Profesionāls mērnieks un jaunais lauksaimnieks – “Lejascauņu rančo” saimniekam izdodas apvienot abas nodarbes

Pamazām lauksaimniekiem sākas jaunā darbu sezona. Daļai tā ir došanās uz lauka, tehnikas remontdarbi, bet citiem ganāmpulku uzraudzīšana un dzīvnieku mazuļu sagaidīšana. Par vienu saimniecību, kurā sācies jēru laiks, jau stāstījām janvārī. Tobrīd laikraksts interesējās pie vairākiem aitkopjiem, tostarp pie Jāņa Priedīša Grundzāles pagastā, bet tur jēru skriešanas sezona vēl nebija sākusies. Kāds laiks ir pagājis, un tagad arī tur viss notiek – jēri skrien viens aiz otra un saimniekam darba ir pilnas rokas. Lai gan īpaša pievaktēšana nav nepieciešama, vienalga jāuzrauga, lai aitu mātes pieņem visus savus mazuļus, jāveic dzīvnieku apzīmēšana paredzētajā laikā un saimniekam jābūt ļoti modram.

J. Priedītis ir pieredzes bagāts mērnieks, par kura apņemšanos saimniekot dzimtas īpašumā, tur attīstot aitkopības nozari, laikrakstā vēstījām pirms nepilniem trim gadiem. Šo gadu laikā viņam ir izdevies īstenot savus mērķus un hobijsaimniekošanu pārvērst par kaut ko mazliet nopietnāku.

Proti, aizvadītajā gadā viņš reģistrēja savu uzņēmumu SIA “Lejascauņu rančo” un, pateicoties atbalstam gados jauniem lauksaimniekiem, ir saņēmis finansiālu atbalstu lauku uzņēmējdarbības attīstībai. Šī pasākuma mērķis ir sekmēt gados jaunu cilvēku iesaistīšanos lauksaimniecībā, nodrošināt darbaspēka atjaunošanos un paaudžu nomaiņu lauksaimniecības sektorā, atbalstīt gados jaunu cilvēku vēlmi saimniekot, lai ražotu lauksaimniecības produkciju vai savā īpašumā pārņemtu esošu saimniecību. Sarunā ar “Ziemeļlatviju” viņš atklāj, ko nozīmē apvienot algotu darbu ar saimniekošanu laukos un kādiem atbalsta pasākumiem ir pieteicies, lai varētu attīstīt savu saimniecību.

– Atgādini, kuri varbūt piemirsuši, kā kļuvi par “Lejascauņu” mājas saimnieku!

– Laukos sanāca dzīvot jau dažus gadus pirms saimniecības izveidošanas. Lauku darbi man nekad nav bijuši sveši. Tolaik man bija izvēle. “Lejascaunēs” dzīvoja manas vecāsmammas māsa ar vīru. Tur bērnībā devos uz siena un kartupeļu talkām. Kad omes māsasvīrs aizgāja viņsaulē, tad mums tika uzdots jautājums, kurš no jaunākās paaudzes nāks dzīvot uz laukiem. Tā kā brālis dzīvo pa Rīgu, bet māsa ir ieprecējusies Jēkabpils pusē, tobrīd pie sevis nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt, jo pilsētā jau vienmēr varēs paspēt atgriezties. Tā pamazām arvien vairāk saaugu ar laukiem. Lejascaunes – vieta, kur uzlādēt baterijas.

– Viss aizsākās ar divām aitām un deviņiem jēriem. Cik liels šobrīd ir ganāmpulks?

– Ganāmpulks ir krietni audzis. Nu jau būs ap kādām 65 aitām, to skaitā aitu mātes un jaunaitiņas. Protams, ir arī viens ņiprs teķis. Martā sākās jēru laiks, un tagad piepulcējušies klāt arī mazulīši. Audzēju Romanovas šķirnes aitas, kurām nav izteikta sezonveida meklēšanās, tās var aplecināt jebkurā gada mēnesī. Tas ir svarīgi, ka var šīs lietas pakārtot, ka aitu atnešanās nav ziemas mēnešos, bet tagad pavasarī, kad ir jau kļuvis siltāks laiks.

Jēri piedzimst melni, bet līdz sešu mēnešu vecumam vilnsega iegūst Romanovas jēriem raksturīgo pelēko krāsu. Lielākā daļa nu jau būs saskrējuši. Vēl dažām aitām jēri gaidāmi kaut kad tuvākajā laikā. Šobrīd priecājamies par vairāk nekā sešdesmit jēriem. Pārsvarā atnešanās ir bez problēmām. Viss ir gana veiksmīgi. Dabīgā atlase – kritušo jēru skaits – ir pavisam maza. Pagājušajā pavasarī bija pāris tādu gadījumu. Vienīgi rudenī krita vēl četri dzīvnieki, kas vairs nebija nekādi mazie. Bija beigusies ganību sezona, vajadzēja ātrāk noreaģēt un padomāt par vakcināciju, lai izvairītos no parazītu izraisītām saslimšanām, kas mēdz piemeklēt aitu ganāmpulkus. Šādi gadījumi dod pieredzi un mudina turpmāk būt vērīgākam, ātrāk reaģēt uz dažādām situācijām.

Aitas ar jēriem visu diennakti atrodas laukā. Lai gan viņām ir iespēja izvēlēties, doties zem jumta kūtī, kur durvis vienmēr ir vaļā, vai gozēties pavasara saules staros, dzīvnieki pārsvarā izvēlas otro variantu un uzturas laukā, galvenokārt visas bariņā pie barotavām, kur mielojas ar sienu vai skābsienu. Atkarībā kā kurā dienā. No malas skatoties, aitas var likties tik vienādas, taču, ja rūpīgāk ieskatās un ieklausās, var pamanīt, ka tās ir ļoti atšķirīgas, un aitu barā ir sava kārtība. Lai gan aitas ir visai drošas, tās sargā savus mazuļus un kļūst tramīgas, ja kāds ir ienācis viņu teritorijā. Mazie jēri kaut dažu dienu vecumā ir ļoti ātri un izveicīgi. Nemaz nav tik vienkārši dabūt rokās, lai ausīs iespraustu krotālijas. Nupat šajās dienās tas mums izvērsās par veselu piedzīvojumu. Bija atbraukuši ciemos daži bijušie kolēģi no Smiltenes tehnikuma, un liku arī viņus pie darba – apzīmējām jērus ar krotālijām. Par kolēģiem saucu tos, ar kuriem kopā pusotru gadu Smiltenes tehnikumā mācījos profesionālās tālākizglītības programmā pieaugušajiem, apgūstot lopkopības tehniķa profesiju. Jau pagājuši vairāki gadi, bet joprojām ar dažiem kursabiedriem uzturam kontaktus. Manuprāt, tas ir liels ieguvums, ka izglītības iestāde ir vieta, kur ne tikai apgūt vajadzīgās zināšanas lauksaimniecībā, bet satikt arī līdzīgi domājošus cilvēkus, kuriem lauku darbi un ikdiena nav tikai tukša skaņa.

– Kādas ieceres izdevās īstenot, pateicoties projektam atbalsts gados jauniem lauksaimniekiem?

– Kaut kāda daļa no projekta jau ir realizēta, kaut kāda daļa vēl ir procesā. Maksimālā atbalsta summa ir 40 tūkstoši eiro ar 100 procentu atbalsta intensitāti, ko, kā zināms, var saņemt vismaz divos maksājumos: 80 procentus avansā un pārējo pēc darījuma darbības plāna pabeigšanas. Pateicoties Lauku atbalsta dienesta atbalsta pasākumiem, esmu paplašinājis saimniecību, iegādājies agregātus zemes apstrādei un barības pievešanai, žogus aplokiem un citu vajadzīgo. Ja padsmit aitas ziemas laikā varēja pabarot, izlīdzoties vien ar roku darbu, tad tagad ir krietni vairāk darba un bez atbilstošas tehnikas neiztikt.

– Vai šobrīd ir sajūta, ka aitkopības nozarē ir potenciāls?

– Par aitu realizāciju, kaut kādām aplēsēm par iepirkumu cenām šobrīd vēl nevaru pateikt, jo manā saimniecībā tas viss vēl priekšā. Līdz šim daži jēri nokauti, bet galvenokārt pašpatēriņam. Kas var būt labāks par uz dzīvas uguns šmorētu jēra gaļas šašliku vai pašmāju burgerīti?

Cik esmu runājis ar citiem, nekas īpaši rožains nespīd. Joprojām aitkopji cīnās ar plēsējiem. Cik nav dzirdēts par vilku uzbrukumiem. Tāda sajūta, ka viss tikai uz pašu audzētāju pleciem – pašiem jānosargā ganāmpulki, bet valsts nav ieinteresēta spert kādu solīti pretim. Šeit es domāju par nomedījamo dzīvnieku limitiem. Par tiem diskutē gadu no gada, bet nekādas izmaiņas jau neredzam. Man pašam aizvadītajā gadā vilks nokoda vienu aitu. Tobrīd no rīta biju konstatējis šo gadījumu, devu ziņu vietējiem medniekiem un jau vakarā šis vilks tika likvidēts. Var teikt, ka paveicās, jo parasti jau tā nemaz nenotiek. Nemaz tik viegli nav nomedīt tos vilkus.

– Vai saimniekošanu laukos joprojām izdodas apvienot ar pamatdarbu mērniecībā?

– Jā, joprojām strādāju arī algotu darbu “Vidzemes Mērniekā”, kas nodarbojas ar kadastrālo mērniecību, topogrāfiskajiem, inženierģeodēziskajiem darbiem, lāzerskenēšanu, apakšzemes komunikāciju uzmērīšanu, izmantojot modernākās mūsdienu tehnoloģijas. Esmu mērnieks ar vairāk nekā astoņpadsmit gadu stāžu. Mērnieks ir profesija, kurā darbs būs vienmēr. Man ir paveicies, jo darba specifika paredz pašam daudz plānot un strukturēt savu darba dienu. Mūsdienās mērnieki vairs nestaigā pa laukiem ar divmetriniekiem, bet izmanto modernās tehnoloģijas, kas ievērojami atvieglo darbu. Pateicoties tām, datu ievade kļūst ne tikai precīzāka, bet arī daudzveidīgāka un ātrāka. Šis darbs nozīmē precizitāti un disciplinētību. Jāprot daudz analizēt, jo ikdienā jāskata daudz dokumentu, jāsalīdzina arhīvu materiāli, jāfiksē iespējamās kļūdas. Un tad ir reālā situācija dabā.

Uz objektiem jādodas pa visu Vidzemi, tāpēc labi pārzinu ne tikai Smiltenes un Valmieras pusi, bet arī Alūksnes, Gulbenes un citus novadus. Savukārt attiecīgi darbus, kas jāveic pie datora, varu mierīgi veikt arī no saviem laukiem.

Kā izdodas visu apvienot? Upurējot brīvo laiku. Nav ko čīkstēt, vienkārši ir jāiet un jākustas. Jāmeklē līdzsvars starp darbu un saimniekošanu. Dzīvojot laukos, cenšos atrast laiku arī saviem vaļaspriekiem, kas ir pirts lietas, fotografēšana un kādreiz arī skriešana. Visbiežāk manā kompānijā ir redzama bīglu šķirnes dāma Leira, ar kuru nešķirami izbaudām lauku dzīvi visā krāšņumā. Leira ir inteliģenta, komunikabla, miermīlīga astes luncinātāja. Vispār pēc rakstura bīgli ir draudzīgi un mīļi, bet tajā pašā laikā viņiem patīk spēlēties ar bērniem, taču jāpatur prātā, ka bīgli ir ļoti mundri un zinātkāri, jo pēc izcelšanās tie skaitās medību suņi.

– Kas ikdienā ir tavi lielākie atbalstītāji, kas palīdz tikt galā ar saimniecības darbiem?

– Kādam ikdienā ir jābūt uz vietas vairāk vai mazāk, tas nu ir skaidrs. Lielākais palīgs darbos ir brālēns, kurš pieslēdzas palīgos, kad tāda nepieciešamība ir. Liels paldies arī ģimenei. Man ir paveicies arī ar kaimiņiem. Kaimiņš nekad neatsaka palīdzību. Cepuri nost viņam! Laukos ir jāprot kooperēties, citādi nevar. Tāpat pāris reižu gadā tiek organizētas draugu talkas, kur ierodas visi tie, kuri grib izkustēties un padarīt kādu labu darbiņu. Darbi laukos nekad nebeidzas.

– Nupat biji Kiprā. Pastāsti, kā tur gāja un ar kādu mērķi tur devies! Tas bija atpūtas brauciens?

– Tas tāds mūsu tehnikuma kolēģu ikgadējs pasākums. Pirms trīs gadiem, pateicoties studijām Smiltenes tehnikumā, man bija iespēja doties programmas “Erasmus+” ietvaros praksē uz ārzemēm. Tad pilnīgi sveši cilvēki aizbraucām praksē uz Itāliju. Noteikti ieteiktu katram nepalaist garām šādu izdevību, ja ir iespēja, tad jābrauc iepazīt citu valsti, padziļināt izpratni par tās kultūru, gūt jaunu pieredzi un iespaidus.

Proti, turpinot mūsu kompānijas izveidojušos tradīciju, tagad cenšamies reizi gadā savākties un kaut kur aizbraukt. Šoreiz galamērķis bija Kipra, – vairāk tāds atpūtas brauciens, kura laikā sapratām, ka kiprieši tur cieņā tradicionālās vērtības, bieži rīko dažādus festivālus, tirdziņus, kur demonstrē vietējo kultūru – tautas dejas un muzicēšanu. Nedaudz paskatījāmies arī, kā vietējie saimnieko. Diemžēl valodas barjeras dēļ nesanāca tikt kādā saimniecībā, lai tā feini paskatītos, kā viņiem tur iet. Kas man bija jaunums – kipriešiem jēra gaļa ir cieņā, viens no tradicionālajiem ēdieniem tiek gatavots tieši no jēra gaļas.

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.