Pēc pastnieces ierašanās varētu salīdzināt pulksteni, pensijas un korespondenci vienmēr cenšas nogādāt laikā

Svētku tuvošanās jūtama teju uz katra soļa. Manāma rosība ir arī pasta nodaļās, kur cilvēki steidz iegādāties apsveikumu kartītes, noformēt paciņas, ko sūtīt saviem mīļajiem uz ārzemēm, lai pie adresātiem tās nonāktu laikus. Gada nogale nozīmē, ka vairāk darba kļūst arī pastniekiem.

Pirmssvētku aktivitāte ir novērojama arī Smiltenes novada Raunas pasta nodaļā. Tur strādā arī pastniece, drustēniete Inga Leite, kura šobrīd galvenokārt apkalpo klientus savā pagastā.

Kā izrādās, viņas ikdiena ar darbu pastā saistās vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Pastniece no savas pieredzes zina, ko nozīmē doties ceļā pie klientiem kā jaukos un patīkamos laikapstākļos, tā dienās, kad snieg un putina vai ceļi ir apledojuši. Pie šādiem izaicinājumiem pastniece jau pieradusi. Visam var un jāmāk pielāgoties, vajag vien gribasspēku un vēlams apbruņoties ar pareizajiem darbarīkiem, jo ceļā jau var gadīties visādi.

Tāpat kā daudziem citiem, arī viņai nākas pielāgoties šī brīža mainīgajiem laikapstākļiem, tāpēc automašīnas bagāžniekā Ingai līdzi ir zāģis un sniega lāpsta. “Citādāk nevar. Tas viss man noder. Ne reizi vien ir nācies tīrīt sniegu, zāģēt zarus vai kādu mazāku koku. Ja ceļā ir kāds šķērslis, vispirms jāmēģina rīkoties pašai. Zinu, ka nedrīkst kavēt, jo cilvēki mani gaida. Ja pastnieks kavējas, ir trauksmes zvans,” iesāk Inga.

Par piedzīvojumiem ikdienas darbā šajā pirmssvētku laikā viņa ir gatava dalīties ar laikraksta lasītājiem. Kā viņa stāsta, vairākās adresēs Drustu pagastā divas reizes nedēļā pastkastītēs iekrīt arī “Ziemeļlatvija”.

Cita starpā, šobrīd “Latvijas Pastā” strādā vairāk nekā 2500 darbinieku aptuveni 150 dažādās profesijās, no kuriem būtiskāko daļu – aptuveni 70% – veido pastnieki un pasta nodaļu darbinieki, kas ik darbdienu piegādā abonētos preses izdevumus, vēstules un sīkpakas, apkalpo klientus pasta pakalpojumu sniegšanas vietās un nodrošina dažādus citus pakalpojumus pat vistālākajās lauku viensētās.

– Kā kļuvāt par pasta darbinieci?

– Līdz šim esmu strādājusi pasta nodaļā gan Drustos, gan Dzērbenē un Taurenē. Pašos pirmsākumos tikai sāku pamazām saprast, ko nozīmē strādāt par pastnieku, vasarās devu pastniecītēm atvaļinājumus, aizvietoju, kad kāda bija saslimusi. Tobrīd dzīvoju pa māju, toreizējā Drustu pagasta pastniecīte Aina Blīgzna mani mudināja, ej pastrādā! Tā es tiku stādāt pastā. Bija laiks, kad strādāju pastā par sētnieci. Tad bija arī tādi labie laiki, kad pastnieks varēja doties pie klientiem ar savu šoferi. Viss mainījās. Nācās izvēlēties, ja gribas saglabāt darbu, nācās likt tiesībās. Kur tu laukos liksies? Iestājos autoskolā, nokārtoju autovadītāja apliecību un tagad jau desmit gadus bez jebkādām problēmām pie stūres braucu pati.

Pat neticas, ka tik daudzi gadi aizvadīti vienā darbavietā. Zinām visi, ka pirms dažiem gadiem Drustu pasta nodaļu likvidēja. Tad sāku strādāt Dzērbenes pasta nodaļā, tad Taurenes pasta nodaļā. Tā katru dienu braukāju no Drustiem uz Taureni. Šogad notika reorganizācija, pastniekus sadalīja, iedalot citas apkalpojamās teritorijas, tā es nonācu Raunas pasta nodaļas kolektīvā. Man patīk darbs ar cilvēkiem. Turklāt katra diena cita no citas atšķiras. To ietekmē gan ceļā sastaptie cilvēki, gan savā ziņā arī laikapstākļi aiz loga. Arī kolektīvā esam draudzīgi. Visi kopā satiekamies galvenokārt no rītiem, kad sašķirojam korespondenci un tālāk jau dodamies katra savā maršrutā. Mums ir feina vadītāja – Ieva Simsone, varam viņai piezvanīt, izstāstīt savu sāpi vai sarūgtinājumu. Viņa vienmēr centīsies rast risinājumu, dot padomu.

– Kāds ir jūsu ikdienas maršruts?

– Man nav tas garākais maršruts. Dzīvoju Drustos, daudzdzīvokļu namā, no šejienes dodos uz Raunu pēc sūtījumiem. Ikdienas režīms ir nemainīgs, ceļos ceturksni pirms septiņiem. Ir laiks sataisīties. Darbā esmu ap astoņiem, kur visas tiekamies pie šķirošanas. Tad ir tas brīdis, kad esam kā bitītes, – ātri izdarām, kas darāms, un dodamies ceļā. Manā pārziņā galvenokārt ir Drustu pagasts. Bet tiek lēsts, ka drīzumā būs pārmaiņas un būs garāks maršruts. Tās garākās ir pensiju dienas, kad mājās esmu pēcpusdienā. Tādās dienās, kad ir īsais maršruts, darbadiena man beidzas kaut kur pēc vieniem dienā. Vidēji ar automašīnu nobraucu ap 120 kilometru. Dienā piestāju pie kādām 70 pastkastītēm, kādā jāieliek laikraksts vai žurnāls, citā vien kāda vēstulīte par rēķiniem vai tamlīdzīgi.

– Zināms, ka senioriem laukos patīk parunāties par dzīvi.

– Tā ir, daudzi vēlas parunāties, pastāstīt kādu savu sāpi, vienkārši dalīties savos novērojumos. Ir patīkami, ka pastnieks reizi mēnesī, dienā, kad piegādāju pensiju, tiek gaidīts kā mīļš ciemiņš. Es pazīstu vietējos ļaudis, tāpat kā viņi mani. Viņi zina, ka nedzeru kafiju. Bieži cienā ar saldumiem. Cenšos gan ilgi neuzkavēties, mēģinu izvairīties no ilgākas pļāpāšanas, jo jādodas tālāk, mani jau gaida nākamajā mājā. Lai gan daudziem laukos joprojām sāp sirds par pasta nodaļu sarukšanu jeb tā saucamo optimizāciju, pastnieks ir un būs, kamēr vien laukos pie mājām būs pastkastītes un cilvēki, kas abonē kādu preses izdevumu, kamēr saņem mājās pensiju vai gaida kādu korespondences sūtījumu.

Ne tikai man, bet droši vien arī maniem kolēģiem šis ir vairāk nekā darbs. Nav jau tikai tiešie pienākumi. Reizēm savā ziņā jābūt arī kā sociālajam darbiniekam, jāpalīdz tīri ikdienišķās lietās, reizēm kāds vientuļais pensionārs palūdz atvest zāles, ja nav kam citam paprasīt. Nav grūti, visu var izdarīt.

– Pēc jūsu novērojumiem, parasti kādus preses izdevumus cilvēki abonē?

– Var teikt, ka pastnieka soma kādreiz bija biezāka. Man grūti spriest, vai cilvēki mazāk interesējas par preses izdevumiem vai noteicošā tomēr ir cena, jo periodika jau nav primārā, kas cilvēkiem laukos ir nepieciešama. Ir citas vajadzības, jāmaksā rēķini, jāpērk zāles un tā tālāk. Ja jāiztiek tikai no pensijas vien, tad jārēķina katra kapeiciņa. No laikrakstiem tie ir “Druva” un “Ziemeļlatvija”, vēl dažiem iekrīt pastkastītēs arī “Latvijas Avīze”. No iknedēļas izdevumiem populārākais ir “Privātā Dzīve”. Tad seko pārējie – “100 Labi Padomi”, “Kas Jauns Avīze”, “Praktiskais Latvietis”, “Ievas Veselība”, “Ievas Padomu Avīze”. Ir liela dažādība arī starp žurnālu lasītājiem. Kā daži no piemēriem – “Medības”, “Saimnieks”, “Mans Dārzs” un citi. Vēl ir pa kādam, kas abonē ikmēneša izdevumus, kas paredzēti bērnu un jauniešu auditorijai. Preses izdevumus abonē galvenokārt vecākā gadagājuma cilvēki. Viņi ir pieraduši rokās turēt taustāmu materiālu – lasīt ziņas papīra formā. Jaunāka gadagājuma cilvēki jau ir tā saucamā interneta paaudze, kas dzīvo sociālajos tīklos, visu atrod internetā. Daļa izvēlas doties uz bibliotēku un tur pārlapo jaunākos izdevumus. Pozitīvi, ka laukos vēl pastāv bibliotēka – tā ir sava veida socializēšanās iestāde, kur notiek dažādi pasākumi.

– Kas ir ejošākās preces, ko nākas piegādāt klientiem uz mājām?

– Es daudz neņemu līdzi, tikai to, ko prasa klienti. Cilvēki iepriekš piezvana un pasaka, ko vēlas, – preses izdevumus, kartiņas, arī priekšapmaksas kartes, sīkas saimniecības preces, tostarp dziju. Mums jau te apkārt daudz rokdarbnieču, kas garajos vakaros kaut ko skaistu darina. Tagad topā ir arī dažādi kalendāri, ko cilvēki liks pie sienas savās mājās vai iecerējuši pasniegt kādam kā dāvanu.

– Vai pastnieka somā sāk parādīties arī apsveikumu vēstulītes?

– Vēl neteiktu, ka cilvēki ir aktīvi sākuši sūtīt apsveikumu kartītes, jo laika vēl gana. Parasti vairāk sarosās tuvāk svētkiem. Taču pēdējos gados jūtam, ka kartīšu sūtīšana atkal kļūst svarīga, cilvēki augstu novērtē to, ka saņem šāda veida sūtījumus, īpaši, ja tie ar roku rakstīti vai vismaz parakstīti. Līdz ar to arī darbiniekiem Ziemassvētki ir karsts, darbīgs laiks, īpaši tiem, kas apstrādā šādus sūtījumus, un tas jau iepriekš rada svētku sajūtu arī mums. Mēs arī attiecamies ar lielu atbildību pret šo darbu, jo neviens negrib šos apsveikumus saņemt pēc svētkiem.

– Kādā stāvoklī laukos ir pastkastītes, vai cilvēki piedomā pie tām?

– Savā laikā mēs ar vīru divas pastkastītes paši atjaunojām. Tās bija palielas kastītes, kurās daudz var salikt iekšā. Uz tādu kā pastkastīšu atjaunošanu daudzi ir visai kūtri, varbūt par to nemaz neaizdomājas. Cilvēki domā, ka pastnieks jau visus zina, pazīst vaigā. Bet ir gadījumi, kad esmu saslimusi vai dodos atvaļinājumā un vietā nāk kāds cits, ko tad? Esmu sarakstījusi uz pastkastītēm norādes, vai tas ir mājas nosaukums, uzvārds vai adrese, lai kādam citam arī ir viegli orientēties.

– Pastniekiem nākas rēķināties arī ar četrkājainajiem draugiem – suņiem, kāda ir jūsu pieredze?

– Ir bijuši dažādi gadījumi. Ir sētas, kur suņi ir pie ķēdes, ir, kur staigā brīvā vaļā. Mācāmies sadzīvot. Daudziem esmu iemācījusies vārdus, tad tos uzrunāju, – dzīvnieks uzreiz kļūst draudzīgāks, sāk luncināt asti. Cits vispār nereaģē, jo uzskata mani par savējo. Ir jau pierasts un bail nav. Bet rudens pusē bija viens tāds gadījums, kad devos mājas pagalmā, kur ir dusmīgs suns. To zināju, tāpēc no mašīnas laukā nekāpu. Ar saimnieci bija sarunāts, viņa suni bija piesējusi vai norobežojusi, bet vienalga tas bija pasprucis vaļā un ļāvās agresijai. Rezultātā automašīnai bija sakodis bamperu. Braucot prom, tikai dzirdu, ka kaut kas krakšķ. Piebraucu pie citas pastkastītes un skatos, jā, atstājis pamatīgus zobus, bojājot metālu. Kā mēs šo situāciju risinājām? Piezvanīju saimniecei un mierīgā tonī teicu, ka pagalmā vairs nebraukšu, suns ir izdarījis skādi automašīnai. Nosūtīju telefonā fotogrāfiju, lai viņa var noticēt maniem vārdiem. Par atlīdzību neko neminēju. Bet, kad biju salabojusi automašīnu, viņa pati man piedāvāja un atlīdzināja materiālo zaudējumu. Tātad ir ļoti godprātīgi cilvēki, kas mani ļoti priecē.

Laikam ar kaķiem man tomēr lielāka satikšana. Man pašai mājās ir divi balti, pūkaini kaķi – Poga un Lācis. Tieši baltā krāsā man vienmēr ir bijuši. Ar kaķiem ir saistīti daudzi aizraujoši mīti un leģendas. Tie enerģētiski rezonē ar pašu saimnieku. Man šie mājas mīluļi pozicionē gaišumu, harmoniju, skaistumu, mieru, laimi un savā ziņā arī dziedināšanu.

– Kādi šobrīd ir lauku ceļi jūspusē?

– Tiek jau tīrīti. Ir, kad no rītiem tā vairāk pieputināti, bet pa dienu jau iztīra. Man ir prieks, ka nav jābrauc ar savu automašīnu, kā tas bija iepriekš. Augustā burtiski izcīnīju “Latvijas Pasta” automašīnu. Jā, to baltā krāsā, kuru uz ceļa jau pamana pa gabalu. Teicu, ka savu privāto automašīnu vairs nespēju labot. Mani sadzirdēja un piešķīra darba auto, kaut gan nobraukto kilometru ziņā parasti piešķir darba auto tikai tiem pastniekiem, kuriem sanāk mērot garāku maršrutu. Ja uz ceļa gadās kāds priekšā nokritis mazāks koks, tad ņemu palīgā zāģīti un dodos tālāk. Nupat šonedēļ bija gadījums, kad uz ceļa Drusti–Rauna gulēja liels nogāzies koks. Vieglie auto jau varēja tikt garām, bet sazin kā būtu, ka garām būtu jābrauc sabiedriskajam transportam. Ik pa laikam nākas redzēt nogāzušos kokus, bet ne visi man traucē. Nākas vien lūkoties apkārt un domāt, vai tas noliecies koks paliks savā vietā vai ne. No rītiem, kad jādodas ceļā, ir vēl tumšs, tad jāpiedomā pie tā, lai uz ceļa neizskrien kāds meža zvērs. Līdz šim viss ir bijis veiksmīgi.

– Ko mēdzat darīt brīvdienās, kad nav jādodas uz darbu?

– Ļoti dažādi. Citreiz pavadu laiku pa māju. Citu nedēļas nogali dodos uz kādu pasākumu, ja pie mums kaut kas notiek. Cenšos atbalstīt tās aktivitātes, kas notiek pagastā. Novembrī biju uz iedzīvotāju tikšanos, kur vietējie iepazinās ar jauno pagasta pārvaldes vadītāju Jāni Sīmani. Pilnīgi piekrītu, ka nevajag turēt pie sevis kādu problēmu vai ierosinājumu, vajag iet uz pašvaldību un par to runāt. Pati tā esmu darījusi, esmu gājusi un runājusi ar bijušo pārvaldnieci un viņa vienmēr centās atrast risinājumus, izstāstīja, ko darīt, kā darīt, lai varētu rast kompromisu. Ir pašiem jāiesaistās, ja gribam pārmaiņas savā pagastā pozitīvā virzienā. Vēl cenšos apciemot bērnus, mazbērnus. Meita Linda ar dēlu Dagni dzīvo Aiz­krauklē. Ik pa laikam apciemoju arī citus radiniekus, kuri dzīvo Piebalgā, Cēsīs, Blomē.

Mans vaļasprieks ir līnijdejas. Jau nepilnu gadu dejoju kolektīvā “Jestrie soļi”. Man ļoti patīk izkustēties, atslēgt domas no ikdienas. Tas ir veids, kā klausīties mūziku, sajust to, cenšoties izpildīt kā vienkāršus, tā sarežģītus kustību elementus, uztverot gan dinamiku, gan kulmināciju. Patiesībā, tā ir liela koncentrēšanās māka. Dejās atspoguļojas gan mūsu attieksme, gan interpretācija. Protams, jābūt kontaktam kā starp pašiem dejotājiem, tā publiku.

Vēl man ļoti patīk cept kūkas, eksperimentēt virtuvē. Gatavoju kūkas gan savam priekam, gan cilvēkiem, ja uzjautā uz kādu jubileju. Reizi mēnesī jau noteikti jāatvēl laiks kūku cepšanai. Bet visbiežāk jau cepu, kad dodos ciemos pie radiem un draugiem. Viņi jau zina, ja Inga atbrauks, tad ar kūku.

Viedoklis

Aina Blīgzna, Drustu pagasta iedzīvotāja:

– Par mūsu pastniecīti Ingu varu teikt tikai to labāko. Tieši nupat kā domāju, ka ir jāaizpilda tā anketa, kur “Latvijas Pasts” aicina katrā Latvijas reģionā noteikt un godināt labāko 2023. gada pastnieku un pasta nodaļas operatoru, bet kaut kur to nozaudēju. Par Ingu varu teikt – atsaucīga, ļoti zinoša, punktuāla un atbildīga. Ja ir iztīrīts ceļš, tad nekavē ne minūti. Pēc viņas varētu salīdzināt pulksteni. Abonēju laikrakstus un žurnālus, avīzes vienmēr saņemu laikā. Ja ir nepieciešamība, tad sazvanu pastnieci vai pati novaktēju, jo dzīvoju netālu no ceļa. Cenšos vienmēr notīrīt celiņu pie pastkastītēm. Ņemu lielu lāpstu un sniegu notīru, tik daudz jaudas vēl ir. Nezinu, kā citur, bet vismaz droši zinu, ka pie mums pastniecei nebūs jābrien pa kupenām. Pensijas saņemšana gan man ir nokārtota saņemšanai ar bankas karti, tāpēc pensijas dienā pie manis nav jābrauc iekšā. Kad brauc garām, vienmēr pamet ar roku.

Pastnieks lauku cilvēkiem ir zelta vērtē. Nereti pastnieks ir vienīgais cilvēks, kurš iegriežas attālākās mājās. Zinu, ko nozīmē šis darbs. Pati savā laikā ilgus gadus strādāju par pastnieci. Labi, ka bija tāds pasts, kur varēja strādāt. Toreiz bija citi laiki. Daudz staigājām kājām, ar lielām somām devāmies pie klientiem. Tagad pastnieki brauc ar automašīnām, vismaz tādā ziņā nedaudz vieglāk.

Dzīvoju četrus kilometrus no centra, pati nekur netieku tālu no mājas. Labi, ka man ir meita un mazdēls, citādāk vispār nekur netieku. Viņi atved pārtiku un citu nepieciešamo. Avīzes gan abonēju pie pastnieces. Lasu daudz, mani interesē, kas notiek apkārt. Ļoti patīk praktisko padomu avīzes, žurnāli. Bieži ar presi maināmies ar meitu. Viņa atved kādus citus žurnālus, es pretī dodu tos, ko esmu jau izlasījusi.

#SIF_MAF2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.