Pavasara darbības vārds – ziedēt

Es ziedu.

Skatos uz baltā ziedpārslu putenī grimstošo ievu un jūtu, kā sirds sāk pumpurot. Gribu izsmaržot savu būtību pretī saulei, noreibt ziedoņa skavās, tā apliecinot savu esamību. Uzsmaidu ievai un saku klusu paldies.

Tu ziedi.

“Tagad vai nekad!” pie auss tev čukst neaizmirstule, piebērdama acis ar zilu gaismu. Tu kā nomaldījies pieķeries puķes trauslajai dvēselei, no savām šaubām sakurdams sapņu ugunskuru, lai izkliedētu nelūgtās salnas. Zilā cerību gaisma uzvarēja, tava pasaule klusi un pārliecinoši pārvērtās ziedā.

Viņš, viņa zied.

Ak, kungs, cik aizkustinoši zied lauztās sirdis! Kad nav, lai nav! Rožsārtā pasaka par princi uz balta zirga tiek pārlauzta ziedot, un izplaukst jauna patiesība – uzvarot sāpes, ziedēt. Īpatna, oriģināla un ilgdzīvojoša ziedēšanas teorija.

Mēs ziedam.

Nav vairs ne tuvu, ne tālu, ne svešu, ne pazīstamu. Visi kopā izlīstam zeltainās pienenēs, ceļojam līdzi bitei uz stropu, lai, pārvērzdamies medus lāsē, kādam nelaimīgajam saldinātu dzīvi. Tāpēc jau mēs ziedam, lai visdažādākajos veidos atgādinātu citiem, ka bezpersonisku eksistenci pārvērst jēgpilnā dzīvošanā var tikai ziedot.

Jūs ziedat.

Tas ir labi. Vienalga, vai iemirdzaties kā narcises zvaigznīte bezmiega naktīs savas bērnības mājas puķudobē, vai kā balta naktsvijole tukšu solījumu aizaugušā meža pļavā, jūs ziedat. Un tas ir pats skaistākais, jo nevienam nekas nav jāpierāda, ir tikai jāzied.

Viņi, viņas zied.

Esmu mierīga. Bažām nav iemesla. Esmu kopā ar tiem, kas zied un grib ziedēt, kas atradīs savām saknēm vietu arī viskailākajā zemes stūrītī, kaut uz akmeņiem, bet nežēlosies un nečīkstēs, nezūdīsies un nemeklēs vainīgos, tikai ziedēs. Dzīvos, lai ziedētu!

Ilze Zilbere