Pasaka par pasakām

Ziemassvētku vakars noskūpstīja leduspuķi loga rūtīs, un piparkūku sirds nemierīgi sagrozījās blakus sārtvaidzim ābolam.

“Lūdzu… lūdzu pasteidzies! Kamēr brīnums viz leduspuķei skropstās, kamēr vēl plīvo gaišzilā sapņu svece, kamēr mēs abi tik tuvu viens otram, lūdzu – pārvērt manu dzīvi par pasaku!”

Ābols nopūtās, jau kuro gadu dzirdot šo atzīšanos, bet neiebilda. Kā veikls zēns izlēca no groziņa, pasniedza roku savai dāmai, un, nokūleņodami no galda, abi aizsteidzās uz durvju pusi.

Leduspuķe pamāja ar galvu, noskatoties, cik apņēmīgi mazā piparkūka aizsoļo pa piesnigušo taku un ābols uzticīgi tai seko.

Un tad jau klāt bija mežs. Svinīgs miers šalca egļu galotnēs, vējš, aizturēdams ledaino elpu, šūpojās mēness starā, tikai dažas sniegpārslas kā baltas mīlestības vēstules krita uz meža takas. Piparkūku sirds aizvēra acis, sajuzdama lūpās ābola medaino elpu, un… pasaka sākās.

Atkāpās tumsa, atkāpās nakts… Sirmais celms nopurināja sniegu no pleciem, jo plaukstās tam dega gaišzilā sapņu svece. Visi, kam slāpa gaismas, pulcējās ap šo dīvaino svečturi. Gan sarkankrūtīši – puteņa vēstneši, gan vāvere – kuplaste, zaķis – garausis, gan tikko piedzimušais sniega vīrs. Pamodās vējš, satverdams rokās vijoli, atmodināja stīgās sabirušās zvaigznes, un vijole iedziedājās. Sākumā klusi, liegi, tad arvien skaļāk, reibinošāk, kaislīgāk… Sniegs juka zem dejotāju kājām, acis šķīla nekad neapjaustas liesmas, sirmais celms aplaudēja, jo gaišzilā sapņu svece nu jau staroja visā krāšņumā. Ābola sārtie vaigi kļuva vēl sārtāki, piparkūkas sirdī dzima brīnuma alkas, ak, visi neizteiktie mīlestības vārdi pēkšņi atguva balsi!

Vecā ragana aizdedza ugunis svētku eglē un smaidīdama piedāvāja viesiem kafiju. Sniegbaltīte, tērzēdama ar rūķīšiem, labprāt kavējās atmiņās par to laiku, kad viņa bija visskaistākā, bet Pelnrušķīte piedāvāja kādai noskumušai sirdij savu zelta kurpīti. Princis uzsmaidīja vientuļam, pelēkam meitēnam, jo baltās mīlestības vēstules griezās puteņa skavās, un neviens nejutās nelaimīgs.

Ne piparkūkai, ne ābolam vairs nebija jābaidās, ka tie pazudīs kārās mutēs, jo mirklis bija pārvērtis mūžu pasakā.

… Loga rūtīs joprojām ziedēja leduspuķe, uz galda groziņā blakus ābolam dusēja piparkūku sirds, un Ziemassvētku vakars stāstīja pasaku par mūžīgo ticību brīnumam. Bet dziļā, piesnigušā mežā joprojām gaišzila kvēlo sapņu svece, aicinādama tos, kas savu dzīvi grib pārvērst pasakā. Jau kuro gadu, kuro mūžu…

Ilze Zilbere