Par to jārunā skaļi, lai diskriminācija nebūtu ikdiena

Diskriminācija – nepamatoti atšķirīga attieksme, tiesību ierobežošana, no vispārējiem principiem un kārtības atšķirīga, pazemojoša izturēšanās – šodienas Latvijā nav absurds jēdziens, ikdienā to izjūt cilvēki ar invaliditāti dažādās situācijās.

Viņu pieredzes stāstus uzklausa un apkopo nodibinājums “Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”, kuras mērķis ir cilvēku ar invaliditāti integrācija sabiedrībā.

Ceturtdien, 27. martā, Smiltenē, Kultūras centra mazajā zālē, “Apeirons” uzklausīja cilvēkus ar invaliditāti no Smiltenes, Valkas, Strenčiem un Alūksnes par situācijām, kādās viņi jutušies diskriminēti.

Pēdējais skaļākais gadījums – neielaida restorānā

Tā bija viena no četrām Latvijā plānotajām diskusijām ciklā “Diskriminācija cilvēku ar invaliditāti dzīvē”, kas tiek rīkotas, “Apeironam” uzsākot jaunu projektu “Izproti diskrimināciju”.

Taujāta, kāpēc par to ir vērts runāt ne tikai šaurā lokā, bet daudz plašāk, projekta “Izproti diskrimināciju” vadītāja Dace Ikauniece kā piemēru min notikumu aizvadītās nedēļas nogalē Jelgavā, kas guva rezonansi Latvijas mērogā. Neredzīga sieviete piecu cilvēku kompānijā un ar servisa suni nolēma ieturēties suši restorānā Jelgavā, taču tālāk par ieeju netika, – uzņēmuma darbinieki sievieti neielaida iekšā suņa dēļ. Arguments, ka tas ir servisa suns un palīdz sievietei ar redzes problēmām, nebija pietiekams arguments. Vēlāk restorāns atvainojās gan sievietei personīgi, gan publiski sociālajos medijos, atzīstot savu kļūdu. Taču tas nemaina notikušo, – sieviete savu dēlu klātbūtnē tika pazemota, sarunā ar “Ziemeļlatviju” teic Dace Ikauniece.

“Viss sākas ar cilvēku attieksmi. Cilvēkiem ar invaliditāti nevēlēšanās iet ārā no mājas tiek radīta apkārtējās sabiedrības attieksmes dēļ. Tāpēc vēl jo vairāk ir svarīgi runāt par viņu diskrimināciju, runāt skaļi un darīt to dažādos “burbuļos”. Piemēram, Jelgavas gadījumā suši kafejnīcā strādājošie cilvēki nebija dzirdējuši par servisa suņiem un to, ka likumā ir noteikts, ka tādi suņi drīkst apmeklēt jebkuru vietu,” stāsta Dace Ikauniece.

Apvienība “Apeirons” līdz šim sarīkojusi diskusijas Zemgales reģionā (Aucē) un Kurzemes reģionā (Rojā), uzklausot tur dzīvojošos cilvēkus ar invaliditāti.

“Rīkojot diskusiju ciklu, mēs ievācam diskriminējošos stāstus, kuros cilvēki dalās ar piedzīvotajām situācijām. Mērķis ir tos apkopot un veidot spēli jeb neformālu, izglītojošu materiālu, ar kuru varētu izglītot cilvēkus abās pusēs. Cilvēki ar invaliditāti uzzinātu, kā jārīkojas situācijās, kad viņi saskaras ar netaisnīgu attieksmi un tiek diskriminēti. Savukārt, ja spēli spēlētu cilvēki bez invaliditātes, tad viņi uzzinātu par situācijām, kurās, iespējams, viņi bijuši tie, kuri diskriminē,” stāsta Dace Ikauniece.

Apvienība “Apeirons” spēli cer izveidot šogad un 2026. gadā to prezentēt, arī Smiltenē.

Ar saviem stāstiem dalās arī smiltenieši

Diskusijā “Diskriminācija cilvēku ar invaliditāti dzīvē” Smiltenē piedalījās arī 20 gadus vecā smilteniete Elizabete Šmite un viņas mamma Inese Šmite.

“Ziemeļlatvija” savulaik vairākkārt rakstīja par Elizabeti. Meitenei jau ap gada vecumu uzstādīja diagnozi – bērnu cerebrālā trieka, spastiska tetraplēģija. Kustību traucējumu dēļ Elizabete pārvietojas tikai ar palīglīdzekļu palīdzību vai pieaugušo atbalstu. Nu jau viņa ir absolvējusi vidusskolu un sākusi mācīties Andra Rača astroloģijas skolā, kur mācības ilgst trīs gadus.

Uzzinot par Smiltenē gaidāmo diskusiju, Elizabete tai pieteicās, jo arī viņai ir ko stāstīt par situācijām, ko piedzīvojusi, piemēram, ir gadījies sabiedriskajā transportā izjust nelabvēlīgu attieksmi no šoferiem. “Kad kopā ar mammu iekāpu autobusā, abas priekšējās sēdvietas katrā pusē pa vienai jau bija aizņemtas. Uz vienas bija uzmesta soma, šoferim palūdzām, ka mums vajadzētu šo sēdvietu. Nē, tā esot rezervēta! Kamēr vēl tikai sēdāmies, šoferis jau sāka agresīvi braukt. Ir arī neērtas situācijas ar durvju atvēršanu publiski pieejamās ēkās. Bieži bijis tā, ka cilvēks skatās un brīnās, redz, ka mamma stumj ratiņkrēslu un viņai nav trešās rokas, lai atvērtu durvis, bet nepalīdz tās atvērt. Reizēm, kad esam ārā, bērni skatās, grib kaut ko vaicāt vecākiem, bet vecāki parauj viņus nost apmēram kā no spitālīgā, it kā tas būtu kaut kas lipīgs. Taču bērni savas ziņkārības dēļ grib zināt, kāpēc liels cilvēks sēž ratiņkrēslā un kāpēc viņš ir jāstumj,” par piedzīvotajām situācijām “Ziemeļlatvijai” stāsta Elizabete un viņas mamma.

Ratiņkrēslā jau ilgu laiku gūtās traumas dēļ spiests pārvietoties smiltenietis Kaspars Venners. Jaunais vīrietis bija ieradies uz diskusiju Smiltenē, lai satiktu apvienības “Apeirons” pārstāvjus un uzdotu viņiem konkrētu jautājumu, kādas ir iespējas ierīkot uzbrauktuvi uz viņa dzīvokli pirmajā stāvā daudzdzīvokļu mājā Dakteru ielā Smiltenē. Tur Kaspars dzīvo kopā ar savu draudzeni Elīnu, kura arī pārvietojas ratiņkrēslā. Uz dzīvokli ved vairāki pakāpieni, tāpēc Kaspars un Elīna no mājas var izkļūt un tikt atpakaļ tikai ar citu cilvēku palīdzību.

“Prasīju sociālajam dienestam par uzbrauktuvi, bet atbildes vēl nav,” stāsta Kaspars. Piedāvājumu pārcelties uz grupu dzīvokļu māju daudzfunkcionālajā sociālo pakalpojumu centrā “Īve” Smiltenē viņš nevēlas izmantot.

Biedrības “ATBALSTS cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola cer, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām projektā “Izproti diskrimināciju” iegūs viņiem vajadzīgo informāciju.

“Cilvēki ar īpašām vajadzībām visu laiku ir jāizglīto, visu laiku viņiem jāpievērš uzmanība savām tiesībām, jo ļoti bieži pieejamā informācija ir maldīga, nepareiza. Šādas diskusijas sniedz ieskatu par viņu tiesībām, palīdz apzināties, kurā brīdī viņus varbūt jau diskriminē,” uzsver Diāna Vītola.

SIF_MAF2024 #manspagastsmanapilsēta

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.