Pieklājība nedrīkst zust

Mums katram ir tāds labo manieru sarakstiņš, kā vēlamies, lai pret mums izturas, kad apmeklējam kafejnīcu, poliklīniku vai skaistumkopšanas salonu. Mēs sagaidām laipnību, uzmanību. Nesen nakšņoju kādā mazā viesnīcā un kaut kā pilnīgi uzkrītoši “acī iemetās”, ka divas meitenes, visticamāk, skolnieces, kuras piestrādā vasaras brīvlaikā par istabenēm, pagāja mums garām, kā mēs būtu neredzami. Reģistratore, protams, jau pa gabalu sasveicinājās, izstāstīja visu, kas un kā, bet meiteņu manieres lika aizdomāties.

Diemžēl ar to, ka jaunā paaudze neprot elementāru pieklājību, nākas saskarties visai bieži. Nesen lasīju Lindas Mūrnieces ierakstu, cik viņai skumji par viesmīlības nozari, kur viesmīlība, klientu profesionāla apkalpošana zūd. Jā, kafejnīcās mūs apkalpo jaunas, skaistas meitenes, taču nereti ne viņas zina, ne laikam mācītas, kā būtu jāapkalpo klients. Ne jau tikai baudīt ēdienu mēs dodamies ārpus mājām, bet arī sagaidām laipnu apkalpošanu, patīkamu noskaņu, kura rodas no daudziem aspektiem. Mūrniece, kura pati pēdējos gados darbojusies smalkā Rīgas ēdināšanas uzņēmumā, kuru nu slēdz, uzskata, ka kovids ir izputinājis viesmīlības nozari. Retais varēja, tā teikt, pārlaist dīkstāves laikus, daudzi atrada sev citu nodarbi un vietā nāk diemžēl neapmācīti cilvēki, kas dara, kā spēj.

Mēs jau redzam pat mazpilsētā, kur darba iespēju it kā nemaz nav tik daudz, nevar un nevar atrast darbiniekus sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Jā, algas, protams, ir viena būtiska lieta, tās noturētu vai atgrieztu profesionāļus, bet dzīve ir tāda, kāda tā ir. Algas, visticamāk, nevar pacelt tāpēc, ka tad jāceļ ēdiena cena, bet jau tagad cenas “kož”. Viss, pilnīgi viss kļūst dārgāks, un kaut kur jau ir tā robeža, kad cilvēks vairs nevar atļauties to, ko vēlas un pie kā pieradis. Piemēram, paēst ārpus mājām. To, protams, apzinās tie, kuri darbojas kafe, bistro, picēriju, ēdnīcu vai restorānu biznesā. Bet labas manieres un laipna, profesionāla apkalpošana viesmīlības nozarē ir tikpat svarīga kā cena par pakalpojumu.

Otra lieta, kas arī sasaucas ar algām un prioritātēm, ir aprūpētāji. Arī no šajā amatā strādājošajiem mēs sagaidām laipnību, rūpes un profesionalitāti. Bet atalgot šos cilvēkus mūsu valstī nevēlas. Par dzīvošanu aprūpes iestādēs ir jāmaksā ļoti dārgi, bet tas darbinieks, kura pienākumos ir aprūpēt veco un nevarīgo cilvēku, saņem maz (ja vien tā nav privāta aprūpes iestāde). Turklāt darbinieku ir pārāk maz un to trūkst. Izlasīju kādas šīs nozares darbinieces uzsaukumu tiem, kuru varā ir lemt. Ka viņi aizmirst vienu dzīves patiesību – varbūt dzīves nogalē tieši aprūpētājs būs tas, kurš par viņu gādās, tā teikt, pēdējais cilvēks, ko dzīvē sastaps. No aprūpētāja godaprāta, profesionalitātes un cilvēcības ir atkarīgs, cik karotes ēdiena mutē ieliek un kāds, piedodiet, būs dibens. Katrā jomā mēs vēlamies redzēt profesionalitāti un tai klāt – laipnību un cilvēcību.