, ka tie viņa ķiplokus nopirks.

Ķiploku audzēšana nav viegla, piekrīt Valda Empele. “Ir daudz nosacījumu, kas jāievēro, lai iegūtu labu ražu. Ķiploks ir uzņēmīgs pret  slimībām, tai skaitā pret puvi, jutīgs pret laika apstākļiem. Ļoti liela nozīme ir šķirnei. Zinu saimniecību, kura iepriekšējā gadā neizvēlējās pareizo šķirni un ķiploki bija nekvalitatīvi. Un vēl, lai audzētu ķiplokus lielā vairumā, vajag augu aizsardzības līdzekļus. Dārzeņu, augļu un ogu  audzētājiem Latvijā ir reģistrēti ļoti maz augu aizsardzības līdzekļu, jo mūsu tirgus ir mazs un ražotājiem nav intereses šeit tos reģistrēt. Bet Eiropas Savienībā tie līdzekļi ir, un ķiploku audzētāji to zina. Un, lai viņi varētu šeit, Latvijā, lietot konkrēto augu aizsardzības līdzekli, kas nav reģistrēts Latvijā, viņiem  Augu aizsardzības dienestā ir jāprasa atļauja. Un par to ir jādomā laicīgi,” stāsta Valda Empele.

#SIF_MAF2023

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Ziemeļlatvija”.