Pašiem būt drosmīgiem

Joprojām atceros, ka 1989. gada martā iznākušais tā laika bērnu žurnāls “Zīlīte” ar komiksu “Mums būs bēbis!” tolaik Padomju Latvijas presē bija ārkārtējs notikums, jo pirmo reizi ļoti atklāti bērniem saprotamā valodā stāstīja par bērnu ieņemšanu un dzimšanu, ar uzskatāmiem zīmējumiem detalizēti parādīja sievietes un vīrieša bioloģiskās atšķirības. Kaut arī šādi žurnāls uzsāka dzimumaudzināšanu, palīdzot bērniem saprast būtiskas lietas, bet vecākiem atvieglojot sarežģīto uzdevumu tās izskaidrot, daudzas ģimenes šo komiksu centās slēpt no bērnu acīm. Toreiz taču valdīja uzskats, ka “pie mums – padomju sabiedrībā ‒ seksa nav”. Tāpat grāmatplaukta dziļākajā stūrī vecāki no ziņkārīgo bērnu acīm slēpa arī slaveno seksologa Jāņa Zālīša grāmatu “Mīlestības vārdā”.

Mūsdienās, kad informācijas pieejamība nesagādā itin nekādas problēmas pat bērniem, stāsti par tiem laikiem rada neizpratni. Varētu šķist, ka šodien vecākiem ir daudz vieglāk saviem kāpēcīšiem izskaidrot, kā rodas bērniņi, nevis viņus mānīt ar pasaciņām ar bērniņu atrašanu kāpostos vai par čaklajiem stārķiem, kuri mazuļus pārnēsā savos knābjos un noliek pie dzīvokļa durvīm. Taču nu ir citas problēmas.

Aizvadītajās brīvdienās sociālajos tīklos mani virtuālie draugi diskutēja, ķīvējās, aicināja uz boikotu un pat apgādā “Pētergailis” izdoto Marka Uves Klinga grāmatu “Diena, kad tētis pārrunāja kutelīgus jautājumus” sārtā sadedzināšanu. Šī grāmata paredzēta bērniem no piecu gadu vecuma, kas varot būt labs iesākums sarunai par dzimumorgāniem, dzimumdzīvi un seksu. Taču bērnu vecākos lielāko sašutumu izraisa šajā grāmatā sniegtie skaidrojumi par lietām, par kurām sabiedrībā skaļi nerunā, piemēram, par viendzimuma pāriem, par transpersonām un vēl citām. Neesmu no tām, kura skaļi kliegs un aicinās līdzcilvēkus dedzināt šo izdevumu. Uzskatu, ka nozīmīga loma bērna audzināšanā ir ģimenei un pašu piemēram, kā dzīvot ģimenē. Mūsdienu sabiedrībā, kurā principā likuma ietvaros ir atļauts viss, gan jau arī kādi vecāki šo grāmatiņu nopirks un kopā ar savām atvasēm izlasīs un pārrunās. Vai tāpēc mums būtu viņi jānosoda? Domāju, ka ne. Iespējams, tas daudzos vecākos mudinās sevī rast drosmi un godīgi bērniem atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Tas būs daudz svētīgāk, nevis skaļi kliegt, ka, piemēram, bērnudārzos un skolās bērnus zombēs ar šāda veida literatūru. Es tam neticu. Taču skaļā rezonanse man ir radījusi vēlmi pašai ieskatīties šajā izdevumā un saprast, vai tiešām tas ir tik kaitīgs, kā runā.