Pat zinot valodu, ārzemnieki izjūt nošķirtību starp sevi un “īstajiem” latviešiem

Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju vidū saskaitāmas 104 tautības, mazāk nekā puse no tām ir pārstāvētas mazākumtautību biedrībās. Iepriekšējos gadu desmitos aktīvi dibinātās organizācijas noveco. Biedrību nākotne ir atkarīga no spējas piesaistīt gan jauniešus, gan finansējumu.

“Ziemeļlatvija” sadarbībā ar laikrakstu “Latvijas Avīze” pēta, kā Latvijā integrējušies mazākumtautību pārstāvji un cik viņiem būtiski iesaistīties mazākumtautību biedrībās, kā arī nevalstiskajās organizācijās kopumā.

Vairāki intervējamie atzīmē, ka piederības sajūtu visvairāk stiprina aktīva līdzdalība sabiedrībā. Tieši caur iesaisti vietējās iniciatīvās un organizācijās ir iespējams pārvarēt kultūras šķēršļus un veidot ilgtspējīgu dialogu starp dažādām kultūrām. Šādas kopienas rada vidi, kurā mazākumtautību pārstāvji nejūtas izolēti, bet gan pieņemti un atbalstīti, kas savukārt iedrošina plašāku sabiedrības līdzdalību.

Uzklausot pieredzes stāstus, kā mūspusē iejutušies dažādu tautību pārstāvji, rodas pārliecība, ka mazākumtautību integrācija ir abpusējs process, kas pieprasa ne tikai iebraucēju centienus apgūt valodu un kultūru, bet arī vietējās sabiedrības gatavību pieņemt jaunos iedzīvotājus kā savējos.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, lielākais cittautieši īpatsvars ir krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši un tālāk seko citas tautības.

Vienā kopienā dažādas tautības

Viens no daudzkultūru kopienas piemēriem vienuviet Smiltenes novadā ir atvērtā saimniecība “Zadiņi” (eko kopiena) Launkalnes pagastā. Šobrīd “Zadiņos” pastāvīgi dzīvo četras ģimenes, pārstāvot latviešu, poļu, vācu un beļģu tautības. “Latvijā dzīvoju kopš 2016. gada. Sākumā izvēlējāmies dzīvot Rīgā, jo mans vīrs saņēma stipendiju Latvijas Universitātē un tur arī strādāja. Dzīvojām netālu no poļu skolas, un bērnudārzā, kas piederēja pie šīs skolas, bērni faktiski vairāk mācījās krievu nekā poļu valodu, kaut arī bija centieni veidot divvalodību, tika svinēti poļu svētki un pastāvēja neliela poļu kopiena. 2018. gadā pārcēlāmies uz Smilteni,” stāsta poliete Veronika Felcis.

Viņa kopš pirmās dienas Latvijā cenšas uzturēt saikni ar poļu kultūru. “Brīvprātīgi mācīju poļu valodu latviešiem Rīgas centrā. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – tika izveidots Poļu kultūras centrs Rīgā, būtiski uzlabojās poļu skolu piedāvātās iespējas, skolotāju apmaiņas no Polijas un apmācību programmas. Pārvaldu “Facebook” lapu “Polacy na Łotwie” (Poļi Latvijā), bet tā nav vienīgā šāda lapa, un Latvijā ir arī citi aktīvi eksperti, kuri veiksmīgi veido tiltus starp abām kultūrām,” atklāj Veronika un turpina: “Dzīvojam apzināti veidotā kopienā “Zadiņi”, un tā droši vien ir mūsu primārā kopiena. Šeit nejūtamies kā “baltais zvirbulis”, bet gan atrodam telpu, kur kopt savas nacionālās un plašākas identitātes, ļaujot mūsu bērniem izprast savas daudzveidīgās saknes. Katru gadu rīkojam jauniešu nometnes – šogad būs gan nedēļu gara jauniešu nometne, gan arī augusta beigās ģimeņu komunikācijas darb­nīca. Mēs cenšamies būt aktīvi un iesaistīties vietējā kopienā un pagasta dzīvē.

Pēc statistikas datiem, Smiltenes novadā dzīvo vairāk nekā simts poļu tautības pārstāvju.

Taujāta, cik veiksmīgi šo gadu laikā ir izdevies integrēties vietējā sabiedrībā, viņa saka: “Nevaru atbildēt viennozīmīgi. Lai gan brīvi runāju latviski, joprojām bieži jūtos kā “zilonis trauku veikalā” – reizēm kultūras nianses vēl sagādā pārpratumus. Lai arī sākotnēji vietējie ir ļoti atvērti un ciena cilvēkus, kuri mācās latviešu valodu, dziļāk izprast kultūras kontekstu dažreiz ir sarežģīti. Trūkst arī starptautisku kultūras apmaiņas pasākumu, jo vietējā kultūras dzīve galvenokārt vērsta uz Latvijas mantojuma saglabāšanu. Vēsturiski tas ir saprotams, bet pēc plašākām kultūras pieredzēm parasti dodos uz Cēsīm vai Rīgu.”

Vaicājot, kas veicinātu mazākumtautību iesaisti biedrībās un sabiedriskajās organizācijās, Veronika saka: “Pašlaik sabiedrības līdzdalība kopumā ir zema. To skaidri parāda zemā līdzdalība vietējās vēlēšanās un grūtības motivēt cilvēkus iesaistīties ārpus savas ikdienas. Ģimeņu pienākumi, bērnu nodarbības, sports vai māksla ļoti ātri aizpilda kalendāru, samazinot laiku kopienas aktivitātēm. Vietējās kopienas sajūtu veicinātu lielāks aktīvu cilvēku īpatsvars – kritiskā masa, kas palīdzētu sabiedrību saliedēt.”

Katrs solis ietekmē nākotni

“Domāju, jebkurš latvietis, kurš īslaicīgi devies strādāt uz Angliju, Norvēģiju vai Īriju, var labi saprast, kā mazas izvēles reizēm būtiski ietekmē dzīves gaitu un nākamo paaudžu pieredzes. Tāpat kā latviešu emigranti ilgojas pēc savas zemes ēdieniem, kultūras un tradīcijām, arī es ļoti izjūtu šādas ilgas. Tā ir dabīga parādība mūsu globalizētajā pasaulē,” pārliecināta V. Felcis.

Pēc Latvijā pavadītā laika Veronika Felcis nosauc vairākas atziņas, novērojums:

– Vietējie bieži pieņem, ka man ir cieša saikne vai zināšanas par krievu kultūru, valodu, lai gan krieviski nerunāju nemaz.

– Manu poļu identitāti mēdz vispārināt, neņemot vērā lielās atšķirības starp neseniem iebraucējiem un tiem, kuru senči Latvijā dzīvo jau vairākas paaudzes un kuriem ir pavisam cita attieksme pret Polijas aktualitātēm.

– Polija šeit tiek ļoti pozitīvi vērtēta kā lielisks ceļojumu galamērķis, pateicoties akvaparkiem, izklaides parkiem, kalniem, termālajiem ūdeņiem un kultūras mantojumam. Tas palīdz mūsu bērniem justies lepniem par savu dubulto pilsonību.

“Mana personīgā pieredze būtiski ietekmē manu identitātes izjūtu un integrāciju. Esmu uzaugusi mākslinieku ģimenē Krakovā. Mans tēvs ir labi pazīstams dziedātājs, un mana māte ir aktrise un teātra režisore. Abi mani vecāki ir izcili vārdu amatnieki, un valodai mūsu ģimenē vienmēr bijusi īpaša nozīme kā simbolu, kultūras, vērtību un pasaules redzējuma nesējai. Studijas literatūrā, teātrī, latīņu un sengrieķu valodā, kā arī bērnībā biežie ceļojumi uz Romu vēl vairāk stiprināja manu saikni ar kultūras tradīcijām un saknēm, radot ļoti spēcīgu sentimentu pret savu kultūras mantojumu.

Aktīvi iesaistos vietējās dzīves norisēs, pasākumos un politikā. Latvijas Universitātē pētu lauku reģionu noturību un meklēju ilgtspējīgus risinājumus, kā atbalstīt novadus, kuros samazinās iedzīvotāju skaits. Izvēloties dzīvi ārpus pilsētas komforta, cenšamies ar savu piemēru parādīt, ka lauki var sniegt gandarījumu un laimi. Savā profesionālajā darbā arī atbalstu taisnīgu un ilgtspējīgu attīstību, liekot uzsvaru uz sociālo labklājību, nevis īstermiņa peļņu. Latvija man devusi drošību, laipnību, skaistu dabu un atvērtību, ko cenšos atdot ar savu darbu un ieguldījumu,” saka V. Felcis.

Integrācijā izaicinājumu netrūkst

“Zadiņos” var satikt arī vācieti Johannu Lohrengelu. “Esmu dzimusi nelielā ciematā Ziemeļvācijā, 2014. gadā pārcēlos uz Rīgu, bet kopš 2018. gada dzīvoju kopienas viensētā Smiltenes novadā. Baltijas valstīs sākotnēji nokļuvu kā brīvprātīgā, strādājot Kauņā organizācijā “Caritas Lithuania”. Mani ieintriģēja reģions, un es sāku meklēt vairāk iespēju darbam savā profesijā (sociālais darbs), kas mani noveda līdz praksei biedrībā “Centrs MARTA” Rīgā. Tur arī iepazinos ar savu vīru, un kopā audzinām divus divvalodīgus bērnus,” stāsta Johanna.

Taujāta par iesaistīšanos organizācijās, viņa saka: “Kā jau minēju, biju aktīva biedrībā “Centrs MARTA”, kā arī nelielā organizācijā “Freedom 61”, kurā nodrošināju psiholoģisku palīdzību sievietēm, kas vēlas atbrīvoties no seksuālās izmantošanas un nekārtīga dzīvesveida. Kopš 2019. gada esmu biedre biedrībā “Zadiņi”, kas popularizē ilgtspējīgu dzīvesveidu ar neformālās izglītības metodēm. Man ir ļoti svarīgi būt daļai no aktīvu pilsoņu sabiedrības.”

Viņa sliecas domāt, ka integrācija Latvijā ir bijusi diezgan veiksmīga, taču ir arī pa kādam bet. “Ikdienā cenšos runāt latviski, kā brīvmāksliniece atrodu latviešu klientus, kopā ar vietējiem māksliniekiem veidoju izstādes un kopīgi organizēju pasākumus. Taču patiesa integrācija ir sarežģīts jēdziens, par kuru varētu diskutēt vēl plašāk. Uz papīra izskatos integrējusies, taču reizēm brīnos, kāpēc joprojām jūtos neērti, kad esmu vienīgā ārzemniece telpā, lai gan saprotu katru vārdu. Iespējams, tas ir saistīts ar vispārējo daudzveidības trūkumu Latvijas laukos. Cilvēki patiešām ir laipni un draudzīgi, bet reti izrāda atvērtību, lai spertu nākamo soli un patiešām veidotu draudzību. Tomēr jāpiebilst, ka līdzīgas lietas bieži dzirdu arī no latviešu draugiem Rīgā. Reiz draudzene man vaicāja: “Kā latvieši iegūst draugus?” Varēju tikai atbildēt: “Nu, pasaki tu man, tā taču ir tava kultūra, nevis mana.”,” stāsta Johanna.

Viņa neizjūt valodas barjeras, taču uzskata, ka daudzām mazākumtautībām būtu vērtīgi, ja, piemēram, sabiedriskās vietās vairāk būtu padomāts par svarīgākā tulkošanu citās valodās. “Latviešu valoda ir ļoti sarežģīta, un ir žēl, ja cilvēki var sākt aktīvi to lietot tikai pēc gadiem ilgas valodas apguves. Tāpat domāju, ka pasākumu un organizāciju aprakstos varētu būt iekļauti pāris teikumi, kas tos padarītu pievilcīgākus ārzemju minoritātēm, piemēram, informācija, ka nav jābūt reģiona ekspertam, ka ārzemnieki ir gaidīti un tamlīdzīgi.

Kopumā varu teikt, ka man ir liela privilēģija būt baltajai rietumu imigrantei no Vācijas, kas nesaskaras ar diskrimināciju savas kultūras izcelsmes dēļ. Biežāk ir bijis otrādi – cilvēki uzticējās manām prasmēm un bija pozitīvi pārsteigti par manu vēlmi dzīvot Latvijā laikā, kad daudzi citi meklē darbu Rietumos. Papildus tam man ir valodu talants, kas arī bija faktors, kāpēc jutos laipni gaidīta – sastaptie latvieši bija neticami pateicīgi un atbalstoši manā valodas apguves ceļā,” pamato Johanna.

Viņa atzīst, ka nav izjutusi īpašu vēlmi veidot saikni ar vācu kopienu Latvijā, kaut gan dažreiz aizdomājas, vai tomēr nevajadzētu mēģināt kādu sastapt. “Iespējams, mani aizkavē pašas aizspriedumi, jo esmu no strādnieku ģimenes un pieņemu, ka lielākā daļa vācu minoritātes Latvijā, tostarp daudzi medicīnas studenti, ir no pavisam citas sociālās vides. Ikdienā visciešākā saikne man ir ar apzināto kopienu, kurā dzīvoju un kurā sajaukušies gan latvieši, gan starptautiskas tautības,” pārdomās dalās Johanna.

Visbeidzot nonākam pie izaicinājumiem, ar kādiem nācies saskarties līdz ar pārcelšanos uz dzīvi citā zemē. “Mani izaicinājumi šajā ziņā bija smalkākas dabas un atklājās vēlāk, kad sākotnējie eiforijas gadi bija garām un iestājās ikdienas rutīna. Es sāku apjaust, ka, lai gan Vācijai noteikti nepiemīt dienvidzemju sirsnība, tā tomēr ir sociāli atvērtāka nekā latviešu kultūra. Pieņemu, ka tas ir daudz saistīts ar vēsturisko kontekstu un Vācijas ļoti daudzveidīgo iedzīvotāju sastāvu. Lauku kontekstā jūtos laipni gaidīta, bet ne pārāk integrēta. Daļēji tas noteikti ir saistīts ar manu nepietiekamo iesaisti, bet arī ar dziļi izjustu nošķirtību starp mani un “īstajiem” latviešiem. To grūti izskaidrot, un šeit nav runas par vainas meklēšanu, bet gan par to, ka Latvijā trūkst pieredzes ārzemnieku integrācijā un viņu uztveršanā kā būtiskā valsts daļā,” norāda Johanna.

Galvenais – atbalstīt vienam otru

“Latvijas Avīze”, veicot izpēti, secinājusi, ka ar katru gadu reģistrēto organizāciju skaits nedaudz palielinās. Piemēram, 2022. gadā dibinātas 14 organizācijas, kuru mērķis bija palīdzība Ukrainai un tās bēgļiem Latvijā.

Viena no šādām biedrībām pastāv arī Smiltenes novadā. Proti, Smiltenes novadā dzīvojošie ukraiņi ir apvienojušies biedrībā “Nadija”, kas turpina rīkot reģionālus pasākumus, turpina vākt ziedojumus, palīdz Ukrainas civiliedzīvotājiem un armijai, atbalsta viens otru. Par biedrības aktivitātēm “Ziemeļlatvija” plašāk vēstīja aizvadītajā gadā publikācijā “Lai iedzīvotos Latvijā, ukraiņu bēgļiem vajadzīgs līderis – motivētājs un valodas zināšanas” projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”. Tobrīd laikraksts secināja, ka patvēruma meklētāju atbalsta plecs ir gan vietējā pašvaldība un nevalstiskās organizācijas, gan arī paši ukraiņi cits citam.

Tepat kaimiņos, Valgā, jau vairāk nekā piecpadsmit gadus darbojas ukraiņu biedrība “Kalina”, kas apvieno apmēram četrdesmit pieaugušus ukraiņus, kā arī apmēram 30 bērnus vecumā no trim līdz astoņpadsmit gadiem. Biedrības vadītāja Ruslana Dovga stāsta, ka laiku pa laikam organizāciju apmeklē arī vairāki ukraiņi, kas dzīvo Valkā.

“Aktīvākā apmeklētāja ir sieviete, kas dzīvo Latvijā. Ir nākuši arī jaunie basketbolisti, kuri apmetušies Valkā. Nāca arī ģimenes, bet daži ir pārcēlušies uz Valmieru, vēl citas nāca, bet tieši pēdējā laikā pie mums nav manītas. Protams, situācija var mainīties pēc apstākļiem,” stāsta Ruslana.

Viņa skaidro, ka organizācijas darbības joma ir diezgan plaša, bet daudz kas tieši balstās uz finanšu jautājumiem. “Finansiālais atbalsts mums ir svarīgs, jo “Kalina” ir bezpeļņas organizācija, un mums ir svarīgi samaksāt telpu īres un komunālo pakalpojumu rēķinus, kur ukraiņi var nākt kopā satikties,” viņa saka.

Ruslana skaidro, ka biedrības darbības lauks ir gana plašs, bet daudzas lietas apstājas tieši pie finansiāliem jautājumiem. “Mēs esam atvērti visiem, kas nāk pie mums, bet galvenā problēma ir tā, ka mēs esam Igaunijas organizācija. Un svarīgi, lai palīdzība, kas kādā brīdī nāk no pašvaldības vai citiem valsts avotiem, lai to saņemtu Igaunijā dzīvojošie ukraiņi. Tas nozīmē, ja kāds, kurš nav saņēmis uzturēšanās atļauju Igaunijā, nāk pie mums un lūdz, piemēram, palīdzību pēc pārtikas produktu nodrošinājuma, mēs to nevaram nodrošināt. Bet tas nebūt nav galvenais, kādēļ cilvēki iesaistās organizācijas darbā. Pats būtiskākais šeit ir vieta, kur vienam otru atbalstīt, uzmundrināt. Nav viegli runāt, bet šīs ģimenes saņem arvien vairāk nepatīkamu ziņu, ka tur, Ukrainā, kādai ir gājis bojā dēls, citai vīrs. Šobrīd nākam kopā un gatavojam maskēšanās tīklus, ko sūtīt uz kara plosīto valsti,” pamato Ruslana.

Laikrakstam viņa stāsta, ka dažādos pasākumos organizācija piedāvā kafejnīcas pakalpojumus ar tradicionālās Ukrainas virtuves ēdienkarti.

“Parasti mēs piedalāmies dažādos gadatirgos, kur dodam iespēju iepazīties ar mūsu virtuves ēdienkarti. Mēs apkopojam saņemtos līdzekļus karavīru atbalstam Ukrainā. Mēs būtu ļoti priecīgi piedalīties arī pasākumos Valkas pusē, kā nekā mums taču ir dvīņu pilsētas statuss. Bet diemžēl mēs nesaņemam informāciju par to, kas notiek un kur, nav šīs atgriezeniskās saites,” uzsver biedrības “Kalina” vadītāja un piebilst, ka ļoti priecātos sadarboties arī ar citām nevalstiskajām organizācijām un citiem interesentiem no Latvijas puses.

Būtiskākais – apgūt latviešu valodu

Ukrainis Artjoms Tiniakovs ar ģimeni Valkā dzīvo jau trīs gadus. Runājot par iesaistīšanos nevalstiskajās organizācijās un nepieciešamību būt piederīgiem savai kopienai, viņš stāsta, ka tādu nepieciešamību īsti neizjūt, jo viņi visi maksimāli cenšas integrēties vietējā sabiedrībā, un šobrīd pats būtiskākais ir papildināt zināšanas latviešu valodas apguvē. “Mēs esam dzirdējuši par organizāciju “Kalina” no Valgas, bet mums principā ir pietiekami daudz komunikācijas ar cilvēkiem Latvijā. Šajā laikā esam sadraudzējušies ar vairākām ģimenēm. Es apmeklēju tiešsaistes latviešu valodas kursus skolotājiem, strādāju par sporta skolotāju vietējā ģimnāzijā, kā arī trenēju jaunos un daudzsološos basketbolistus – gan ukraiņu jauniešus, gan vietējos puišus un meitenes. Mūsu basketbola komandas pastāvīgi piedalās dažādos Latvijas čempionātos un sacensībās. Valkā esam iejutušies, tas ir pozitīvi, ka jau trīs gadu garumā mēs arī Valkā varam turēties kopā un koncentrēt uzmanību savai izaugsmei cerībā, ka viss galu galā nostājas savās vietās,” atzīst Artjoms un uzsver, ka visai viņa ģimenei ir būtiski apgūt latviešu valodu, tāpēc tiek meklētas iespējas, lai varētu to darīt.

“Mani bērni mācās latviešu klasēs. Mana sieva mācījās latviešu valodu pieaugušo kursos un tagad meklē iespēju turpināt mācīties valodu. Viņa vēlētos mācīties nevis tiešsaistē, bet gan dzīvajā, pie skolotāja. Šobrīd meklējam šādu iespēju,” viņš saka.

Arī Apē dzīvojošā Olga Šreidere ar dēlu Ruslanu integrāciju Latvijā uzskata par visai veiksmīgu. “Es neesmu nevienas grupas, asociācijas vai organizācijas biedre, bet palīdzību un atbalstu vienmēr saņemam no “Alūksnes un Apes novada fonda”. Dažreiz es sadarbojos ar viņiem, vadot dažādas meistarklases un organizējot līdzekļu vākšanu automašīnām Ukrainas atbalstam. Vienīgais, kas man ļoti pietrūkst, ir valodas zināšanas. Cilvēki šeit ir ļoti labsirdīgi un draudzīgi, tāpēc mums ar dēlu nebija problēmu ar socializāciju,” stāsta Olga, kura ar dēlu šeit dzīvo trīs gadus – tik ilgi, cik turpinās karš.

“Labprāt apmeklētu pilna laika latviešu kursus, bet diez vai tas ir iespējams, lai savāktu vajadzīgās auditorijas lielumu, piemēram, grupu nodarbības. Turklāt es daudz strādāju, un mans grafiks ir ļoti mainīgs, tāpēc ir grūti pielāgoties pat tiešsaistes nodarbībām,” viņa pamato.

Olga atgādina, ka nodibinājums “Alūksnes un Apes novada fonds” bieži organizē dažādus pasākumus ukraiņiem, kas esot būtiski, par katru šādu aktivitāti ukraiņu kopienas ļaudis ir pateicīgi. Viņa turpina: “Iesaistāmies tur, kur varam. Dažreiz mēs ar dēlu piedalāmies vietējā kultūras centra rīkotajos pasākumos. Gan Apē, gan Alūksnē ir iespējas ukraiņu tautības cilvēkiem pilnvērtīgi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Šeit es vairāk domāju kultūras centru Apē un Alūksnes un Apes novada fondu. Abu minēto pārstāvji vienmēr atbalsta iniciatīvas un atzinīgi vērtē ukraiņu dalību šī reģiona sabiedriskajā dzīvē. Pēdējā laikā fonda vārdā mēs ar dēlu vācam naudu dzīvnieku patversmei “Astes un ūsas”.”

Dalību nevalstiskās organizācijās veiksmīgi aizstāj bibliotēka

Vairāki aptaujātie mazākumtautību pārstāvji lielākoties atzina, ka integrēties sabiedrībā var dažādos ceļos, ja vien ir vēlēšanās pašiem būt aktīviem un pārvarēt valodas barjeras. Francūzietei Sibillei Rožē, kura dzīvo Ērģemes pagastā, iejusties šajā pusē ļoti palīdzējusi sadarbība ar vietējo bibliotēku (arīdzan Valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs, kas atrodas bibliotēkas paspārnē).

Sibilles ģimene Ērģemes pagastā dzīvo jau vairāk par trim gadiem. “Bibliotēka ir tā vieta, kas man palīdzēja kļūt par daļu no kopienas. Tur saņemu būtisku informāciju par ārstiem, autobusu un vilcienu sarakstiem un vietējiem uzņēmumiem. Visbiežāk šeit izmantoju interneta vietni “latvija.lv”, un bibliotekāre Līga man palīdz tajā orientēties. Tāpat šeit saņemu palīdzību ar tulkojumiem no angļu uz latviešu valodu. Līga sniedz man ieteikumus, kā efektīvāk piedāvāt savus pakalpojumus, lai varētu integrēties vietējā sabiedrībā un sniegtu ieguldījumu tajā,” jau iepriekš laikrakstam paudusi Sibille.

Arī šobrīd viņa turpina aktīvi apmeklēt bibliotēku. Savukārt bibliotēkas vadītāja Līga Kondratjeva priecājas, ka var palīdzēt mazākumtautību pārstāvjiem veiksmīgāk šeit adaptēties. “Pieļauju, ka tas nevienam nav viegli, kurš nonācis citā valstī. Cilvēki ir ieinteresēti sadarboties, par to mēs ļoti priecājamies. Ar franču ģimeni esam sadraudzējušies. Mums jau ir arī vairāki kopīgi projekti paredzēti tuvākajā laikā,” atklāj L. Kondratjeva.

Mazs īpatsvars laulību ar citu tautību pārstāvjiem

Lai gūtu plašāku ieskatu par tautību īpatsvaru mūspusē, “Ziemeļlatvija” painteresējās arī par situāciju dzimtsarakstu nodaļās. Smiltenes novada pašvaldības Dzimtsarakstu nodaļā pērn laulību slēguši pieci ārzemju pilsoņi – Zviedrijas, Vācijas, Polijas un Ukrainas (2), vēstīts izdevumā “Smiltenes Novada Pašvaldības Vēstis”.

“Procentuāli ir ļoti maz gadījumu, kad par laulību slēgšanu interesējas kādas citas tautības iedzīvotāji. 2024. gadā Valkas novada Dzimtsarakstu nodaļā, salīdzinot ar citiem gadiem, nebija ļoti daudz ārzemnieku, kas vēlējās noslēgt laulību. Proti, trīs Igaunijas, pa vienam valsts piederīgajam no Vācijas, Krievijas un Filipīnām, kas noslēdza laulību ar Latvijas Republikas valstspiederīgo,” informē Māra Zeltiņa, Valkas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.

Viņa atklāj, ka pēdējos piecos gados bez minētajām valstīm šeit salaulāti līgavaiņi un līgavas arī no Somijas, Dānijas, Nigērijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Albānijas, Lietuvas, Lielbritānijas un Šrilankas. Viņa pieļauj, ka, visticamāk, eksotiskāko valstu pārstāvji laikam neviens vairs nedzīvo novadā – šeit tikai piereģistrēta laulība ar Latvijas Republikas valstspiederīgo.

APTAUJA: https://poll.app.do/vai-valstij-jaatbalsta-mazakumtautibu-biedribas

#SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.