Ogu un sēņu bizness rit pilnā sparā

Nupat sākusies melleņu un gaileņu sezona. Kā pilsētās, tā laukos darbojas ogu un sēņu iepirkšanas punkti. Ja pagastā tie ir vairāki, tad iedzīvotāji ievāktās meža veltes izvēles nodod tur, kur vairāk maksā. Lai gan ir ogotāji un sēņotāji, kas to dara savam priekam, galvenais mērķis tomēr ir nopelnīt, laikrakstam atzīst uzrunātie.

Meža velšu uzpircējus atrast nav grūti. Jāiet pēc norādītās adreses, kas izvietota pie veikaliem, uz ziņojuma dēļiem, pat ceļa stabiem uz lapiņām vai sociālajos tīklos.

Šajā sezonā jau vairākas reizes mellenēs devies Sandis Rakovs no Grundzāles pagasta. “Ogot eju peļņas nolūkos, taču patīk arī laiku pavadīt svaigā gaisā un izbaudīt meža klusumu. Manuprāt, ogojot var nopelnīt daudz vairāk naudas kā dažā labā darbavietā. Šajā sezonā esmu bijis mežā jau vairākas dienas. Pirmajās četrās mežā nopelnīju 200 eiro, kas, manuprāt, ir ļoti labi,” pauž S. Rakovs, kurš ogas nodod uzpircējiem savā pagastā. Mellenes viņš lasa arī saldēšanai, jo ziemā mēdz pagatavot kādu desertu ar melleņu mērci vai arī mellenes izmanto, gatavojot kūkas.

Uz mežu iet dažādu apsvērumu dēļ

Grundzālietis novērojis, ka šogad ogu ir daudz vairāk nekā pagājušajā gadā. “Melleņu ir daudz, tikai jāzina vietas, kur doties. Parasti braucu uz zināmām vietām, tepat Vidagas, Aumeisteru, Palsmanes, Grundzāles pusē. Pārsvarā braucu viens vai kopā ar ģimeni – mammu un brāli. Arī viņi ir aktīvi ogu lasītāji un labprāt brīvajā laikā izmanto iespēju doties uz mežu. Reizēm paņemu līdzi arī kādu draugu, ja ir, kas vēlas pievienoties,” papildina S. Rakovs.

Savukārt Gaujienas pagastā viena no aktīvajām ogotājām Agija Lūse stāsta, ka melleņu raža nav tik laba, cik varētu cerēt. “Nodošanai lasām mellenes, ja ceļā gadās arī gailenes, tad tās salasām sev, nevis pārdošanai. Esam novērojuši, ka ir salīdzinoši mazāk gan melleņu, gan gaileņu. Varbūt tāpēc, ka mūspusē bija ilgstošs sausuma periods,” pauž A. Lūse, kura parasti dodas uz mežu kopā ar vīru.

“Šobrīd sākušies arī citi darbi, jāvāc dārza ogas. Arī lauka gurķi jau gatavi, un pirmie jau iemarinēti. Līdz ar to mazāk brīvā laika, ko varētu veltīt iešanai mežā. Patiesībā ogošana un sēņošana katru gadu mums ir vairāk kā hobijs un atpūta, un ir patīkami, ka par tādu kustēšanos un atpūtu dabā var iegūt arī kādu samaksu papildu pamatdarbam. Skaidrs, ja par ogām labi maksā, tad ir prieks arī lasīt. Kā nu kuru reizi sanāk, bet parasti cenšamies katrs salasīt vismaz pa spainim, kas ir kādi desmit litri. Parasti dodamies tikai uz zināmām vietām, tāpēc iešanu mežā uzskatām par drošu,” tā ogotāja no Gaujienas puses.

Arī Apes puses mežos gailenes tikai tagad sāk augt, stāsta Iveta Piģule. “Sēņu pagaidām šeit ir visai maz, sāk parādīties gailenes, arī pa kādai bērzlapei jau esmu manījusi. Mellenes ir, bet krietni mazāk kā pēdējos gados. Līdz ar to ogu bizness šogad prasa lielākas pūles. “Tas nozīmē, ka, lai to pašu spainīti salasītu, ogu medībās ir jāpavada ilgāks laiks. Nav jau vienkārši – sutīgā laikā ēd dunduri nost, arī ar odiem visu laiku jākaro. Pūšam jau tos smidzināmos, bet diez ko daudz tie nepalīdz,” atklāj I. Piģule, kura ogas šajā sezonā lasa jau teju divas nedēļas. “Sākumā vedām ogas uz Igauniju – uz Monisti, jo tur bija laba cena. Bet kā ogotāji sāka tur vairāk vest, jo igauņu pusē daudz melleņu, tā nosita cenu uz leju – uz divi eiro par kilogramu. Tad tur vairs nevedam, bet ogas nododam vienam citam labam uzpircējam tepat uz vietas, kur cena tika pacelta uz 2,30 par kilogramu,” norāda I. Piģule.

Viņai ogu lasīšana ir papildu iespēja nopelnīt. Turklāt, lai to varētu apvienot ar pamatdarbu, tieši šajā laikā tiek ņemts atvaļinājums. “Ar mūsu aldziņām ne remontu mājās uztaisīt, ne ko mājsaimniecībā derīgu nopirkt, tāpēc vasarā visa ģimene dodamies uz mežu, lai nopelnīto ieguldītu galvenokārt mājas remontam un pašiem būtu jaukāka dzīvošana. Pati strādāju par sociālo aprūpētāju, dodos pie klientiem uz mājām. Tāpēc ir labi, ka vasarā mežā var nopelnīt. Tagad daudziem ir atvaļinājumu laiks. Liela daļa skrien pa mežu gan sēnēs, gan ogās, lai nopelnītu papildu iztikas līdzekļus. Arī man tagad ir atvaļinājums, taču tas jau iet uz beigām,” teic apeniete un dara zināmu, ka uz mežu dodas gan viena pati, gan kompānijā ar saviem ģimenes locekļiem. “Man patīk ogot un sēņot, citādi to nemaz nedarītu. Ir dienas, kad dodos viena pati, tad braucu ar velosipēdu. Bet, kad meita ir brīva, tad braucam uz mežu ar automašīnu. Pārsvarā esam kompānijā – četratā. Tā mums visiem kopā lielākais rekords ir bijis divpadsmit spaiņi pa dienu, bet tur bija gan piecu, gan desmit litru spaiņi, bet divi bija divdesmit litru. Ir jau gabals līdz mašīnai, ko nest tādu daudzumu. Tādu vidējo rādītāju gan man grūti nosaukt, cik katrā dienā palaimējas salasīt, tik ir,” pamato ogotāja.

Tikmēr ogu lasītājus uzpircēji raksturo kā ļoti dažādus. Ir ģimenes ar bērniem, bezdarbnieki vai cilvēki, kuriem patīk mežs vai vienkārši padodas ogu lasīšana. “Pie mums iegriežas dažāda publika – gan pieredzējuši ogotāji, gan tādi, kas ogot devušies pirmoreiz. Ir dažādi lasītāji. Kādam izdodas pielasīt vairākus spaiņus, citam dažus litrus. Nupat ogas nodeva mamma, kura pirmo gadu bija līdzi paņēmusi uz mežu arī savu meitu, kurai varētu būt kādi nepilni desmit gadi. Nosvērām ogas, meitenei sanāca vairāk par astoņiem eiro. Bērns priecīgs, saņēmis to, ko pats nopelnījis. Tas ir labi, ka bērni redz, kāds darbs un pūles jāpieliek, lai tiktu pie naudiņas, lai saprot vecākus, ka nekas no gaisa nekrīt,” izsakās Aija, kura ogas pieņem kādā no Smiltenes novada pagastiem.

Uzpirkšanas punktiem sava konkurence

Montai Līvijai Vanagai Raunā meža velšu pieņemšana ir kā papildu ienākumu avots. Šobrīd viņa atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un ir priecīga, ka, dzīvojot mājās, viņai ir iespēja nedaudz papildināt maciņa saturu. “Esmu starp tiem, kur pašai iet mežā īpaši nesaista. Turklāt mājās ir mazulis, kurš prasa savu uzmanības devu. Pieredze ir, šī nodarbe man nav sveša. Esmu jau iepirkusi meža veltes arī citus gadus. Tur jau nav nekā grūta, vien jāprot rīkoties ar svariem un skaitīt naudiņas. Vienīgais, jābūt uz vietas, jo cilvēki var atnākt un piezvanīt jebkurā brīdī – kā agri no rīta, tā vakarpusē. Šobrīd strādāju punktā, kas uzpērk ogas un sēnes, bet kādreiz braukāju līdzi savai mammai, kur mēs savācām ogas un sēnes no dažādiem uzpirkšanas punktiem,” stāsta M. L. Vanaga, kura šajā sezonā ogas un sēnes iepērk salīdzinoši nesen, vien dažas dienas. “Ielikām sludinājumu, cilvēki zvana, interesējas gan par punkta atrašanās vietu, gan cenu. Dienā iegriežas līdz desmit ogotājiem un sēņotājiem, ceru, ka būs vairāk. Raunā šobrīd darbojas vairāki uzpirkšanas punkti, un iedzīvotājiem ir izvēles iespējas, kur nest nodot mežā salasīto. “Ir cilvēki, kas ogu nodošanas punktu izvēlas tuvāk lokācijas vietai, piemēram, tie, kas pārvietojas ar velosipēdu. Ir arī tādi, kas vadās pēc cenas, brauc tur, kur labāk maksā,” viņa papildina.

Taujāta, kā ir ar ogām un sēnēm Raunas pusē, viņa skaidro: “Patiesībā, cilvēku viedokļi atšķiras, ir, kas saka, ka var labi salasīt, citi atkal sūkstas, ka ogu visai maz, kā nu kuram palaimējas ar ogošanas un sēņošanas vietu.

Uzpircēji atgādina, ka iepirkuma cenu nosaka melleņu daudzums un pieprasījums Eiropas valstīs, sava teikšana ir priekšniecībām vietējā tirgū. Aptaujājot vairākus ogu iepirkšanas punktus, “Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka šogad mūspusē sākotnēji melleņu iepirkuma cena lielākoties bijusi divi eiro, bet gaileņu – trīs. Taču tā mainās pa dienām. Tā, piemēram, svētdien melleņu iepirkuma cena jau svārstījās amplitūdā no 2,20 līdz 2,50 par kilogramu, bet gailenēm iepirkuma cena bija vēl atšķirīgāka. Kādā punktā tās tika iepirktas par 3,50 līdz pat 5 eiro par kilogramu. “Tā ir, ka iepirkuma cena mainās pa dienām. Tāpēc vienmēr saku cilvēkiem, ka viņi droši var zvanīt un jautāt. Protams, arī uz vietas jātur acis un ausis vaļā, jāseko, ko dara konkurenti. Ja pieliek cenu, tad arī mums jāreaģē. Priekšniecība pasaka priekšā, vai cenu vajag pacelt vai samazināt,” pamato M. L. Vanaga.

Noteikumi paliek nemainīgi

Par gūtajiem ienākumiem sezonā kā papildu peļņas avotu ogotāji un sēņotāji runā nelabprāt. Turklāt tos ir grūti aprēķināt – viss atkarīgs no sezonas ražas un laikapstākļiem, kā arī pašu vēlmes lasīt.

Likums nosaka – ja peļņa gada laikā no šāda veida tirdzniecības sasniedz trīs tūkstošus eiro, tad jāreģistrē saimnieciskā darbība. Ja peļņa mazāka, iedzīvotāju ienākumu nodoklis nav jāmaksā. Turklāt paši uzrunātie atzīst, ka šādus uzskaites žurnālus nemaz neveido, jo peļņa nav tik liela. Tikmēr jāpatur prātā arī, ka no sezonas dabas velšu tirgošanas gūtie ienākumi summējas kopā ar tiem ienākumiem, kas gūti, pārdodot ražu arī no savām piemājas saimniecībām, piemēram, āboliem, ziediem, dārzeņiem un tamlīdzīgi.

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.