Pēc studiju beigšanas Kalvis Bērziņš atgriežas dzimtajā pusē Ērģemē un veiksmīgi atrod darbu savā profesijā

Vēl īsu brīdi, pirms šī gada absolventi saņems sertifikātus ar centralizēto eksāmenu rezultātiem, ir laiks apdomāties, vai izvēlētā mācību iestāde, kur apgūt sev interesējošo profesiju, būs tā īstā un vienīgā.

Kalvis Bērziņš no Ērģemes pagasta ir 23 gadus jauns un jau vidusskolā zinājis, ka vēlas kļūt par agronomu, un savu izvēli ne mirkli nenožēlo. Turklāt jaunietim palaimējies, ka profesija ir darba tirgū ļoti pieprasīta. Viņam neilgi pēc studijām izdevās atrast darbu savā dzimtajā pusē – rudenī apritēs gads, kopš Kalvis strādā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Valkas birojā. Ar Kalvi pirmoreiz tikos bioloģiskās lauksaimniecības kursos. Par augkopību un laukkopību viņš runāja tik pārliecinoši un zinoši, ka radās iespaids – iegūtās zināšanas nav tikai teorija pēc grāmatās rakstītā, daudz ko jaunietis stāsta no savas pieredzes. Kā vēlāk atklājās, tā arī ir, liela pieredze un zināšanas pamatā nāk no reālas prakses – līdzdarbošanās zemnieku saimniecībā “Labārti”, kas mūspusē nodarbojas ar graudkopību. Kalvis ir saimniecības īpašnieka Dzintara Jurševska māsas dēls.

“Lauksaimniekam ir jāiemācās strādāt un izmantot tos resursus, kas ir viņa rīcībā. Lai kāda augsne arī būtu, saimniekam jācenšas, lai to attiecīgi pabarotu, un tikai tad būs sagaidāmais rezultāts,” ir pārliecināts augkopības konsultants.

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Kalvis atklāj, kāpēc izvēlējies kļūt par agronomu un kādas perspektīvas jaunais cilvēks saskata laukos.

– Kā nolēmi kļūt par agronomu?

– Esmu dzimis un uzaudzis laukos. No bērnības mani ir saistījusi lauksaimniecība un lauki kā tādi, tāpēc jau vidusskolas klasēs biju izlēmis, ka vēlos apgūt tieši agronoma profesiju. No pirmās līdz 12. klasei esmu mācījies Rīgas Juglas vidusskolā. Sanāca tāda braukāšana – ar ģimeni bieži braucām no Rīgas uz laukiem Ērģemes pagastā. Vasaras brīvdienas vienmēr ir pavadītas laukos, tāpēc par pilsētnieku sevi nekad neesmu uzskatījis. Pabeidzis vidusskolu, iestājos Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā, agronomos. Liels pluss bija tas, ka visus četrus gadus studēju budžeta grupā, maksāja arī stipendiju. Mans uzdevums bija apmeklēt lekcijas, neiekrāt parādus, visos studiju kursos būt sekmīgam. Mācību process pārdomāti bija izklāstīts visu četru gadu garumā un satraukumu neradīja, ka kaut kas būtu bijis par grūtu vai sarežģītu. Studiju ietvaros bija arī prakses daļa, kur īso kursu apguvu uzņēmumā “Agricon” Rīgā, bet lielo praksi, kas bija vairāku nedēļu garumā, aizvadīju kooperatīvā “VAKS”.

– Kas svarīgāk – praktiskās vai teorētiskās zināšanas augkopībā?

– Praktiskā pieredze ir ļoti svarīga, bet bez grāmatām arī neiztikt. Bez teorētiskajām zināšanām jau nevarēs saprast, kā vispār strādā augsne kā tāda, kādas ir tās nozīmīgākās īpašības, ietekmējošie faktori un tā tālāk.

Mēdz gadīties, ka praksē daudzas lietas notiek savādāk, nekā rakstīts grāmatās, taču vienam bez otra neiztikt. Turklāt laika gaitā daudz kas mainās, ir jāseko līdzi jaunākajiem pētījumiem, vispārējām tendencēm un aktualitātēm. Viens piemērs – kādus augu aizsardzības līdzekļus izvēlamies lietot savos laukos. Esmu ļoti pateicīgs tēvocim Dzintaram par iespēju tik daudz ko iemācīties, visus iespējamos lauku darbus apgūt. Esmu pateicīgs, ka viņš man uzticas, dod iespēju šeit strādāt un pilnveidot praktiskās iemaņas. Viņš zina, ka man var uzticēt arī visu tehnikas parku. Traktori, kombaini, zemes apstrādes tehnika un visi pārējie agregāti – es pārzinu un protu darboties ar lielāko daļu no tiem. Tāpēc vienmēr esmu tas cilvēks, kuru citi mēdz saukt palīgā, ja gadās kāda tehniska ķibele. Kas attiecas uz remontdarbiem – ar jaunāko tehniku varbūt ne, bet ar vecāka gada gājuma tehniku paši vienmēr tiekam galā. Jaunākajai tehnikai vairāk ir to specifisko lietu, kas saistītas ar elektroierīcēm, tad attiecīgi sazināmies ar tehnikas izplatītāju vai palīgos nāk “Google”.

– Kā nokļuvi Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā?

– Nekāda garā stāsta šeit nav. Biju pabeidzis augstskolu, pārvācies atpakaļ uz laukiem Ērģemes pusē. Paralēli lauku darbiem tēvoča saimniecībā raudzījos arī pēc kādām papildu darba iespējām. Vienkārši parādījās izdevība! Pamanīju sludinājumu, ka LLKC Valmieras un Valkas birojā tiek meklēts augkopības konsultants. Pieteicos. Man bija atbilstoša izglītība, un tiku pieņemts darbiņā. Līdz šim ir veicies visai labi, kolektīvs ir ļoti atsaucīgs un atbalstošs, palīdzēja ļoti ātri iejusties darba vidē.

Varu droši no savas pieredzes teikt, ka agronoma profesija ir pieprasīta. Iespējams, darba sludinājumos internetā tas netiek afišēts, bet, painteresējoties pie darba devējiem dažādos uzņēmumos, agronomi ir pieprasīti, tāpēc, visticamāk, atradīsies brīvas vakances.

– Tiem, kuri nemaz nenojauš, kas jādara augkopības speciālistam?

– Kāds ir labākais veids, kā veicināt augšanas procesu? Kāds ir optimālais mēslojuma, pesticīdu vai sēklu daudzums konkrētai lauka vietai? Šādi un līdzīgi jautājumi ir agronomu ikdiena.

Starp maniem pienākumiem ir dažādu uzskaišu veikšana – augu aizsardzības līdzekļu uzskaites, mēslošanas plānu sastādīšana. Ir bijuši arī daži izbraukumi saimniecībās uz vietas, kur sniedzu konsultācijas augkopībā. Intensīvi esmu strādājis ar “Mans lauks” (manslauks.lv), kas ir elektroniskajā vidē visiem brīvi pieejama lauku saimniecību pārvaldības sistēma. Ar to mācu rīkoties arī mūsu biroja klientus. Kopā risinām dažādus jautājumus, sākot no tā, kā paaugstināt augsnes auglību, izvērtējot, kādi barības elementi un cik daudz konkrētajā gadījumā būtu vispiemērotākie (ja nepieciešams, jāparegulē augsnes skābes līmenis). Ņemot vērā visus šos rādītājus, varam sasniegt ļoti labus rezultātus, kultūraugu ražas iznākumu.

Nākas risināt arī jautājumus, kas ir saistīti ar tādām lauksaimniecības metodēm kā starpkultūru audzēšana, tiešā sēja – tas viss uzlabo augsnes veselību.

Ja no galvas jāpasaka, nebūšu precīzs, bet šobrīd ir ap kādām divdesmit saimniecībām, kas izmanto augkopības konsultācijas. Tās ir saimniecības gan Valkas novadā, gan Valmieras un Smiltenes pusē, – mūsu biroja augkopības speciālisti sniedz pakalpojumus visā reģionā.

Kas attiecas uz “Mans lauks”, tad es, izmantojot izdevību, aicinu tos lauksaimniekus, kuri vēl šo sistēmu neizmanto, tomēr pamēģināt to lietot. Tajā lietotājs var uzkrāt savas saimniecības datus vienuviet, lai nebūtu situācijas, ka kādi dati jāmeklē vienā datubāzē, citi – otrā, vēl kādi, kas pierakstīti uz lapiņām vai kādā blociņā. Šī ir sistēma, kur saimniecībai uzkrāt gan augkopības, gan lopkopības un noliktavas datus, turklāt šai sistēmai no malas nevar piekļūt ne ladi, ne vidi vai citas iestādes, tā ir tikai un vienīgi paša lauksaimnieka rīcībā, lai atvieglotu viņa ikdienu.

– Nedaudz pastāsti par “Labārtiem”, cik liela ir saimniecība, kurā strādā?

– Saimniecība ir veidota 2000. gadā. Pašos pirmsākumos pamatā bija piena lopkopība, bet pēdējos gados tā ir graudkopība. “Labārti” apsaimnieko ap 400 hektāru zemes, no tiem 250 ir īpašumā, pārējās platības tiek nomātas. Ir pilna cikla graudkopībai pielāgots tehnikas parks. Ilgus gadus saimniecība ir arī divu kooperatīvu biedrs – lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Ērģeme” un “VAKS”.

Vietējais kooperatīvs ir bijis nozīmīgs saimniecības attīstībā, it īpaši laikā, kad saimniecība tika pārprofilēta no piena lopkopības uz graudkopību. Kā tēvocis vienmēr saka – būšana kopā ar kooperatīva biedriem dod drošības sajūtu saimniekojot, vienmēr ir kāds, ar ko konsultēties un paprasīt padomu. Arī viņš, tāpat kā vairums kooperatīva biedru, izmanto iespēju gan realizēt graudus ar kooperatīva starpniecību, gan iegādāties minerālmēslus. Ieguvums no sadarbības ar “VAKS” ir garantija, ka būs kur pārdot visu izaudzēto ražu.

Tiek audzēti dažādi kultūraugi. Šogad 60 hektāros iesēti rudzi, gandrīz 70 hektāru platībā – ziemas kvieši. 85 hektāros aug vasaras rapši, 45 hektāros ir iesēti zirņi, gandrīz tikpat arī pupas.

– Kā šobrīd izskatās labības lauki jūspusē?

– Tas, ar ko es varu salīdzināt, ir pagājušais gads, kad tika piedzīvoti ekstremāli dabas apstākļi, īpaši lauksaimniekiem. Šogad labības lauki izskatās daudz labāk. Ir daudz lielāks kultūraugu īpatsvars. Šobrīd ziemājiem jau parādījušās vārpas, redzams, ka šīs vārpas ir garākas, un cerams, ka pie attiecīgiem laikapstākļiem būs arī labi ražas rādītāji. Pagaidām izteikt kādas reālas prognozes vēl ir grūti. Lietus vienā brīdī bija ļoti vajadzīgs. Esam to sagaidījuši. Jāpriecājas, ka līdz mums krusa neatnāca, neko zemē nesagāza. Turklāt saimniecības lauki atrodas visai kalnainās vietās. Tas būtiski sarežģī audzēšanu un kulšanu, tāpēc ka kultūraugi kalniņos nogatavojas atšķirīgi. Šobrīd lielākā daļa lauka darbu ir padarīti.

– Vai šīs sezonas sākumā, pavasarī ir bijuši kādi izaicinājumi?

– Lauksaimniecībā izaicinājumu netrūkst. Pavasarī nācās pārsēt rapšu sējumus, nedaudz arī ziemas kviešus. Šajā sezonā ar augsnes minimālās apstrādes metodi pēc pupām un zirņiem sējām kviešus. Zeme ir smagnēja, trūcīga, augsnē ir liels māla īpatsvars, tāpēc bezaršanas tehnoloģijas risinājums ir liels izaicinājums. Ja neirdina zemi, nav rezultāta. Pavasarī ievelkas sēja arī tā iemesla dēļ, ka kalnu virsotnes ir izkaltušas, bet lejas vēl mitras. Arī labība šādos laukos nogatavojas atšķirīgā laikā, jo kalna virsotnēs viss dīgst vēlāk. Ražas iznākumu ietekmē arī gājputni un meža dzīvnieki. Zosis pēdējos gados nodara lielu kaitējumu, šogad tās postījumus nodarīja zirņiem – burtiski nākamajā dienā pēc sējas “apsēda” lauku. Nav jau metodes, kā lauksaimniekiem ar tām cīnīties. Ir mēģināti dažādi aizbaidīšanas paņēmieni, bet efekta nekāda. Zosis ne no kā nebaidās, pierod pie dažādiem apstākļiem un atkal ir klāt uz lauka.

Šobrīd nāk mežacūkas un pamanās izrakt pupas. Ir līgumi ar medniekiem, kaut ko jau sanāk nomedīt, bet nav laika, visi aizņemti savos darbos. Pēc redzētajiem uzraktajiem laukiem ir sajūta, ka mežacūkas vairojas uz nebēdu.

Šogad arī īpaši daudz vairāk ir izplatīti dažādi kukaiņi, kaitēkļi. Līdz ar to laukaugu smidzināšanu nācās veikt daudz intensīvāk. Papildus smidzināšanai nācās kaisīt arī lapu mēslojumu, ko lieto, lai augus nodrošinātu ar vielām, ko nespēj dot mēslojums, kas lietots pamatmēslojumam vai virsmēslojumam. Kā zinām, arī mazdārziņu saimniekiem šogad ir jāpievērš lielāka uzmanība kaitēkļu apkarošanai. Pavasarī atklājās, ka daudziem zemniekiem ir bijusi problēma ar minerālmēslu kvalitāti. Šeit es domāju amonija sulfātu. Arī mums gadījās tādi maisi, kas sablīvēti gluži kā ķieģelis, un, ja ar tiem vēl vispār varēja kaut ko izdarīt, tad tie pārvērtās par pulveri. Uzsējām uz lauka, un var redzēt atšķirību – vietās, kur tas sēts, viss paliek strīpains, nav vienmērības pēc izkliedēšanas. Lauki ir burtiski svītrās, var skaidri redzēt, kur ir kaisītājs gājis. Arī citi zemnieki ir teikuši to pašu. Ja pērk Lietuvā gatavoto mēslojumu, tad jārēķinās ar šādu iznākumu.

Ļoti būtisks ir lauku monitorings – ir jāseko līdzi tam, kas notiek uz lauka. Ir jāaiziet līdz laukam, jānovērtē situācija, vai nav jau kādi bojājumi. Ja tie tiek laikus pamanīti, vēl ir iespējams novērst negatīvās sekas.

Saimniecībā nedaudz tiek gatavota arī lopbarība, dažiem lopiem. Zinu, ka lopbarības sagatavošanas sezona jau sākusies. Visa tehnika darbam ir sagatavota. Tuvākajās dienās noteikti sāksim pļaušanu, un tad jau sekos visi pārējie darbi. Esam iesākuši tā, ka sagatavojam tik daudz skābbarības ruļļu, lai pietiek pašiem un kaut ko varam pārdot arī citiem zemniekiem. Zālāju platības to atļauj darīt.

– Vai tu kā jauns cilvēks saskati laukos perspektīvas?

– Noteikti, jā, saimniekojot laukos saskatu perspektīvas. Plānoju laukos palikt un dzīvot. Katram savs, kāds varbūt labāk jūtas pilsētā, man pašam pilsētas dzīve neiet pie sirds. Darba šeit, laukos, netrūkst ne brīdi. Ja no pavasara līdz rudenim tie galvenokārt ir lauka darbi, tad ziemas sezonā izstrādājam mežus, sagādājam malku.

– Kas aizrauj, ar ko nodarbojies brīvajā laikā?

– Visām interesēm neizdodas samenedžēt laiku. Skolas laikā dejoju tautiskās dejas, bet nu vairs ne. Tad kopā ar deju kolektīvu braucu arī uz ārzemēm. Studiju laikā izmantoju iespēju arī “Erasmus+” – devos uz Slovēniju un padzīvoju tur kādu laiku. Tātad pasaules āres arī iepazītas. Aizraujos ar makšķerēšanu. Tam gan cenšos izbrīvēt laiku. Esmu arī autosporta cienītājs. Pagaidām pašam nav bijusi iespēja piedalīties kādās sacīkstēs, bet labprāt dodos uz dažādiem pasākumiem, lai vērotu sacīkstes klātienē. Pavisam nesen biju Biķerniekos, kur tika atklāta Latvijas drifta sezona. Šis sporta veids ir tāds, kas aizrauj, arī skatoties. Ne vienmēr pašam ir jāsēžas iekšā mašīnā, lai izjustu sacensību garu un adrenalīnu. Ja ir savi favorīti, kuriem līdzi just, tad ļoti spilgtas emocijas var iegūt, vērojot to visu klātienē.

APTAUJA: https://poll.app.do/vai-pec-augstakas-izglitibas-iegusanas-izdevies-atrast-darbu

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.